Latvijas pludmales volejbolistes Anastasiju Samoilovu un Tīnu Graudiņu Starptautiskā volejbola federācija (FIVB) ir atzinusi par gada labāko sieviešu komandu pasaulē. Turklāt Graudiņa un Samoilova ir saņēmušas arī spēlētāju atzinību -- "Beach Pro" gada balsojumā, ko organizēja "Sandcast Podcast", viņas atzītas par gada labāko komandu. Un pamatoti -- 2025. gada novembrī Anastasija un Tīna kļuva par pasaules čempionēm pludmales volejbolā, izcīnot zelta medaļas šāda līmeņa turnīrā pirmo reizi Latvijas vēsturē.
Par sportu, kolēģiem, vecākiem un ikdienu sarunājāmies ar Anastasiju Samoilovu – sportisti, kura savu profesionālo karjeru izveidojusi pati.
– Anastasija, jebkuram veiksmes stāstam ir sākums. Kas jūs ieveda sportā un ar ko sākās šis volejbola stāsts?
– Man viss bija vienkārši. Atšķirībā no citiem, vecākiem nācās piekrist manai izvēlei, un par to esmu viņiem pateicīga. Visa sākums bija tikšanās ar manu pirmo treneri Natāliju Novikovu, kura atnāca uz mūsu klasi un piedāvāja visiem skolēniem sākt nodarboties ar volejbolu. Tolaik man bija 11 gadi, un es piekritu. Tādējādi neviens mani aiz rokas nevilka. Pati atnācu, pamēģināju, iepatikās, un tad jau arī vecāki iesaistījās.
– Cik svarīga ir vecāku iesaiste šajos procesos?
– Bez viņiem nekādi neiztikt. Bērnam ir jājūt ģimenes atbalsts. Atceros, ka tētim bija neliels autobuss – ar to viņš veda mūs uz sacensībām. Mamma palīdzēja organizēt dažādus projektus visai komandai. Tādējādi visa ģimene bija iesaistīta volejbolā, lai gan neviens no viņiem pat nedomāja, ka meita kļūs par profesionālu, turklāt tik augsta līmeņa, sportisti. Taču viņi jau no paša sākuma atbalstīja manu izvēli. Un tas bija ļoti svarīgi.
Un vēl esmu ļoti pateicīga savai pirmajai trenerei Natālijai Novikovai par viņas darbu un attieksmi pret sportistiem. Viena no N. Novikovas labākajām īpašībām ir tā, ka treniņos viņa parāda savu mīlestību pret sportu, to, ka jāsporto ar prieku. Sports – tas ir komandas gars, jaunas zināšanas utt. Es viņai par to esmu ļoti pateicīga. Jo toreiz, 11 gadu vecumā, es atnācu uz sporta zāli un iemīlējos volejbolā, un tā ir mana pirmā mīlestība uz visu mūžu.
– Jūs sākāt ar klasisko volejbolu. Pludmales volejbols Latvijā ir salīdzinoši jauns sporta veids. Vai nešaubījāties, pieņemot lēmumu pievērsties pludmales volejbolam?
– Kad sāku spēlēt, Latvijā bija tikai viena slēgtā halle Rīgā, kur bija smiltis un kur varēja trenēties ziemā. Es sāku ar klasisko volejbolu. Proti, astoņus mēnešus – no septembra līdz maijam – mēs trenējāmies zālē, bet pēc tam četrus mēnešus es spēlēju pludmales volejbolu.
Patiesībā viss notika pakāpeniski. Kamēr mācījos skolā, ziemā spēlēju klasisko volejbolu, vasarā – pludmales. Citu variantu nebija. Vēlāk, jau trenējoties pie citas treneres, maijā es viņai paziņoju, ka braukšu uz Rīgu. Pirms tam biju vienojusies ar Latvijas izlases treneri, ka sākšu trenēties kopā ar viņām. Būtībā es devos pretī nezināmajam. Nezināju, kur trenēšos, kur un ar ko spēlēšu, kur dzīvošu… Es vienkārši gribēju izaicināt pati sevi. Tajā laikā man jau bija 19 gadi, mācījos universitātē pirmajā kursā. Tas bija pieauguša cilvēka lēmums un, kā izrādījās, pareizs. Un jau tā paša gada augustā mēs ar Tīnu uzvarējām Eiropas čempionātā U22 vecuma grupā. Šī uzvara deva pārliecību, ka varu spēlēt pludmales volejbolu profesionālā līmenī.
Tajā pat laikā arī Latvijas Olimpiskā komiteja piešķīra atbalstu -- es sāku saņemt stipendiju. Tas nozīmēja, ka beidzot varēju koncentrēties treniņiem un studijām, un man vairs nebija jāmeklē papildu darbs vai “jāsēž vecākiem uz kakla”.
– Citiem vārdiem sakot, ja jūs pati nebūtu uzprasījusies satikties ar Latvijas izlases treneri, vēl nav zināms, kā viss būtu izvērties. Taču mūsdienās ir tik moderni, ka sportistiem ir aģenti un ne tikai…
– Iespējams, es uz to skatos citādi. Viss ir atkarīgs no vēlēšanās: es gribēju spēlēt augstākajā līmenī. Nolēmu pati izrādīt iniciatīvu un pamēģināt. Gaidīt, kad uzaicinās – bet ja nu tas nenotiek? Toties, ja pats pajautā, noskaidro, iespējams, durvis atvērsies. Es uzskatu, ka jāpaļaujas tikai uz sevi.
– Ar ko jūs tik ļoti aizrāva pludmales volejbols?
– Ar to, ka laukumā ir tikai divi spēlētāji. Var daudz vairāk parādīt līdera īpašības, jo spēles iznākums ir atkarīgs tikai no tevis un tavas pārinieces. Turklāt klasiskajā volejbolā ar mūsu, Latvijas, resursiem sasniegt tādus rezultātus, lai kļūtu par Eiropas vai pasaules čempioni, ir ļoti, ļoti grūti. Es nesaku, ka tas nav iespējams, bet atrast tik daudz labu sportistu, lai izveidotu šādu komandu, nav vienkārši. Savukārt pludmales volejbolā mēs esam tikai divas, un, ja paveicas tā, kā man paveicās ar Tīnu, iespējas būt pasaules elitē ir daudz lielākas.
«Ceļā uz olimpiskajām spēlēm»
– Atgriezīsimies 2025. gadā. Mēs jau zinām, ka tas jums bija veiksmīgs. Bet cik viegls vai smags tas bija?
– Gads bija sarežģīts. Man šķita, ka viss nāk ar lielām grūtībām. Godīgi sakot, es ļoti daudz raudāju. Nebija vēlēšanās trenēties, un arī laikapstākļi nepriecēja. Esmu cilvēks, kurš no tā emocionāli ir ļoti atkarīgs. Un iedomājieties – šādā stāvoklī maijā un jūnijā, kad lija lietus un pūta vējš, mums nācās trenēties zem klajas debess. Tas bija ļoti nekomfortabli. Taču kādā brīdī nolēmu, ka pietiek sevi žēlot, un sāku pievērst uzmanību mazām lietām, kas mani iepriecina un sagādā baudījumu. Tā es tiku galā ar skumīgo noskaņojumu.
Savukārt turnīri sākās jau aprīlī un sacensības ilga līdz pat novembra beigām.
– Kas jādara, lai neapreibtu no panākumiem un grandiozām uzvarām?
– Titulu izcīnīt nav tik grūti, kā noturēties tajā līmenī, kurā šobrīd atrodies. Es saprotu, ka visas gribēs mūs uzvarēt. Komandu ir ļoti daudz – Brazīlija, ASV, Itālija, Šveice, Vācija un citas. Ar šīm komandām mēs noteikti vēl tiksimies, un ne reizi vien. Taču mūsu mērķis ir būt pasaules elitē un turpināt darbu, jo visas medaļas vēl nav izcīnītas un visas virsotnes vēl nav sasniegtas. Mēs ejam uz priekšu, jo īpaši tāpēc, ka priekšā ir vasaras olimpisko spēļu kvalifikācija.
«Mūsu dzīve ir labirints. Neviens nezina, kur tas aizvedīs…»
– Čempions – vai tas ir paša sportista vai, piemēram, viņa trenera, īpaši pirmā, kurš ieliek pamatus ceļam uz sporta virsotnēm, veiksmes stāsts?
– Ja runājam par sportista panākumiem, tad viss ir ļoti sarežģīti. Tas ir daudzu faktoru kopums – treneri, vecāku atbalsts, veiksme, disciplīna, laba pāriniece, kā manā gadījumā. Protams, arī paša sportista darbs ir ļoti svarīgs. Turklāt milzīga nozīme ir finanšu resursiem. Jo ar sportu nodarbojas daudzi, bet ne visi kļūst par čempioniem.
– Jūs teicāt, ka jāpaveicas ar pārinieci…
– Protams. Citādi nemaz nevar būt. Es spēlēju komandu sporta veidā, un atrast Latvijā tādu spēlētāju kā Tīna… Pagaidām es Latvijā viņai līdzvērtīgu neredzu. Tāpēc man ļoti paveicās ar viņu, bet viņai – ar mani (smejas). Mūsu dzīve ir labirints – neviens nezina, kur tas aizvedīs.
– Latvijā sporta finansēšana ir veidota tā, ka naudu attīstībai saņem tikai tas sportists, kurš jau sasniedzis augstus rezultātus. Cik tas ir pareizi, ņemot vērā, ka finansējums ir vajadzīgs jau pašā sākumposmā?
– Pieļauju, ka daudzi man nepiekritīs, taču es uzskatu, ka šī sistēma ir pareiza – proti, kad tu sāc gūt panākumus un kļūst skaidrs, ka ir vērts tevī ieguldīt valsts, nodokļu maksātāju, naudu. Mēs ar Tīnu arī esam izgājušas tam cauri. Kopš 2016. gada mēs nepārtraukti pierādām, ka esam šo finansējumu pelnījušas. Galu galā profesionālais sports nav valsts pamatuzdevums. Tas, ka mūs atbalsta Latvijas Olimpiskā komiteja un Daugavpils pilsēta (atbalsta mani), par to visiem liels paldies, taču citās valstīs tas nebūt nav obligāti. Es uzskatu, ka sportistiem jābūt neatkarīgiem un jāatrod citas iespējas finansējuma piesaistei. Un tādas iespējas ir.
– Vai, jūsuprāt, pašlaik Latvijā ir pludmales volejbolistes, kuras spētu konkurēt ar jums?
– Pagaidām nē. Ir meitenes, kuras spēlē pludmales volejbolu. Tagad viņām ir no 16 līdz 18 gadiem, un viņu mērķis ir iestāties kādā ASV universitātē, lai tur spēlētu pludmales volejbolu un bez maksas studētu. Ir viena komanda 18–20 gadu vecumā, kurai potenciāli ir iespējas sasniegt labus rezultātus pasaules sporta arēnā. Taču viņām priekšā vēl ir tik ļoti sarežģīts ceļš, un šobrīd ir grūti pateikt, vai tas izdosies vai ne. Gribas ticēt, ka viņām viss izdosies.
– Paldies par sarunu.
Foto no A. Samoilovas personīgā arhīva
Komentāri