Deviņdesmit piecus gadus vecā Klavdija Martjanova, Ziemeļu mikrorajona iedzīvotāja, neskatoties uz savu cienījamo vecumu, ir sirdī jauna un komunikabla, aktīvi iesaistās pilsētas sabiedriskajā dzīvē. K. Martjanovas dzimtā nav bijis ilgdzīvotāju, tāpēc pensionāre uzskata, ka viņas ilgmūžības noslēpums ir tas, ka kopš bērnības līdz pat šai dienai viņa gana lielus attālumus mēro kājām.
Mazs paziņu loks
Kad satikāmies, Klavdija Martjanova tikko bija atgriezusies no pilsētas, kurp bija devusies, lai nomaksātu rēķinus, un bija ļoti neapmierināta ar sevi: "Ak vai! Aizmirsu personu apliecinošu dokumentu, tāpēc maksājumus nepieņēma. Rīt būs jāiet vēlreiz."
Klavdija Martjanova pašlaik dzīvo viena, Daugavpilī viņai nav neviena radinieka vai tuva cilvēka, izņemot vedeklu Veru, jaunākā dēla Jurija, kurš jau ir aizsaulē, atraitni. Vera nekad neaizmirst savu vīramāti un vienmēr ir gatava palīdzēt.
Turklāt katru dienu pulksten 17.00 Klavdija ieslēdz datoru, lai parunātos ar savu vecāko dēlu Valēriju, kurš kopā ar ģimeni dzīvo Krievijā, Maskavas apgabalā.
Klavdijas šaurajā lokā ir arī pelēks kaķis Mitjka, kurš skrāpē savu saimnieci, kad vien viņa mēģina to paglaudīt. "Nepateicīgais! Es rūpējos par Mitju kopš viņa dzimšanas! Toreiz viņš ietilpa plaukstā, bet tagad labo vairs neatceras."
Klavdija piedzima Hvorostjanskas rajonā, toreizējā Samaras apgabalā, 1930. gadā, lielā ģimenē. Annai un Ivanam Dronoviem bija vēl trīs dēli: vecākais Mihails, dzimis 1926. gadā; vidējais Aleksandrs, dzimis 1932. gadā; un jaunākais dēls Vladimirs, dzimis 1937. gadā. Viņi visi ir miruši.
"Kad 1941. gadā sākās karš, manu tēvu nesūtīja uz fronti -- kā tirdzniecības darbinieks (tēvs strādāja par veikala vadītāju) viņš bija atbrīvots no karošanas frontē. Taču nedaudz vēlāk tēvs pieteicās brīvprātīgi un drīz vien krita netālu no Voroņežas 1942. gadā. Neko vairāk par savu tēvu nezinu. Mātei pēc tam ļoti smagos apstākļos vienai bija jāaudzina četri bērni. Kā viņai izdevās tikt ar to galā?!" stāsta Klavdija. Viņa neatceras kara šausmas, jo vietā, kur ģimene dzīvoja, kaujas nenotika.
Nolēma kļūt par skolotāju
Vēlāk ģimene pārcēlās no uz Pečorskas ciemu Šigonskas rajonā tajā pašā apgabalā, kas tobrīd jau bija pārdēvēts par Kuibiševas apgabalu, bet 1990. gadā atguva agrāko nosaukumu (Samaras apgabals). "Mūsu bērnība bija tāda pati kā visiem tā laika bērniem. Mēs nebijām izlutināti, māte mūs stingri pieskatīja un, cik vien spēja, nodrošināja visu nepieciešamo. Mēs mācījāmies labi, tiesa, Aleksandram nepatika sēdēt pie grāmatām un burtnīcām.”
Vēlāk Mihails un Vladimirs absolvēja augstskolu Sizraņā, kļuva par inženieriem, bet Klavdija pedagoģiskajā skolā četros gados izmācījās par sākumskolas skolotāju. Un tikai Aleksandrs nevarēja atrast savu ceļu dzīvē, līdz kādudien vai nu naftinieki vai gāzes nozares darbinieki, kuri bija ieradušies ciemā, pēc mātes lūguma paņēma viņu līdzi un iekārtoja darbā. Klavdija Martjanova par to saka: "Aleksandrs, strādājot par metinātāju, saņēma ļoti labu algu, bet, protams, runa nav tik daudz par naudu, cik par to, ka mēs visi četri atradām savu vietu tā laika sarežģītajos apstākļos un nepazudām."
Klavdija Martjanova atceras, kādas pūles prasīja mācības pedagoģiskajā skolā, kas atradās 40 kilometrus no dzīvesvietas: "Brīvdienās, lai nokļūtu mājās, pārsvarā bija jāiet kājām astoņpadsmit kilometri, tiesa, dažreiz kādu gabalu, pa ceļam, pavizināja kravas auto. Atceros -- eju pa Volgas akmeņaino krastu tumsā un bailēs drebu -- ka tik negadītos ceļā plēsīgs zvērs vai ļauns cilvēks. Un tā -- visus četrus gadus!”
Satika savu izredzēto
Pēc pedagoģiskās skolas absolvēšanas Klavdija sāka strādāt par sākumskolas skolotāju Pečorskas ciemā. Šajā skolā mācījās vien septiņi skolēni. Tā atradās desmit kilometrus no mājām, nebija sabiedriskā transporta, tāpēc uz darbu nācās iet kājām, dienā mērojot 20 kilometrus.
Klavdija Martjanova: "Kādu dienu eju cauri ciemam un redzu, ka man pa priekšu soļo jauns vīrietis šinelī. Tas bija Vladimirs Martjanovs, kuru es labi pazinu, jo mēs dzīvojām vienā ciemā un kopā gājām skolā. Es pajautāju, kurp viņš dodas, Vladimirs atbildēja, ka iet pēc mietiņiem -- tēvs palūdzis nocirst. Kā vēlāk izrādījās, es satiku savu nākamo mīlestību un likteni. Vladimirs bija gadu vecāks par mani."
Pirms tam viņš bija beidzis Sizraņas Militārās aviācijas skolu un kļuvis par virsnieku. Jaunieši satuvinājās, sāka iet uz dejām. 1953. gadā Klavdija un Vladimirs apprecējās. „Pirms kāzām Vladimirs un viņa vecāki ieradās pie mums, viņš lūdza manu roku un es bez vilcināšanās piekritu. Pirmkārt, viņš bija militārpersona, un tolaik pret cilvēkiem karavīra formā izturējās ar lielu cieņu, otrkārt, un tas ir pats galvenais, -- jūtas nav iespējams apmānīt," pastāstīja Klavdija.
1953. gadā pārim piedzima dēls Valērijs. Pēc karaskolas Vladimirs tika norīkots uz Daugavpili, kurp viņš atveda savu jauno sievu, -- uz pilsētu, kas sākotnēji viņai bija nepazīstama un sveša, bet vēlāk kļuva par otrajām mājām, jo Klavdija šeit dzīvo jau 72 gadus: "Te atdusas mans vīrs un dēls. Es šeit vairākus gadus desmitus nostrādāju par skolotāju. Šeit ir mani draugi, paziņas un bijušie kolēģi. Vārdu sakot, man ir spēcīga saikne ar šo vietu."
Dienests un ģimenes dzīve
Tā sagadījās, ka, mācoties Daugavpils augstākajā kara aviācijas inženieru skolā (no 1975. līdz 1978. gadam), es labi pazinu apakšpulkvedi Vladimiru Martjanovu, toreizējo klausītāju kursa vadītāju. Viņš bija ļoti stingrs, pat bargs virsnieks, kurš neatzina itin nekādus kompromisus, no kura mēs, kursanti, baidījāmies kā no uguns un centāmies netrāpīties viņam ceļā.
Tāpēc uzdevu Klavdijai mazliet netaktisku jautājumu -- kāds Vladimirs bija ģimenē: "Lielākoties es spēju tikt ar viņu galā un pat nolikt pie vietas, dažreiz -- viņš mani. Bet mēs vienmēr atradām kompromisu. Galu galā dienests ir viena lieta, bet ģimenes dzīve -- pavisam kas cits."
Vladimirs Martjanovs nomira agri -- 1993. gadā sešdesmit četru gadu vecumā, un Klavdija jau vairāk nekā trīsdesmit gadus dzīvo viena. Viņa ir no tām sievietēm, kas precas tikai vienreiz un -- uz visu mūžu.
Aizejot pensijā pēc 35 skolotājas darbam veltītiem gadiem Klavdija neiegrima mājas rūpēs un sadzīvē, bet gan pievienojās militāro pensionāru biedrībai, uzņemoties atbildīgo sieviešu padomes priekšsēdētājas amatu. Viņas pienākumos ietilpa visu kultūras pasākumu organizēšana un citi jautājumi.
Pašlaik viņa darbojas biedrībā “Daugavpils pensionēto pedagogu klubs „Sudraba ābele””: "Esmu atgriezusies pilnvērtīgā un notikumiem bagātā dzīvē. Un, pats galvenais, esmu atradusi saskarsmes iespēju un sapratni ar bijušajiem skolotājiem."
Pirms šiem notikumiem Klavdija Martjanova piedzīvoja vēl vienu likteņa triecienu: apglabāja savu jaunāko, 1959. gadā dzimušo dēlu Juriju, bijušo militārpersonu, rezerves kapteini. Viņam nav mantinieku, toties dēlam Valērijam, kuram tagad ir 72 gadi, ir divas meitas: Jeļena un Irina, kurai ir dēls — Klavdijas mazmazdēls.
Tagad Klavdija dzīvo atmiņās par savu garo, interesanto un notikumiem bagāto dzīvi, bet pats galvenais — par savu tālo un tagad nesasniedzamo dzimteni, kas atrodas Volgas akmeņainajos krastos. Tur apglabāti viņas brāļi, daudzi radinieki un draugi, kuru atdusas vietas seniore nevar apmeklēt.
Tieši tāpēc Klavdija dažkārt pārmet sev, ka savulaik viņai pietrūka drosmes atgriezties dzimtenē: "Jā, es mīlu Latviju un Daugavpili, bet ar šo sajūtu vien nepietiek, dzimto vietu nekas nespēj aizstāt. Šeit esmu pilnīgi viena, tas mani biedē, jo īpaši tāpēc, ka esmu ļoti cienījamā vecumā. Ja kaut kas notiktu, man tuvumā nebūtu neviena tuvinieka, izņemot vedeklu Veru."
Taču, neskatoties uz grūtībām, Klavdija nezaudē možu garu un iesaka citiem nenolaist rokas pat vissarežģītākajās situācijās. Tāpat kā tālajā jaunībā, viņa joprojām daudz staigā, mērojot savā mikrorajonā neskaitāmus kilometrus.
Klavdija Martjanova bija ļoti priecīga, kad manā klātbūtnē saņēma zvanu no biedrības "Sudraba ābele" ar aicinājumu sanākt kopā un nosvinēt Ziemassvētkus. Turklāt ilgdzīvotāja gatavojas svinēt 96. dzimšanas dienu 6. janvārī.
Komentāri