2026. gads pēc Austrumu kalendāra ir Ugunīgā Zirga gads, kas simbolizē enerģiju, brīvību un strauju kustību. Taču šodien parunāsim par parastajiem zirgiem. Neapšaubāmi, ka no simtiem un tūkstošiem visdažādāko dzīvnieku, kas apdzīvo mūsu planētu -- Zemi, tie ir vieni no senākajiem un uzticamākajiem cilvēku pavadoņiem un palīgiem. Bez pārspīlējuma var teikt, ka cilvēce savā ilgajā attīstības ceļā bez zirgiem nebūtu spējusi iztikt: zirgi bija uzticami sabiedrotie karos, ar tiem devās tālos klejojumos un ceļojumos, apstrādāja zemi, uzstādīja rekordus — vārdu sakot, nav tādas cilvēku dzīves jomas, kurā mēs nebūtu izmantojuši šos cēlos, graciozos un skaistos dzīvniekus.
Tas ir interesanti
Pasaulē kopumā ir aptuveni 430 zirgu šķirnes — t. i., gandrīz 58 miljoni īpatņu. Piemēram, ASV 2,41 miljons zirgu un poniju dzīvo vairāk nekā 63 tūkstošos fermu, bet Eiropas Savienībā ir aptuveni 7 miljoni zirgu. Mongolijā zirgi ir pastāvīgi pavadoņi ikdienā, tāpēc tur to ir 3,4 miljoni — un tas ir tikai uz 3,3 miljoniem iedzīvotāju.
Godinot šos dzīvniekus, tiek atzīmēta Pasaules zirgu diena. Tā ir vēl viena iespēja aktivizēt centienus zirgu aizsardzībai, jo tie dod lielu ieguldījumu mūsu planētas sociāli ekonomiskajā attīstībā.
Tomēr visā pasaulē zirgu skaits un zirgkopības nozares apjoms samazinās mūsu dzīvesveida un klimata pārmaiņu rezultātā, kā arī nozare izjūt spiedienu ekonomisko svārstību, ekoloģisko un citu faktoru dēļ.
Šī negatīvā tendence nav gājusi secen arī Latvijai, Latgalei un Augšdaugavas novadam. Ja agrāk laukos varēja redzēt zirgus gan ganībās, gan darbā zemnieku sētās, tad tagad tas ir liels retums.
Mūsu reģions vēsturiski bijis slavens ar rikšotājiem, kurus ieveda no Amerikas un Krievijas. Pārsvarā tie skrēja hipodromos. Pagājušā gadsimta 20. gados sākās mērķtiecīgs darbs pie Latvijas zirgu divu tipu veidošanas, šķirni apstiprināja 1937.gadā ar nosaukumu „Latvijas siltasinis” (smagais un vieglais). Līdz Pirmajam pasaules karam tos galvenokārt ieveda no Beļģijas.
1921. gadā tika izveidota pirmā valstij piederošā zirgaudzētava Oktē, Talsu apkaimē, kas bija Latvijas braucamo zirgu šķirnes šūpulis. 1925. gadā uzsāka darbu valsts zirgaudzētava Svētciemā. Tur audzēja zirgus kavalērijai un sportam. Savulaik Latvijā bija līdz pat 400 tūkstošiem zirgu — tagad ir grūti to iedomāties; 20. gadsimta 90. gados to skaits bija apmēram 16 tūkstoši, pēc 2016. gada datiem — jau tikai nedaudz vairāk par 10 tūkstošiem, tostarp ap 6 tūkstošiem bezšķirnes zirgu un poniju, bet tagad to ir vēl mazāk.
Taču šīs nozares speciālisti uzskata, ka zirgkopības nozari Latvijā apglabāt ir pāragri: “Tai ir perspektīvas. Lai to īstenotu, jāaudzē labi un kvalitatīvi zirgi.” Tomēr tās ir tikai runas.
Vai redzēsim tikai zoodārzā?
Zirgi ir atdevuši savu vietu dzelzs rumakiem un mehānismiem, ar kuriem var apstrādāt nevis nelielus zemes gabalus, bet simtiem un tūkstošiem hektāru. No vienas puses, ir labi, ka zirgi vairs netiek nežēlīgi ekspluatēti, dzīti ar pātagu un uzkliedzieniem, bet, no otras puses, ir žēl, ka zirgi ar savu klātbūtni tagad reti priecē skatienu un sirdi, līdz ar to arī iespēja komunicēt ar šiem brīnišķīgajiem dzīvniekiem ir kļuvusi daudz retāka.
Kopējais zirgu skaits Latvijā pašlaik it kā nav mazs, taču, ja šo dzīvnieku skaits arī turpmāk samazināsies tikpat straujos tempos, tad pilnīgi iespējams, ka pēc kāda laika zirgus varēsim apbrīnot vien Rīgas zoodārzā vai privātās saimniecībās. Dati liecina, ka pirms vairākiem gadiem Latgales saimniecībās bija apmēram 1000 zirgi, bet Rīgas reģionā — ap 800. Pašlaik šādu publiski pieejamu datu vairs nav.
Atceros, ka pirms kādiem piecdesmit gadiem katrā kolhoza brigādē bija stallis ar pāris desmitiem dzīvnieku, kas vienmēr bija gatavi darbam. Tie tika izmantoti darbos gan kolektīvajā saimniecībā, gan piemājas dārzu apstrādāšanā.
Mēs, puikas, vasarās, lai nopelnītu skolas piederumiem vai velosipēdiem un mopēdiem, strādājām kolhozā — ar zirgiem grābām sienu un āboliņu, vedām no tīrumiem linus un citu lauksaimniecības produkciju. Tolaik lauki bez zirgiem nebija iedomājami.
Līdz ar kolhozu, bet vēlāk arī paju sabiedrību sabrukumu daži zemnieki izpirka zirgus par pajām un kādu laiku turēja tos savā saimniecībā. Taču vēlāk, tehnikai arvien vairāk ienākot mūsu ikdienā, zirgi sāka zaudēt savas pozīcijas — tos darbā izmantoja arvien retāk.
Dārgs prieks
Tā kā zirgi lauku darbos vairs nebija vajadzīgi, daži zemnieki no tiem uzreiz atbrīvojās, savukārt citi, neskatoties uz to, ka uzturēšana izmaksā gana dārgi, kā, piemēram, mans klasesbiedrs, kurš dzīvo Salienas pagastā, līdz pat nesenam laikam turēja zirgu tikai sirds priekam. Taču, kad izdevumi vairs nebija pa kabatai, saimnieks ar asarām acīs bija spiests šķirties no sava mīluļa.
Mani kaimiņi Vecsalienas pagastā (Augšdaugavas novads) pēc tam, kad paju sabiedrība beidza pastāvēt, par pajām iegādājās zirgu Maestro.
Zirgs deva milzīgu ieguldījumu piemājas saimniecības attīstībā līdz brīdim, kad saimnieki iegādājās tehniku. Mēs visi, kas dzīvojām viņiem kaimiņos, arī izmantojām Maestro pakalpojumus — bez viņa apkaime bija kā bez rokām. Taču ar laiku zirgs kļuva nevajadzīgs.
Pēc tam kaimiņi iegādājās Orļiku -- arī gana labu un lauku darbiem apmācītu, paklausīgu dzīvnieku, un, visbeidzot, pēdējā bija ķēve Maška — spītīga un untumaina gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, kurai bija pilnīgi vienalga, vai iet pa vagu gareniski vai šķērsām, jo nekādām komandām viņa neklausīja un uz grožiem nereaģēja. Tāpēc Mašku pārdeva.
Arī Vecsalienas pagasta viensētas “Sarmas” saimnieks Sergejs Tajevskis ļoti ilgi turēja ķēvi Zorjku, līdz tā saslima. Dzīvnieku saimniecībā izmantoja vairāk nekā 20 gadus, un visu šo laiku tā bija uzticams un drošs palīgs: “Ar Zorjku mēs apstrādājām dārzus, vedām bērnus uz skolu, braucām uz veikalu un citās darīšanās — vārdu sakot, bez Zorjkas mēs tolaik būtu pagalam. Visus lauku darbus taču nav iespējams apdarīt ar rokām! Vēlāk nopirkām traktoru un agregātus, līdz ar to ķēve vairs nebija vajadzīga, tāpēc nācās to pārdot.”
Toties mūspusē, Augšdaugavas novada Naujenes pagastā, ir arī drosmīgi un aizrautīgi entuziasti, kuri tur un audzē nevis dažus zirgus, bet veselu ganāmpulku. Tā ir Daugavpils dzīvnieku patversmes vadītāja, veterinārārste Oksana Bondare ar savu dzīvesbiedru.
Par “Mercedes” cenu
Lai cik dīvaini tas šķistu, neraugoties uz zirgkopības krīzi, internetā specializētās vietnēs ir izvietoti desmitiem sludinājumu par zirgu un poniju pirkšanu un pārdošanu.
Piemēram, liela auguma piecus gadus vecs zirgs un četrus gadus veca ķēve Tukumā maksā 7 tūkstošus eiro katrs, deviņus gadus veca ķēve Naujenes pagastā maksā 6 tūkstošus eiro, piecus gadus vecs zirgs Pierīgā -- 5 tūkstošus eiro, jauna ķēve (4 gadi) tiek pārdota par 5 tūkstošiem eiro, bet Lietuvas smagais vezumnieks Krāslavā -- par 2950 eiro, un tā tālāk, dilstošā secībā.
Taču, ja pircējiem šādas summas nav pa kabatai, zirgus var iegādāties arī par mērenākām cenām: 2,5 gadus veca ķēve Rēzeknē maksā 800 eiro, 13 gadus vecs, mierīgs darba zirgs Krāslavā izmaksās 750 eiro, bet Daugavpilī par 400 eiro var iegādāties 25 gadus vecu zirgu. Par tādu pašu summu Daugavpils apkaimē iespējams nopirkt Oldenburgas šķirnes ķēvi. Tiesa, arī tā ir jau ceturtdaļgadsimtu veca, taču šīs “kundzes” priekšrocība ir tās mierīgais un draudzīgais raksturs.
Piemēram, 13 gadus veca spāņu poniju šķirnes ķēve maksā 8 tūkstošus eiro -- tāpat kā labi uzturēta lietota automašīna “Mercedes”, lai gan ponijdāmai jau ir 13 gadi.
Arī zirgu pēcnācējiem pašlaik ir augstas cenas: pieaudzis zirgs Talsos (4,5 gadi) maksā 4,5 tūkstoši eiro, bet par 2025. gadā dzimušiem kumeļiem Rēzeknē būs jāmaksā 600 eiro par katru.
Iebraukšana -- nopietna lieta
Veci zirgi ir gatavi jebkuram darbam: ratu vilkšanai, jāšanai, dārzu apstrādei u.c. Savulaik tie ir labi apmācīti un savu darbu zina labi. Tas arī veido cenas.
Skrudalienas pagasta viensētā “Tālskati” dzīvo zemnieks Nikolajs Butorins, bet Laucesas pagastā mājās, kurām ir tāds pats nosaukums, -- viņa brālis, arī lauksaimnieks Anatolijs. Savulaik brāļi bija populāri ar to, ka aktīvi nodarbojās ar zirgu iebraukšanu -- darbu, kas vienlaikus ir rets, ļoti nepieciešams un atbildīgs, bet arī riskants un dzīvībai bīstams. Jo nekad nevar zināt, kā uzvedīsies būtībā savvaļas zirgs, kurš nav radis pie iejūga un neklausa cilvēka komandām, -- tas ir spēks, jauda un nevaldāmība, kas var nogalināt cilvēku.
Savulaik brāļi daudz stāstīja par sava unikālā amata specifiku, uzsverot, ka darba kvalitāte bija tieši atkarīga no tā, cik cilvēki maksāja par sava rumaka iebraukšanu. Ja samaksāja 250–300 latu — tajos laikos tā bija liela nauda un ne katram pa kabatai — tad zirgu iebrauca godprātīgi un kvalitatīvi. Ja maksāja 50 vai 100 latu, tad arī iebraukšanas kvalitāte bija attiecīga, proti, zema: no šāda dzīvnieka varēja sagaidīt jebko, pat gūt smagas traumas.
Un, lūk, rezultāts. Pirms vairākiem gadiem Vecsalienas pagasta Tartaka ciemā slikti apmācīts ratos iejūgts zirgs pēkšņi rāvās uz priekšu, vecāka gadagājuma sieviete, kura tobrīd stāvēja uz vezuma, nokrita no augstuma un salauza kāju un roku. Savukārt viņas dēlu tā pati nevaldāmā ķēve lielā ātrumā gandrīz sadragāja kopā ar ratiem — no traģēdijas glāba tikai brīnums. Saimniekiem nācās no šī zirga steidzami tikt vaļā.
Taču dzīvnieki pie tā nav vainīgi. Viss ir atkarīgs no cilvēka — cik godprātīgi, atbildīgi un ar izpratni viņš izturas pret sava zirga audzināšanu un apmācīšanu .
Komentāri