Ja kāds pilsētnieks domā, ka ziemā lauciniekiem ir iespēja pienācīgi atpūsties pēc lielajiem pavasara, vasaras un rudens darbiem, tad viņš maldās. Latgales lauku iedzīvotājiem un zemniekiem pat bargā salā vienmēr ir, ko darīt, tāpēc viņi aizņemti no rīta līdz vakaram.
Sniega gūstā
Statistika liecina, ka šī ziema ir aukstākā pēdējo 13–15 gadu laikā, bet janvāris -- vien 15. aukstākais visā novērojumu vēsturē, kas tiek veikta jau 102 gadus. Reizēm gaisa temperatūra noslīdēja līdz mīnus 30 grādiem, bija sniegputeņi, pēc tam strauji kļuva siltāks. Vārdu sakot, esam izbaudījuši īstu ziemu, taču pārsteigumi vēl joprojām ir sagaidāmi.
Pēc Eiropas Vidēja termiņa laika prognožu centra datiem februāra beigās un martā gaisa temperatūra var paaugstināties līdz klimatiskajai normai, tas ir, 1991.–2020. gada vidējam rādītājam.
Tomēr daudzi pilsētas un lauku iedzīvotāji ir sajūsmā par šīgada ziemu, kā, piemēram, Krāslavas novada Kalniešu pagasta Podgurjes ciema ilggadējais iedzīvotājs Josifs Blaževičs: “Man patīk ar spaiņiem iet uz aku, ienest malku, izkurināt krāsnis un pirti, visbeidzot, iet uz caurcaurēm izsalušo, auksto lauku sirsniņmājiņu — visā tajā ir savdabīga romantika un patiesa, pirmatnēja lauku dzīves izjūta, nevis nožēlojama un bezmērķīga nīkšana pilsētas dzīvoklī.”
Agri no rīta viņš iekur krāsni, pēc tam notīra sniegu un dodas pie savām astoņām kazām: sakopj novietni, ieliek sienu, ēdienkartē noteikti iekļauj priežu zarus, miltus, padzirdina dzīvniekus. Un tā -- divas reizes dienā.
Josifam ir arī norvēģu aļņu suns Lina, ar kuru saimnieks jebkuros laikapstākļos — gan salā, gan putenī — obligāti dodas pastaigā: trīs kilometrus vienā virzienā un tikpat atpakaļ. Josifs stāsta: „Kā atlīdzību par rūpēm Lina dažkārt parūpējas par saviem saimniekiem, atnesot mājās pašas nožņaugtās kaimiņu vistas — vēl siltas. Viņa domā, ka mums nav naudas gaļai, tāpēc par mums uztraucas. Pati neēd, nes mums. Brīnišķīgs suns… Protams, paldies viņai par rūpēm, taču tam mums nākas kaimiņiem atlīdzināt zaudējumus.”
Tomēr tas ir sīkums salīdzinājumā ar sniega blokādi, kurā lielāko šīs ziemas daļu atradās Blaževiču laulātais pāris:
“Bēda tā, ka ar pagasta ceļu, pa kuru varam aizbraukt tur, kur vajag, mūs savieno gandrīz kilometru garš servitūta ceļš, ko neviens netīra un, šķiet, neuzskata par vajadzīgu to darīt. Mēs paši lūdzam traktoristu palīdzēt to iztīrīt. Paldies Pjotram Skovorodkam, kurš neatteica, tāpēc 11. janvārī beidzot izkļuvām no sniega gūsta. Turklāt te ir trīs mājas un tajās dzīvo cilvēki gados. Vai tas, ka netiek tīrīts ceļš, ir normāli?”
Josifam labi palicis atmiņā pagājušā gada 8. decembris, kad viņam bija jādodas uz Daugavpili, vizītē pie kardiologa:
“Turp ar lielām pūlēm aizbraucu, bet atpakaļceļā, spēcīgā putenī, uz mājām braucu gandrīz pēc nojautas, lielā ātrumā pa trim slikti notīrītiem ceļiem, tostarp arī servitūtu. Un tomēr atbraucu, pats tagad brīnos — kā? Laikam Dievs mani vadīja!”
Autoveikals nebrauc
Josifs pats izgatavoja ķīļveida ierīci, ar kuru, kā arī ar radinieka džipa palīdzību, kas velk šo “jauninājumu”, tīra problemātisko ceļu: “Kauns — ir 21. gadsimts, bet cilvēkiem nav elementāras satiksmes ar civilizāciju: nav iespējams tikt ne uz pagasta centru, ne veikalu, ne Daugavpili… Pensiju maksā, veikalos papilnam preču, bet nopirkt nevaru!”
Ar servitūta ceļu vēl būtu kā būtu, ja pie viņiem vismaz reizi nedēļā iegrieztos autoveikals, kā tas notiek daudzos citos Krāslavas novada un reģiona pagastos. Taču, pēc Josifa teiktā, autoveikals pazuda pirms kādiem pieciem gadiem, un kopš tā laika neviens to nav redzējis: “Bizness ir tur, kur izdevīgi, tāpēc mūsu pamestais nostūris to nevilina. Bet kā mums dzīvot?”
Josifam Blaževičam ir reģistrēta medību bise, ko viņš glabā atbilstoši visiem drošības noteikumiem, taču nevis lai medītu zvērus un putnus, kā daudzi to dara, bet gan — pašu drošībai:
“Mums jāiepazīst dzīvnieku pasaule, nevis tā jāiznīcina. Kopumā pret medībām izturos negatīvi un tās nepieņemu. Uz manas zemes vietā, kur Indricas upīte ietek Daugavā, ir nomaļš stūrītis, kur medību sezonā no visas apkārtnes saskrien šāvienu nobiedētie dzīvnieki, meklējot glābiņu. Man viņu žēl -- esmu aizliedzis medniekiem šeit medīt, tāpēc viņi uz mani apvainojušies.” Vēl pensionārs piebaro putnus, jo aukstajā laikā tiem trūkst barības.
Vakaros Josifs skatās televīzijas pārraides un kā dziļi ticīgs cilvēks lasa garīgo literatūru, rodot tajā atbildes uz jautājumiem, kurus sev uzdeva jaunībā un brieduma gados, bet nezināja, kā uz tiem reaģēt un kā tos risināt.
Aukstums norūda ķermeni un garu
Augšdaugavas novada Salienas pagasta Faļtopos atrodas saimniecība “Jabļonka”, kas pieder pensionārei Annai Koržeņevskai. Tur viņa uzturas no pavasara līdz vēlam rudenim, bet pēc tam pārceļas uz labiekārtotu dzīvokli Daugavpilī: “Lauku mājā ir labi dzīvot vasarā, bet ziemā manā vecumā tur ir grūti saimniekot. Ciemā dzīvo mans dēls Ivans ar ģimeni, kurš vienmēr var atbalstīt, taču viņam ir savas rūpes, bet man patīk visu darīt pašai, bez citu palīdzības. Tomēr pagājušo ziemu pavadīju Faļtopos. Protams, es ilgojos pēc mājām.”
Saimniecība “Jabļonka” nav pamesta — turp katru nedēļu brauc Annas znots, pieskata saimniecību un izkurina pirti. Savukārt gādīgā radinieka sievasmāte nevar vien sagaidīt katoļu Lieldienas, pirms kurām viņa plāno atgriezties savās dzimtajās mājās.
Par šo bargo ziemu Anna saka, ka citādu to pat nespēj iedomāties: “Agrāk tā arī bija. Aukstums norūda organismu un garu, jo jādzīvo nevis ērtībās, kur viss pa rokai, bet gandrīz ekstrēmos apstākļos. Ne katram tas ir pa spēkam!”
Taču Annu nomāc tas, ka Faļtopu ciems izmirst. Vieni aizgājuši aizsaulē, citi pārcēlušies uz Daugavpili vai citur:
“Palicis tikai viens jauns pāris. Agrāk mēs, vecāka gadagājuma ļaudis, vienmēr pieskatījām cits citu, īpaši ziemā — nekad nevar zināt, kas var atgadīties ar cilvēku: var saslimt vai pat nomirt. Bet tagad tur vairs pat veco nav — visi jau viņsaulē.”
Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta iedzīvotājs Vasilijs Soltanovs ir pieradis dzīvot viens -- viņš nav bijis precējies, mantinieku nav, tāpēc paļaujas tikai uz sevi: apstrādā zemi, stāda un rok kartupeļus, tur divas govis, rūpējas par telēniem, arī šoziem: “Vienu govi slaucu, bet otra bija grūsna, pirms atnešanās vairākas reizes dienā gāju uz kūti skatīties, kā klājas. Kad teļš piedzima, divas nedēļas dzirdīju ar pienu, pēc tam par ļoti labu cenu pārdevu. Citādi man viss kā parasti: kurinu krāsnis, nesu no akas ūdeni, pagalmā tīru sniegu, nododu pienu un pats sev gatavoju ēdienu. Man ir arī suns Kerims un kaķis Maksims, kuri neļauj garlaikoties. Ziema šogad laba — uzmundrina!”
Kāda ziema, tāda vasara
Igors Nikolajenko dzīvo viensētā “Torfjaņica” Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta Tartaka ciemā. Pēc tēva nāves daudzi darbi ir uz viņa pleciem. Vispirms jau jārūpējas, lai mājā būtu ūdens, siltums un viss nepieciešamais, kā arī jātīra sniegs: “Man, jaunam un stipram, tā ir viegla izklaide, pareizāk sakot, iesildīšanās. Ko gan vēl ziemā darīt? Citādi muskuļi pavisam atrofēsies. Sestdienās izkurinu pirti un pavārtos sniegā...”
Par bargo ziemu priecājas arī Augšdaugavas novada Laucesas pagasta saimniecības “Ausmas” īpašnieks Jānis Rasnačs ar ģimeni — sievu Liliju un diviem dēliem. Viņi visi dzīvo vienā mājā un priecājas, ka pēc šķīdoņa beidzot iestājusies īsta ziema ar salu un bagātīgu sniegu: “Mēs esam spēks, kas var gāzt kalnus, nemaz nerunājot par pārziemošanu. Ar visām darbiem spējam tikt galā: sagatavot malku, notīrīt sniegu un atrisināt citus saimnieciskus jautājumus.”
Jānim ir tādas pašas klapatas ar servitūta ceļu kā Josifam, atšķirība vien tā, ka līdz pagasta ceļam ir tikai kādi 300 metri, tāpēc ģimene šo posmu spēj notīrīt pati, bet, kad sniega ir pārāk daudz, palīgā sauc kaimiņu ar buldozeru.
“Darbs ir vienmēr. Jāuzrauga ūdensvads, lai neaizsalst, bet, ja tā notiek, jābūt gataviem to salabot — atceros, pirms kādiem 15 gadiem šāda avārijas situācija jau bija. Jāgādā malka, jābaro divi suņi — aukstā laikā viņiem jāēd vairāk nekā parasti. Vārdu sakot, rūpju pietiek. Uz krāsns nesēžam, lai gan sievas ceptos kliņģerus ēdam,” stāsta Jānis, kurš, starp citu, katru dienu noslēpo vairākus kilometrus pa paša iebrauktu slēpošanas trasi.
Malkas un ogļu patēriņš šajā aukstajā laikā, protams, dubultojas, kas rada papildu izdevumus, taču Rasnači uzskata, ka uz siltuma, mājīguma un līdz ar to arī veselības rēķina taupīt nevajag.
Tomēr, kā atzīst šī raksta varoņi, lai cik pasakaini skaists būtu šis gadalaiks, viņi ar nepacietību gaida siltumu un tic tautas gudrībai -- “Kāda ziema, tāda vasara”.
Komentāri