„New East” – deviņi aktīva darba gadi Daugavpilī

Latvijas drošības pamats ir ne tikai bruņotie spēki, bet arī aktīva, patriotiski noskaņota sabiedrība. Un tieši šo mērķi savā darbā tiecas sasniegt sabiedriskā organizācija „New East”, kas jau vairākus gadus darbojas Daugavpilī, rīkojot dažādus pasākumus un informējot iedzīvotājus par svarīgām tēmām. Pilsoniskās sabiedrības organizācijas vadītājs Jorens Dobkevičs pastāstīja, ka negrasās apstāties pie sasniegtā, un priekšā ir ne mazāk svarīgi un interesanti pasākumi.

Uz festivālu LAMPA -- ar eksperimentiem

Šis nav pirmais gads, kad organizācija piedalās festivālā LAMPA, kas tradicionāli notiek Cēsīs. Un katru reizi „New East” izdodas pārsteigt skatītājus. Pagājušajā gadā tika rādīta izrāde krievu valodā “Cilvēks un tirāns”. Šoreiz atkal izrāde un atkal -- krievu valodā.

“LAMPA ir sarunu un diskusiju festivāls, kurā ik gadu notiek 350–400 pasākumi. Galvenā forma ir diskusijas. Mēs tur piedalāmies jau kopš pašiem pirmajiem darbības gadiem. Un nu jau divus gadus pēc kārtas turp dodamies ar izrādi. Festivālam tas ir netipisks formāts. Pagājušajā gadā mēs bijām vienīgie, kas ieradās ar izrādi, šoreiz bija vēl vairākas nelielas performances, galvenokārt bērniem. Turklāt otro gadu mēs bijām vienīgie, kas savu pasākumu rīkoja krievu valodā. Šogad mēs parādījām tehno performanci "Pārāk tuvu, lai saredzētu". Pagājušā gada rudenī mēs to izveidojām kā izrādi, un šeit, Daugavpilī, notika pirmizrāde. Festivālam LAMPA mēs to veidojām uz agrākā pamata, bet būtībā tā ir jauna izrāde, jo tai ir jauna forma. Sanāk, ka tagad mums ir divas izrādes ar vienādu nosaukumu. Tā ir performance, kurā Januša Glovacka “Antigone Ņujorkā” saplūst ar Latgales balsīm, kas atklāj noklusētas tēmas — bailes, konfliktus, izstumtību. Darbības centrā -- trīs trimdinieki, apmaldījušies lielpilsētas ritmā, Viņu „amerikāņu sapnis” nav piepildījies, bet atbilžu vietā viņi ceļ gaisa pilis, kurās ir gatavi slēpties neatkarīgi no tā, kas notiks. Tie ir trīs bezpajumtnieki, kuri vēlas nozagt sava mirušā drauga ķermeni un apglabāt viņu. Ir sengrieķu mitoloģijas atbalsis un tiek aktualizēta globalizācijas tēma. Tomēr šis stāsts ir ne tikai par viņiem, bet arī par mums. Vairāk nekā 160 intervijas, kas apkopotas kā „New East” pētījuma daļa par starpdzimumu un starpetniskajiem konfliktiem, ir pārtapušas izrādē. Tās ir to cilvēku balsis, kuri ir iemācījušies pielāgoties apstākļiem, pieņemot nenormālo kā kārtību, ignorējot acīmredzamo, nevis saukt lietas īstajos vārdos. Mēs runājam par vardarbību, alkoholismu, vīriešu veselības problēmu noklusēšanu, tāpēc mūsu vīriešu mūžs ir daudz īsāks nekā citās Eiropas valstīs. Mēs esam gatavi to pateikt viņu vietā. Izrādes mērķis ir radīt skatītājiem maksimāli nekomfortablu gaisotni. Visu izrādes laiku viņiem bija uzliktas austiņas, tika radīta mūzika, bija dīdžejs, kurš radīja apkārtējās vides skaņas. Aktrises visu laiku atradās zālē un mijiedarbojās ar skatītājiem. Mēs izmantojām skatītājus kā mikrofonu statīvus, kā vēl vienu skatuvi un kā vēl vienu sienu, lai runātu caur viņiem. Tas ir savdabīgs vēstījums -- kolāža, kurā bija ļoti daudz improvizācijas un pārmaiņu. Tur viss notika ārā, tāpēc nebija iespējams visu paredzēt un saplānot, tāpēc mēs šo tehno performanci pirmo reizi pa īstam redzējām tur. Tas bija viens no lielākajiem festivāla pasākumiem, kuru apmeklēja vairāk nekā simts cilvēku. Bija subtitri latviešu valodā, mēs šo izrādi tulkojām latviešu zīmju valodā. Un visiem skatītājiem -- austiņas un ļoti daudz mūzikas. Meitene tulkoja arī mūziku un skaņas. Tas bija neparasts eksperiments mums visiem. Saņēmām pozitīvas atsauksmes. Mēs ceram turpināt šo projektu un parādīt to vēlreiz Daugavpilī,” sacīja J. Dobkevičs.

Krievu valoda nebija šķērslis

Pasaule mainījās 2014. gadā, kad Donbasā sākās karadarbība, bet pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā situācija pasliktinājās. Attieksme pret krieviem un krievu valodu daudzās valstīs krasi mainījās.

Jau otro gadu pēc kārtas „New East” savas izrādes rāda krievu valodā, un, kā jau minēja Jorens, viņi jau otro gadu pēc kārtas ir vienīgie, kas vienā no latviskākajām pilsētām Latvijā lieto šo nacionālo minoritāšu valodu. Kā to uztver festivāla publika?

“Festivālā ir kļuvis daudz mazāk pasākumu krievu valodā, un otro gadu pēc kārtas esam vienīgā organizācija, kas festivālā piedalās, lietojot krievu valodu. Saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem, krievvalodīgā kopiena Latvijā ir kļuvusi noslēgtāka, mazāk politiski un pilsoniski aktīva. Un tajā ir zināma patiesība. Tās tagad ir vietējās kultūras biedrības, bet valsts līmenī bezpeļņas nevalstiskajās organizācijās ir ļoti maz aktīvu krievvalodīgo, vien daži cilvēki. Runājot par krievu valodas cenzūru, iespējams, Baltijā tā ir vairāk pamanāma nekā Rietumeiropā, kur to neuzskata par tik lielu problēmu, jo tur nav tādas vēsturiskas pieredzes kā Baltijā. Ir arī vēl viens aspekts -- Latvijā krievvalodīgo iedzīvotāju skaits, protams, proporcionāli ir ļoti liels. Runājot par festivālu, mēs neesam saskārušies ar problēmām. Viņiem ir noteikumi, kas mums jāievēro, piemēram, katrs vārds jātulko latviešu valodā. Un tas ir loģiski, jo lielākā daļa festivāla apmeklētāju ir latviski runājoša auditorija, daudzi vienkārši nezina krievu valodu. Pagājušajā gadā festivālā pilnā skaļumā ieslēdzām Shaman, blakus atradās Nacionālās apvienības telts ar ministriem, viņi pagriezās, pasmaidīja un devās savās darīšanās. Mēs pastāvīgi gatavojamies dažādām situācijām, katrai no tām mums ir plāns, kā to atrisināt un „aizvākt” visu negatīvismu,” pastāstīja organizācijas „New East” vadītājs.

Latgalē ir vismazāk nevalstisko organizāciju

Latgale manāmi atpaliek no citiem Latvijas reģioniem nevalstisko organizāciju skaita ziņā. Sanāk, ka mūsu sabiedrība ir mazaktīva. Bet kāpēc? Vai tiešām mums nerūp, kas notiek valstī un pasaulē, un mēs nevēlamies neko mainīt?

„Jā, Latgalē ir mazāk šādu organizāciju, dalībnieku vidējais vecums ir lielāks. Aktīvākā organizācija Latgalē ir senioru organizācija. Viņiem ir visvairāk programmu, visvairāk dalībnieku, un viņi daudz ko dara. Kāpēc jaunieši nav aktīvi? Manuprāt, lokālas aktīvistu organizāciju rodas divu iemeslu dēļ: vai nu tā ir reakcija uz kaut ko, pilsonisks impulss, vēlme kaut ko darīt, vai arī tam ir radīta labvēlīga vide. Iztirzāsim pirmo iemeslu. Mēs visi atceramies, ka Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā sākumā miljoniem ukraiņu devās uz Eiropu, lai glābtu savu un bērnu, tuvinieku dzīvību. Uz Ukrainas un Polijas robežas bija milzīgs bēgļu pieplūdums. Polijā pierobežā iedzīvotāju skaits ir mazs, tur galvenokārt dzīvo pareizticīgie un vecticībnieki, un šie cilvēki apvienojās. Viņiem nebija tā -- lūk, jums nauda, dariet kaut ko. Iedzīvotāji saprata, ka pie viņiem ir krīze, valsts, kā mašīna, vienmēr reaģē nedaudz lēnāk, un pirmie, kas saskaras ar problēmām, ir iedzīvotāji. Un tā viņi sāka veidot savu aktīvistu tīklu: daži gatavoja ēdienu, daži atveda un aizveda cilvēkus, daži vāca mantas. Sākumā tas viss gūlās uz vietējo aktīvistu pleciem. Toties tagad viņi ir labākie ātrās reaģēšanas speciālisti migrācijas krīzēs. Un tie ir parasti lauku iedzīvotāji. Pie mums tas nedarbojās. Otrs variants -- labvēlīga vide. Mēs it kā dzīvojam labi, bet gribam vēl labāk. Un šeit iesaistās aktīvie iedzīvotāji. Kāds vēlas vairāk veloceliņu un organizē virkni pasākumu par šo tēmu. Bet šajā gadījumā jābūt atbalstam, piemēram, dariet to, un mēs jūs atbalstīsim ar naudu, idejām un vēl kaut ko citu. Taču mēs apstājāmies, jo mums tā nav prioritāte. Tā ir horizontāla iniciatīva, kas Latgalē nav modē. Daugavpilij ir politiska stratēģija, kas paredz cīņu ar Rīgu, Rīgas un Eiropas vērtībām, tāpēc pilsoniskā, demokrātiskā līdzdalība nav prioritāte, tā nav vajadzīga. Un tā nav tikai Daugavpils problēma, tā ir problēma postpadomju telpā, Balkānos, Serbijā ir tāda pati problēma. Slovākijā tika pieņemts likums, kas ierobežo šādas horizontālas iniciatīvas. Dažreiz politiķi cenšas uzlikt šādu autokrātijas masku un vēlas kontrolēt vairāk, nekā viņi var, un ievieš dažādus ierobežojumus. Mēs strādājam Daugavpilī gandrīz deviņus gadus. Bet, uzzinot, kā strādā mūsu partneri Igaunijā, Lietuvā, Polijā, saprotam, ka mēs pārāk daudz laika pavadām, cīnoties ar vējdzirnavām. Arī cenas ir augstākas, tāpēc virzīt dažus procesus ir sarežģītāk. Bet, no otras puses, mēs esam pie tā pieraduši un strādājam,” sacīja Jorens Dobkevičs.

Pārsteigumi būs!

Ir vasara, var nedaudz atpūsties, bet organizācijas speciālisti cītīgi strādā pie jauniem projektiem, gatavojas atkal pārsteigt. Un šie pārsteigumi nav aiz kalniem. “Augustā mums ir liels notikums -- svinēsim organizācijas izveidošanas devīto gadadienu. Šajā sakarā augustā un septembrī plānojam vairākus publiskas programmas pasākumus, kuros var piedalīties. Turklāt nesen mēs mainījām vietnes zīmolu, radījām jaunu savu sociālo tīklu vizuālo stilu, veicām nelielu remontu savās telpās, mums ir latviešu klubs ar ļoti foršu komunikāciju, kas notiek katru trešdienu. Gatavojam dažādus pasākumus, tostarp jaunas izrādes, pie mums uz septiņiem mēnešiem ieradās meitene no Irānas, students no ASV pabeidz praksi pie mums. Mēs turpinām strādāt!” apliecināja Jorens Dobkevičs.

Jāatzīmē, ka laikraksts “Latgales Laiks” plāno ciešāku sadarbību ar sabiedrisko organizāciju “New East”. Mēs informēsim savus lasītājus par visiem jaunumiem un pasākumiem. Turklāt jūs varat sekot līdzi visām jaunākajām ziņām organizācijas vietnē www.neweasteurope.com vai “New East” sociālajos tīklos.