Bargas ziemas ar stipru salu, biezu sniega segu, īsām dienām un citām šim gadalaikam raksturīgām neērtībām ir liels izaicinājums ne tikai cilvēkiem, bet arī mūsu mazākajiem brāļiem, tostarp putniem. Diemžēl par tiem mēs bieži vien daudz nedomājam, uzskatot, ka visuresošie putni bez problēmām atradīs barību, lai gan patiesībā tā nebūt nav. Daudziem putniem ziemā, lai arī tie necieš badu, nereti trūkst barības, ko aukstuma pārņemtajā pasaulē nav tik viegli atrast.
Katrs iztiek, kā māk
Latvijas Ornitoloģijas biedrības publiskotie dati liecina, ka pērn līdz janvāra beigām pie barotavām 278 vietās Latvijā novēroti 10 294 putni, pārstāvot 56 putnu sugas. Visbiežāk novērotās sugas -- lielā zīlīte (2154 putni), lauku zvirbulis (1863 putni), zaļžubīte (750 putni), mājas zvirbulis (649 putni), dzeltenā stērste (513 putni), svilpis (501 putns), zilzīlīte (421 putns), pelēkā vārna (363 putni), meža pīle (334 putni) un sīlis (159 putni). Tomēr ornitologi uzskata, ka šis skaitlis varētu būt neprecīzs, jo putnu populācija pastāvīgi mainās.
Par lielāko daļu putnu mēs neko nezinām un neesam tos redzējuši, jo tie dzīvo tālu no cilvēkiem, nav no mums atkarīgi un spēj paši atrast barību. Tomēr ir putni, kuriem ir ļoti grūti pārziemot bez cilvēku palīdzības. Tiklīdz iestājas auksts laiks, tie nekavējoties uzrodas cilvēku mājokļu tuvumā, it kā atgādinot par savu klātbūtni un lūdzot atbalstu.
Piemēram, manu viensētu “Grantskalni”, kas atrodas Vecsalienas pagastā (Augšdaugavas novads) vēlā rudenī apciemo sīļi, kuru iecienītākais gardums ir nogatavojušās ozolzīles, kuru šeit ir papilnam. Šie putni pārsteidzošā kārtā spēj vienlaikus paņemt knābī divas ozolzīles un aiznest tās uz vietu, kur tiek noglabāti krājumi ziemai.
Kad uzsnieg, ierodas svilpji, paveicas, ja tiem izdodas atrast ogas, piemēram, irbenes vai pīlādžogas, kas vēl turas zaros kopš rudens. Reiz svilpīšu bars nolaidās irbeņu krūmā un acumirklī noknābāja visas ogas. Taču putni reti var atļauties šādu greznību, galvenokārt tiem jāiztiek ar kukaiņiem, ko izdodas atrast koku mizā, sažuvušiem pumpuriem un citu barību. Svilpji ir reti viesi, ko nevar teikt par dzilnīšiem un visuresošajām zīlītēm — tās ziemā redzamas it visur. Un zvirbuļi -- tie vienmēr atradīs ko ēdamu.
Ir putns, kas ir pelnījis cieņu par uzcītību barības meklēšanā, -- dzenis, kas no rītausmas līdz krēslai kaļ koku, meklējot gardumus. Lai atrastu zem koka mizas kādu tārpiņu vai kāpuru, jāpieliek daudz pūļu. Ir arī citi mazi putniņi, bet, diemžēl, mēs tos nepazīstam, tomēr tas neliedz ierīkot barotavu un piepildīt to ar barību.
Risinājums ir vienkāršs
Latgales zoodārza direktors, bioloģijas doktors Mihails Pupiņš, liels vietējās floras un faunas fans, atbildot uz jautājumu, kā labāk ziemā barot putnus un uzmeistarot barotavas, teica: "Es vienmēr piebaroju putnus, lai gan daži ornitologi uzskata, ka tas var radīt tiem problēmas, savukārt citi, gluži pretēji, nesaskata tajā neko sliktu."
Kukaiņēdājiem Mihails pērk lielveikalos pieejamu gatavu barību — tauku bumbiņas tīkliņos, -- tas ir eļļains dažādu sēklu un citu barības vielu maisījums. "Tā nav īstā putnu barība, bet gan papildbarība ziemā, kuru ir ļoti ērti izvietot, turklāt tā ir barojoša un higiēniska. Šādu barotavu var pakarināt jebkur: uz balkona, koku zaros -- dārzos un parkos, pat pie vēdlodziņa -- tādējādi var vērot, kā putni mielojas."
Daži Daugavpils iedzīvotāji uz balkoniem un tuvumā augošiem kokiem izkarina barotavas vai ierīko citādākas putnu barošanas vietas. Kāds izgatavo "ēdnīcas" no plastmasas pudelēm, kāds -- no citiem pieejamiem materiāliem, jo īpašas prasmes tam nav nepieciešamas.
Arī gulbji, kas pārziemo Daugavpils apkārtnē, nekad neatsakās no cilvēku piedāvātā cienasta, dažreiz to ņemot tieši no rokām.
Ir jādalās
Augšdaugavas novada Salienas pagasta saimniecības „Pauguri” iedzīvotājs Valentīns Gributs putnu barošanai ir atradis ļoti vienkāršu risinājumu -- viņš izkarina barības gabaliņus visur, kur vien iespējams: “Es neierīkoju barotavas — tās nav vajadzīgas. Zīlītes bariem salido pie speķa un maizes gabaliem un ļoti ātri tos noknābā, jo tām šī barība ļoti garšo. Kad porcijas ir apēstas, es izkarinu jaunas, un tā visu ziemu. Reizēm nometu sniegā maizi, graudus, sēklas vai citus gardumus, un tad atlido mieloties zvirbuļi un citi putni, kurus es pat nepazīstu. Ir ļoti interesanti vērot, kā viņi visi kopā ēd. Ir jādalās ar vietējiem iemītniekiem, jo ēst grib visi.”
Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta viensētas “Jaudas” īpašnieks Vladimirs Krauklis ziemas sezonai putniem jau laikus nopērk maisu graudu un pēcāk to visu izbaro: “Es dzīvoju pilsētā, bet cenšos atbraukt uz viensētu galvenokārt, lai apskatītu īpašumu un pabarotu putnus. Izgatavoju barotavas no piecu litru plastmasas pudelēm un finiera, ieberu tajās pietiekami daudz graudu, lai pietiktu visiem putniem."
Arī Nikolajs Slabkovskis, Vecsalienas pagasta viensētas „Lozovka” iedzīvotājs, baro putnus: "Putnu piebarošana man nesagādā īpašas rūpes, jo vienmēr ir pārtikas pārpalikumi. Tā tikai šķiet, ka putni paši spēj viegli atrast barību. Bet pamēģiniet to sameklēt piesnigušā mežā vai tukšā laukā, tāpēc putni bieži ir redzami atkritumu izgāztuvēs. Es neskopojos un putnus baroju bagātīgi -- to man jau bērnībā iemācīja vecāki."
Māju „Māli” iedzīvotājs Josifs Blaževičs (Krāslavas novads, Kalniešu pagasts, Podgurjes ciems) ir ticīgs cilvēks un mūsu mazākos brāļus, tostarp putnus, uzskata par Dieva radībām: "Iepazīstot dzīvniekus, putnus un apkārtējo pasauli, iepazīsti Dievu." J. Blaževičs putnus baro ar speķi, putraimiem, maizi, dažreiz vārītiem kartupeļiem, putru u.c. , noliekot sniegā, iepretī savas mājas logiem, lai varētu vērot putnus, kad tie rosās un knābā barību: "Es dievinu dabu un tās iemītniekus, man pat lapkritis raisa patīkamas estētiskas sajūtas. Tāpēc ir jāsaudzē daba un tās iemītnieki!"
Tāpēc jau esam cilvēki
Daudzi putni paļaujas uz dabas žēlastību, kā arī uz cilvēku labestību un dāsnumu, taču ir arī spārnaini plēsēji, kuri uzvedas gluži kā laupītāji. Tās, pirmkārt un galvenokārt, ir labi zināmās vārnas un žagatas — mūsu pastāvīgās pavadones, kas nekautrējas zagt visu, ko vien atrod, īpaši, ja tas ir ēdams.
Jau kādu laiku „Grantskalnu” viensētas tuvumā apmetusies vārnu ģimene, arī žagatas šeit ir pastāvīgi viesi. Visiem zināms, ka vārnas ir ļoti gudri putni, tām piemīt pat loģiskā domāšana, kas dažkārt kaimiņu būšanu ar tām padara visai neciešamu. „Gudra cilvēka (šoreiz gan jāteic -- vārnas) nelaime” ir ne tikai populāra luga, bet arī labākais vārnu būtības definējums, vienīgā atšķirība ir tā, ka tās sagādā nepatikšanas nevis sev, bet gan cilvēkiem.
Vārnas pamatoti dēvē par spārnotiem vilkiem — tik nekaunīgas un pārdrošas tās ir. Nav nekas slikts, ja vārnas acumirklī savāc cilvēku ēdiena atliekas, taču šie apķērīgie putni pamanās jaukties arī citu darīšanās: atņem ēdienu suņiem un kaķiem, kad tie uz brīdi novēršas, nebaidās pat ielavīties tuvējā kūtī, kur vienmēr var atrast ko ēdamu. Un, nedod Dievs, ja tās pagalmā pamana mājputnu mazuļus vai pat savvaļas putnu ligzdu ar perējumu — vārnas to nekavējoties iznīcinās un putnēnus apēdīs. Vārdu sakot, šie spārnainie barbari ērti iekārtojušies viensētā un jūtas lieliski. Vārnas nav iespējams padzīt, bet citu variantu nav.
Ir nonācis tiktāl, ka nevaru pabarot zivis dīķī, jo ūdenī iemestos maizes gabaliņus nekavējoties pagrābj vārnas: dažas staigā gar krastu līdz spalvām ūdenī, gaidot, kad vējš atpūtīs barību, bet citas, riskējot iekrist dīķī, sagrābj maizi lidojumā. Vārnas neliek mierā pat skudru pūzni, kura iemītniekus dažreiz pacienāju ar maizi.
Paziņa man pastāstīja, ka reiz vērojis kuriozu skatu. Tikko ielējis suņa bļodā barību, kad acumirklī uzradies vārnu pāris. Suns mēģināja tās aizbiedēt, bet putni ātri atrada risinājumu. Kamēr viena vārna novērsa suņa uzmanību, ķerot tā asti, otra zaga barības gabaliņus no bļodas, nesa prom un tad abas aizlidoja mieloties. Taču tās ir izņēmums, jo lielākajai daļai putnu ir nepieciešama mūsu palīdzība un atbalsts. Tāpēc jau mēs esam cilvēki.
Komentāri