Tartaka ciemā (Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasts), kur iedzīvotāju skaits samazinās, tajā pašā laikā ir redzamas arī atdzimšanas pazīmes. Šeit, kaut arī reti, apmetas cilvēki no citām Latvijas vietām un pat no galvaspilsētas, kuri labiekārto dzīvojamās mājas un vasarnīcas. Tas Tartaka iedzīvotājiem dod cerību, ka ciems nepazudīs no reģiona un pagasta ģeogrāfiskās kartes, bet pamazām atgūs agrāko veidolu -- kā laikos, kad šeit kūsāja dzīve.
Pirms un pēc...
Ciema vecākā gadagājuma iedzīvotāji, kuru paliek aizvien mazāk, jo daudzi jau ir viņā saulē, atminas, ka Tartaks savulaik bija biezi apdzīvota vieta. Šeit atradās pagasta pārvalde, pasta nodaļa, pārtikas un saimniecības preču veikals, gaļas un zivju veikals un pat slimnīca ar ķirurģijas un dzemdību nodaļu, zobārstniecības kabinetu, aptieku un citiem pakalpojumiem. Jāpiebilst, ka gan es, gan daudzi mani paziņas ir dzimuši šajā ārstniecības iestādē, kas vēlāk tika slēgta, jo kļuva nevajadzīga.
Vecāki ļaudis par tā laika jaunatni stāsta, ka Tartakā varēja izveidot divas zēnu futbola komandas, arī meiteņu nebija mazāk.
Diemžēl no tā visa palikušas vien atmiņas. Tagad te slejas tikai pareizticīgo baznīca, kas ir piedzīvojusi dažādus laikus un joprojām kalpo -- cilvēki nāk uz šejieni lūgties, te notiek bēru dievkalpojumi.
Ēkā, kurā atradās slimnīca, vēlāk dzīvoja dažādi cilvēki, līdz pirms vairāk nekā desmit gadiem tā nodega. Liesmās gāja bojā trīs cilvēki, kuri paši bija izraisījuši ugunsgrēku.
Pa visiem šiem gadiem mūžībā aizgājuši daudzi Tartaka iedzīvotāji -- Nataļja Kokina un viņas civilvīrs Ivans Ļahs; Anatolijs un viņa vecāki Konstantīns un Valentīna Kovaļovi; Anatolijs Jeļisejevs; dzīvesbiedri Jānis un Jeļena Kukjāni... Nesen autobusa pieturā nomira Anatolijs Nikolajenko.
Dažas viensētas ir mantojuši mirušo bērni un radinieki, kuri, cik nu ir viņu spēkos, rūpējas par savu senču tukšajām mājām.
Pašlaik Tartaka ciemā pārsvarā dzīvo vecāka gadagājuma un pusmūža cilvēki, piemēram, paši pirmie neatkarīgās Latvijas zemnieki, tagad jau pensionāri Fjodors un Leonīds Orehi ar ģimeni, zemnieku un piemājas saimniecību īpašnieki, tostarp Fjodors Baikovs ar sievu Veru, Nikolajs Slabkovskis, Aleksejs Tajevskis ar ģimeni un vēl daži iedzīvotāji.
Diemžēl Tartaks nav vienīgais ciems, ko piemeklējis neapskaužams liktenis. Pašlaik Latgalē un visā Latvijā ir daudz šādu vietu, arī Tartakā jau ir vairākas tukšas mājas.
Marodieri nesnauž
Arī Valentīnas Kovaļovas, kura nodzīvoja teju līdz deviņdesmit gadiem, māja varēja palikt tukša. Šādu ēku likteņi ir līdzīgi – marodieri visu izvanda līdz pamatiem, labi, ja sienas paliek.
Par laimi, šajā mājā laikus atgriezās dzīvība, jo arī to jau bija apmeklējuši ļaundari un paspējuši izlaupīt daļu īpašuma.
Šī ķieģeļu māja ar saimniecības ēkām, kas ir labi saglabājušās, atrodas ļoti ērtā vietā: turpat blakus slejas baznīciņa, blakus -- mežs un zemes ceļš, nedaudz tālāk -- šoseja, labi kaimiņi, tuvumā -- autobusu pietura, tāpēc vienmēr ir iespēja aizbraukt uz veikaliem Salienā un Červonkā. Tas liek domāt, ka šī viensēta nevarēja palikt bez mantinieka. Taču tieši šāds liktenis tai draudēja, jo Valentīna Kovaļova dzīves laikā jau bija apbedījusi divus dēlus, par vēl vienu nekas daudz nav zināms. Meita ar ģimeni dzīvo tālu -- Murmanskā, un viņai dzimtās mājas drīzāk ir patīkamas nostalģiskas atmiņas nekā vēlme iegūt nevajadzīgu un pat apgrūtinošu mantojumu. Vēl ir mazbērni, bet -- kur?
Jūtama saimnieka roka
Gluži negaidīti pamestā un zālē ieaugusī viensēta sāka pārvērsties sakoptā un pievilcīgā dzīvesvietā: tika izrakts liels dīķis, tā krastā nolaistās, pussabrukušās Kovaļovu ģimenes pirtiņas vietā tapa skaista pirts ar savdabīgu dizainu.
Pie mājām katru vasaru tiek pļauta zāle, teritorija tiek nevainojami uzturēta, labi kopta, nelielais priežu mežs, kas atrodas netālu no mājas, ir norobežots, lai tur neiekļūtu savvaļas zvēri un mājdzīvnieki, izzāģēti vecie, nokaltušie koki, savāktas kritalas, blakus iestādīti jauni kociņi...
Pie baznīcas rūpīgi nozāģēts vecs, milzīgs koks, kas draudēja nogāzties. Īpašnieks iznomā savu zemi kaimiņiem. Šeit jūtama ne tikai saimnieka gādīgā roka, kuram rūp kārtība un piemīt skaistuma izjūta un mīlestību pret lauku dzīvi un dabu.
Jaunais īpašnieks ir četrdesmit deviņus gadus vecais Grīvas iedzīvotājs Sergejs Kovaļovs, Daugavgrīvas cietuma darbinieks: "Es nekad par to nebiju domājis un man nebija nekādas intereses mantot māju, pirmkārt, tāpēc, ka kopā ar ģimeni dzīvoju privātmājā, otrkārt, Valentīnas Kovaļovas dzimtā ir tuvāki radinieki -- pirmās šķiras mantinieki --, kuriem saskaņā ar likumu bija tiesības pretendēt uz šo īpašumu -- viņas bērni un mazbērni, turpretī es esmu tikai Valentīnas krustdēls. Taču sagadījās tā, ka tantes Valentīnas mūža nogalē līdz pat aiziešanai viņai blakus bija mana māte Erna, kura juridiski bija pēdējā paaudze šajā dzimtas līnijā. Citiem radiniekiem īpašums nebija vajadzīgs vai arī dažādu iemeslu dēļ tolaik viņi nevarēja noformēt mantojumu, tāpēc oficiāli no tā atteicās. Lai mājas nenonāktu valsts īpašumā, mēs nolēmām mēģināt noformēt mantojumu. Tādējādi par viensētas saimnieci kļuva mana māte, viņa arī noformēja dokumentus. Līdz ar to mamma ir likumīgā mantiniece, bet es -- viņas vienīgais dēls, tāpēc esmu uzņēmies mājokļa labiekārtošanu.”
Vispirms -- teritorija un pirts
Sergejs Kovaļovs ir ne tikai prasmīgs amatnieks — viņam ir zelta rokas. Vēlme visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas harmoniski sadzīvo ar dizainera talantu, estētikas un skaistuma izjūtu: "Viens ir labi paveikt darbu, bet pavisam kas cits -- izdarīt to tā, ka, to redzot, svešiem cilvēkiem sajūsmā aizraujas elpa.”
Sergejs atzīst, ka pagaidām viņam vairāk rūp viensētas ainava, tāpēc vispirms izraka lielu dīķi un sāka atjaunot pirti: "Varēju uzbūvēt jaunu, un tas, iespējams, izmaksātu lētāk, bet gribēju atgriezties pagātnē -- laikā, kad šī pirts darbojās, tajā mazgājās cilvēki, tostarp es, tāpēc uzsāku šo darbietilpīgo projektu."
S. Kovaļovs nomainīja vienu sapuvušu apakšējo vainagu, augšpusē uzlika jaunu, lai griesti būtu augstāki, notīrīja nokvēpušās baļķu sienas, jo to tā bija melnā pirts un tajā kūpināja gaļu, atjaunoja griestus un grīdu, uzstādīja jaunu katlu, ierīkoja lāvas.
Uz vienas no pirts sienām Sergejs izveidoja interesantu instalāciju -- saglabāja nokvēpušās sienas daļu, ierāmējot to skaistā dekoratīvā rāmī, kurā iestiprināts vecais pirts lodziņš.
Pirts tiek kurināta nevis iekšpusē, kā tas parasti notiek, bet gan no ārpuses, kas ir gan praktiski, gan ērti. Kāpēc piesārņot tīru pirti ar malku un gružiem, ja pagales var ielikt krāsnī no ārpuses? Tāpat kā jebkura ēka, arī pirts jau ir pilnībā pierādījusi savu funkcionalitāti: "Tā ir ekonomiska un lieliski saglabā siltumu. Tas ir vissvarīgākais!"
Senču mantojums -- zelta rokas
Sergejs atklāja, ka šim viņa talantam ir dziļas dzimtas saknes: "Mans tēvs Viktors bija darbmācības skolotājs Biķernieku pamatskolā, tāpēc man šo to iemācīja. Savukārt vectēvs no tēva puses Jevlampijs dzīvoja Skrudalienas ciemā un savulaik bija prasmīgs biškopis. Viņam piederēja arī kalve, un vectēvam, kā prasmīgam kalējam, bija savs zīmogs.”
Tartaks ir arī Sergeja bērnības atmiņās, kad viņš vasaras brīvlaikā ciemojās pie vecmāmiņas Viktorijas un vectēva Visvalža, kuri dzīvoja netālu no ciema.
"Diemžēl esmu daudz ko aizmirsis, jo toreiz biju bērns, bet labi atceros tanti Valentīnu, tēvoci Konstantīnu un viņu vecāko mazdēlu Vadimu. Mēs mēdzām mazgāties pirtī, kuru es ar prieku atjaunoju. Es joprojām jūtu kvēpu un dūmu smaržu," sacīja Sergejs.
Sergeja privātmāja un saimniecības ēkas Grīvā ir ideālā stāvoklī — gan iekšpusē, gan ārpusē, bet pagalmu rotā senlietas un sadzīves priekšmeti.
Bez plāniem
Saimniekam pagaidām nav turpmāku īpašuma labiekārtošanas vai renovācijas plānu: "Esmu paveicis vissvarīgākos darbus -- sakopis viensētas teritoriju, likvidējot to, kas visvairāk bojāja ainavu. Es neplānošu nekādus darbus uz priekšu — laiks rādīs. Māja vēl ir laba un pagaidām tai nav nepieciešami lieli remontdarbi. Ja kaut kas būs jāatjauno vai jāremontē, darīšu to pakāpeniski. Taču dārzs ir vecs, būs jāiestāda jauni augļu koki un krūmi."
Sergeja bērni — dēls Artjoms, kurš dzīvo un strādā Eiropā, un meita Viktorija, 12. klases skolniece — ir vairākkārt bijuši viensētā un, spriežot pēc viņu reakcijas un vēlmes palīdzēt, viņiem šī vieta patīk. Kas zina, varbūt nākotnē viņi saistīs ar to savu dzīvi.
Arī Sergeja kaimiņi un paziņas ciemā nav vienaldzīgi pret īpašuma vēsturi, atzīstot, ka viņiem rūp, vai īpašums ir gādīga saimnieka rokās un pamazām iegūst otru dzīvi, vai arī kļuvis par objektu zagļiem un huligāniem.
Komentāri