Nesen Latvijas U18 sieviešu hokeja izlase piedalījās IIHF pasaules čempionātā 2. divīzijas A grupā, kas norisinājās Stambulā (Turcija), kur izcīnīja trešo vietu. Šajā čempionātā Latvijas izlases sastāvā sevi lieliski apliecināja arī daugavpiliete Viktorija Kuzovatkina, kura jau kādu laiku mācās un trenējas Rīgā.
Vēl pirms dažiem gadiem sieviešu hokejs Latvijā tika uztverts kā nišas sporta veids. Taču pašlaik var teikt, ka tas arvien pārliecinošāk piesaka sevi gan valsts, gan starptautiskā līmenī. Interese aug, komandu ģeogrāfija paplašinās un izlašu dalība Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) turnīros liecina par pakāpenisku, bet stabilu šī sporta veida attīstību.
Latvijas sieviešu hokeja balsts joprojām ir amatieru un pusprofesionālas komandas, kas sakoncentrētas valsts lielākajās pilsētās. Tomēr pēdējos gados arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta bērniem un jaunietēm. Meitenes sāk nodarboties ar hokeju jau agrā vecumā, trenējoties tajās pašās skolās, kur zēni, un vēlāk iegūst iespēju turpināt karjeru sieviešu komandās vai izlasēs.
Īpaša loma sieviešu hokeja attīstībā ir nacionālajām izlasēm, tostarp jaunietēm un juniorēm. Latvijas komandu dalība pasaules čempionātos dažādās divīzijās dod iespēju sportistēm gūt starptautisku pieredzi un pilnveidot meistarību. Neskatoties uz lielo konkurenci un ierobežotajiem resursiem, Latvijas hokejistes demonstrē raksturu un vēlmi nostiprināties spēcīgākās grupās.
Svarīgs faktors ir arī Latvijas Hokeja federācijas atbalsts, kas pakāpeniski iekļauj sieviešu hokeju ilgtermiņa attīstības programmās. Turnīru organizēšana, treneru piesaiste un sieviešu sporta popularizēšana medijos maina arī sabiedrības uztveri. Tagad jau reti kurš apgalvo, ka hokejs ir tikai vīriešu sporta veids, īpaši redzot sieviešu komandu spēli.
Tagad var droši teikt: sieviešu hokejs Latvijā vairs nav retums. Tas kļūst par valsts sporta sastāvdaļu, paverot plašas iespējas jaunajām sportistēm un liekot pamatus panākumiem starptautiskajā arēnā nākotnē.
Arī Daugavpilī sieviešu hokejs sācis attīstīties salīdzinoši nesen. Lai gan pirmās hokejistes šeit bija jau krietni agrāk, tikai, kā pašas sportistes atzīst, tolaik treneri par viņām neizrādīja lielu interesi, dodot priekšroku zēniem. Un tomēr, neskatoties uz šīm problēmām, jaunajai daugavpilietei -- Viktorijai Kuzovatkinai -- izdevies sasniegt augstus rezultātus.
— Kad jūs aizrāvāties ar hokeju? Kāpēc izvēlējāties šo sporta veidu, lai gan pastāv uzskats, kas tas vairāk piemērots vīriešiem?
— Viss sākās ar to, ka mans brālis sāka iet uz hokeja treniņiem, nodarboties ar šo sporta veidu. Toreiz es biju pavisam maza, man bija četri gadi. Mēs kopā ar vecākiem gājām līdzi viņam uz treniņiem. Hokejs uzreiz mani ieinteresēja – patika vērot, kā brālis trenējas, un tajā pašā laikā pašai ļoti gribējās izmēģināt savus spēkus uz ledus. Ieceri ļoti ātri izdevās īstenot, un arī es sāku nodarboties ar hokeju. Protams, bija ļoti agri jāceļas, lai paspētu uz rīta treniņu. Iespējams, kādam šāda grafika dēļ radās vēlme pamest sportu, taču ne man. Es biju iemīlējusies hokejā.
— Ar kādām grūtībām nācās saskarties, nodarbojoties ar hokeju?
— Sākumā mani kategoriski atteicās uzņemt Sporta skolā tāpēc, ka esmu meitene. Palīgā nāca vecāki, redzot, cik ļoti man patīk hokejs, un atbalstīja. Viņi vairākkārt gāja uz Sporta skolu, runāja ar treneriem un vadību, lai mani uzņemtu grupā. Tas bija ļoti sarežģīts uzdevums. Sākumā saņēmām atteikumus, bet, par laimi, pēc kāda laika problēmu izdevās atrisināt – vecākiem izdevās vienoties, un mani beidzot uzņēma Sporta skolā hokeja nodaļā. Neskatoties uz visām šīm grūtībām, man pat prātā nenāca atteikties no sava sapņa, lai gan mamma kādas trīs reizes mēģināja mani pierunāt nodarboties ar daiļslidošanu (smejas). Tur es pāris reizes nokritu, bija ļoti sāpīgi, tāpēc nolēmu, ka tas nav mans sporta veids.
— Bet arī hokejā nākas krist uz ledus. Vai nav sāpīgi?
— Patiesībā hokejā krist nav tik sāpīgi – hokejistam, atšķirībā no daiļslidotāja, ir daudz aizsargaprīkojuma. Arī klasesbiedri to jautāja. Viņi bija pārsteigti, kā meitene var spēlēt hokeju. Viņi ir malači -- mani nekad neviens nekaitināja un neaizskāra hokeja dēļ. Patiesībā man viss labi izdevās, hokejā bija panākumi. Drīz mani uzaicināja piedalīties turnīrā, kas notika Sanktpēterburgā. Tas bija ļoti sen. Protams, mūsu līmenis, salīdzinot ar pretiniecēm, bija ļoti zems, mēs visām zaudējām. Toties ieguvām nepieciešamo pieredzi, kas ļauj pilnveidoties. Tāpēc es īpaši nesaskumu. Jāņem vērā arī tas, ka esmu dzimusi 2010. gadā, bet tur spēlēja 2007. gadā dzimušas meitenes. Viņas bija gan garākas, gan spēcīgākas, kā arī trenējušās ievērojami ilgāk par mani. Taču kopumā, ņemot vērā šos faktorus, es izskatījos gana labi.
— Jūs spēlējat uzbrucējas pozīcijā. Vai uzreiz tikāt skaidrībā par savu vietu laukumā?
— Patiesībā sākumā es apsvēru vārtsardzes pozīciju, ļoti gribējās spēlēt vārtos — mēģināju, biju sajūsmā. Taču treneris man to neļāva. Es sāku spēlēt hokeju agrā bērnībā un tolaik jau izskatījos ļoti labi kā laukuma spēlētāja, tāpēc bija par vēlu mainīt pozīciju. Es ar to samierinājos, un tagad ar prieku spēlēju uzbrukumā.
— Pašlaik jūs trenējaties un dzīvojat Rīgā, kur šogad absolvēsiet 9. klasi. Kāpēc nolēmāt pamest dzimto Daugavpili un pārcelties uz galvaspilsētu?
— Daugavpilī tajā laikā sieviešu hokejs bija bēdīgā stāvoklī, man nācās spēlēt kopā ar 2011.–2012. gadā dzimušiem zēniem. Ir pašsaprotami, ka šādā situācijā par attīstību nevar būt ne runas. Un, kad saņēmu piedāvājumu no galvaspilsētas kluba, ilgi nedomājot ar prieku piekritu. Rīgā turpināju mācības vispārizglītojošā skolā. Tagad apvienoju mācības ar treniņiem. Protams, nevar teikt, ka viss rit gludi — reizēm rodas grūtības, taču es ar tām tieku galā. Sākumā bija grūti, jo Rīgā biju viena, bet vecāki palika Daugavpilī. Taču ar laiku pie visa pierod, arī es pieradu. Un paldies vecākiem par to, ka visā mani atbalsta.
— Vai ir atšķirības treniņu procesā Daugavpilī un Rīgā?
— Tagad es spēlēju komandā “Rīgas HS”. Treniņi atšķiras — Rīgas treneriem ir citas taktikas, mēs izspēlējam citas kombinācijas. Runājot par slodzēm, tad šajā ziņā būtisku atšķirību gandrīz nav.
— Ko darāt brīvajā laikā?
— Man tā gandrīz nav. Mācības — devītā -- izlaiduma klase, jāgatavojas eksāmeniem. Turklāt pastāvīgi ir treniņi. Par brīvo laiku atliek vien sapņot. Bet, ja tomēr ir kāds brīvs brītiņš, labprāt dodos pastaigāties. Es šeit ļoti ātri ieguvu draugus, un tagad kopā pastaigājamies pa Rīgas ieliņām.
— Šogad jūs spēlējāt Latvijas U18 izlasē pasaules čempionātā 2. divīzijas A grupā. Turnīrs notika Turcijā, kur Latvijas komanda izcīnīja trešo vietu.
— Piedalījās sešas komandas. Sākumā nespēju noticēt, ka spēlēju izlasē pasaules čempionātā, lai arī pagaidām ne augstākajā divīzijā. Šīs emocijas ir ļoti grūti izteikt vārdos. Protams, tas bija mans sapnis — iekļūt izlasē, un man izdevās to piepildīt. Šajā turnīrā es pat guvu vienus vārtus. Sajūtas bija fantastiskas. Iekļūt izlasē bija grūti — Latvijā ir daudz meiteņu, kuras spēlē hokeju, taču man izdevās izturēt atlasi, noturēt nepieciešamo tempu, parādīt savas prasmes un iemaņas un iegūt šo ceļazīmi. Viens sapnis ir piepildīts, tagad ir laiks izvirzīt jaunu mērķi un to sasniegt.
— Kas notiek tagad?
— Tagad mana komanda turpina spēlēt Latvijas Junioru čempionātā. Pagaidām gan esam pēdējā vietā, taču jāņem vērā, ka mēs esam meitenes un pirmo sezonu spēlējam ar puišu komandām savā vecuma grupā. Kad pagājušajā sezonā spēlējām Baltijas čempionātā ar citām meitenēm, kļuvām par čempionēm. Taču, lai attīstītos un uzlabotu savas prasmes, ir jāspēlē pret spēcīgākiem pretiniekiem. Tieši to mēs arī darām, krājot pieredzi.
— Ko jūs šodien gribat sev novēlēt?
— Pašlaik es sevi redzu hokejā, tāpēc pirmām kārtām gribu sev novēlēt panākumus šajā sporta veidā. Taču gribu tikt skaidrībā ar citu profesiju, saprast, kas man patīk un interesē, un nākotnē to apgūt.
— Paldies par sarunu.
Foto no V. Kuzovatkinas personīgā arhīva
Komentāri