“Normāli latvieši rok kartupeļus, es roku bruņurupučus” – tā Latgales zoodārza direktors Mihails Pupiņš īsumā raksturoja savu aizraušanos, kas pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem ielika Latgales zoodārza pamatus un gadu gaitā šī dzīvnieku mājvieta kļūst aizvien plašāka.
Pašlaik ir grūti iedomāties, ka viss sākās ar vienu purva bruņurupuci, kas tika atrasts Latgales mitrāja parkā 1984. gadā. Tieši šis dzīvnieks kļuva par pirmo impulsu zoodārza izveidei un simbolu tam, ka arī Latvijā vēl ir dzīvas senās sugas, kuras mēdz dēvēt par mūsdienu dinozauriem.
Bruņurupuču stāsts Latvijā ir arī Mihaila bērnības sapņa turpinājums.
Viņš atceras: “Kad man bija 5--6 gadi, pirmo reizi ieraudzīju bruņurupuci. Es biju sajūsmā par šo dzīvnieku! Cik tas ir elegants, kustīgs, gluži kā no citas planētas...”
Gadiem ejot, šī sajūsma auga un pārtapa pētniecībā, kurai viņš veltījis savu dzīvi. Un tagad tas ir mirklis, kas atkal atgādina par cikla nepārtrauktību – mūsu sarunas dienā mazie purva bruņurupuči izšķīlās no olām, sagaidot savu pirmo un vienlaikus otro dzimšanas dienu. Nākamos desmit gadus viņi pavadīs zoodārzā un, sasnieguši plaukstas lielumu, tiks palaisti brīvībā, lai turpinātu bruņurupuču stāstu Latvijas dabā.
Pirmajos dzīves mirkļos šiem dzīvniekiem ir ass zobiņš deguna galā, lai izlauztos no čaumalas, mīkstas bruņas, kas vēl nesargā no plēsējiem, un pat naba. Tikai pieaugot, bruņas kļūst cietas, taču arī tad tās nespēj pasargāt no cilvēku radītajām briesmām. Daudzi pieauguši bruņurupuči tiek traumēti autosatiksmē, bet vēl viens drauds ir jaunie plēsēji, piemēram, jenotsuns, kurš Latvijas dabā ienācis pavisam nesen un spēj izpostīt bruņurupuču ligzdas.
Taču šo dzīvnieku stāsts sākās daudz agrāk pirms zoodārza atvēršanas.
Mihails piebilst: “Tad mēs sapratām, ka, varbūt, ne visi bruņurupuči Latvijā ir izmiruši. Un tieši tad sākām strādāt, lai atjaunotu šo jauko dzīvnieku populāciju Latvijā. Jo mēs atceramies šo dzīvnieku izplatību pie ziemeļu robežas, bet šie bruņurupuči kaut kādā veidā nonāk pie mums un izdzīvo.”
Šobrīd Latvijā jau ir izveidotas četras purva bruņurupuču populācijas un darbs turpinās. Zoodārzs kļuva ne tikai par mājvietu šiem dzīvniekiem, bet arī par vietu, kur tiek pētītas to dzīves īpatnības, izstrādāti projekti un meklēti risinājumi, kā šos dzīvniekus pasargāt.
Pētnieciskais darbs norisinās ne tikai Daugavpilī – Mihails dodas arī uz Silenes dabas parku, kur purvā tiek uzstādītas kameras ar mākslīgo intelektu. Tās diennakts režīmā vēro bruņurupuču ligzdas, lai laikus pamanītu invazīvos plēsējus, kas apdraud olas.
Sadarbībā ar Lietuvas kolēģiem šogad sagatavots projekts jaunas aizsargājamas teritorijas izveidei abiniekiem un rāpuļiem, uzlabojot biotopus un cīnoties ar invazīvajām sugām. Latgales zoodārzā taps Latvijā pirmais antiinvazīvais centrs, kura galvenais uzdevums būs aizsargāt vietējos purva bruņurupučus, jo šobrīd invazīvo sugu skaits Latvijā pārsniedz vietējo bruņurupuču populācijas.
Liela problēma ir arī pašu cilvēku radīta. Bruņurupuči bieži vien tiek turēti kā mājdzīvnieki, un, kamēr tie ir mazi, šķiet mīlīgi un viegli aprūpējami. Taču, kad izaug, daudzi īpašnieki vairs nespēj ar tiem tikt galā un mēģina dzīvnieku atdot citiem vai, vēl ļaunāk, palaist dabā. Tādējādi invazīvās sugas nonāk Latvijas ekosistēmā, kur tās ne tikai nespēj pilnvērtīgi dzīvot, bet arī apdraud vietējos bruņurupučus. Tāpēc Mihails aicina ikvienu, kam mājās ir bruņurupucis, kuru vairs nav iespējams aprūpēt, nepalaist to dabā, bet sazināties ar zoodārzu. Tur dzīvnieks varēs dzīvot kopā ar citiem bruņurupučiem un nekaitēs Latvijas dabai.
Latgales zoodārzs pašlaik ir ne tikai dzīvnieku mājvieta, bet arī vieta, kur ikviens apmeklētājs var kļūt par liecinieku Latvijas dabas stāstam. Tas ir atgādinājums par to, cik trausla ir mūsu vide un cik daudz atkarīgs no cilvēku izvēlēm.
Komentāri