Daugavpilieši ar tradicionālo gājienu, mītiņu un koncertu atbalstīja Ukrainu kara ceturtajā gadadienā. Aptuveni simts cilvēki šajā vakarā turēja rokās Ukrainas karogus, tādējādi paužot solidaritāti mums draudzīgajai valstij, kurai uzbrukusi agresorvalsts Krievija.
Ir pagājuši četri gadi kopš briesmīgās ziņas par kara sākumu. 2022. gada 24. februāra agrā rītā sāka pienākt ziņojumi, ka Krievija uzsākusi pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, bombardējot gan lielas pilsētas, gan mazas apdzīvotas vietas.
Pirmajās dienās kaujas norisinājās Ukrainas austrumos un dienvidos, skarot Mariupoli, Bahmutu, Hersonu un Harkiva. Daudzas pilsētas piedzīvoja masīvas apšaudes, ievērojama daļa infrastruktūras tika iznīcināta vai nopietni bojāta. Miljoniem cilvēku bija spiesti pamest savas mājas. Galvaspilsēta Kijiva pirmajos iebrukuma mēnešos kļuva par pretošanās simbolu. Ukrainas spēkiem izdevās nosargāt pilsētu, kas kļuva par pagrieziena punktu konflikta sākumposmā.
Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroja (OHCHR) datiem četru kara gadu laikā apstiprināta vairāk nekā 10 000 civiliedzīvotāju, tostarp simtiem bērnu, bojāeja. Vēl desmitiem tūkstošu guvuši ievainojumus. ANO uzsver, ka reālie skaitļi var būt ievērojami lielāki, jo karadarbība un atsevišķu teritoriju okupācija apgrūtina precīzu uzskaiti.
Jau no pirmajām dienām Latvija sniedz atbalstu ukraiņiem, uzņemot bēgļus, sūtot humāno palīdzību, nodrošinot nepieciešamos līdzekļus un daudz ko citu. Kopš kara sākuma Latvijā notiek Ukrainas atbalsta akcijas, tostarp arī Daugavpilī. Arī šis gads nav izņēmums.
24. februārī pl. 17.00 pie dzelzceļa stacijas pulcējās aptuveni 100 cilvēki, kuri devās gājienā pa Rīgas ielu. Nesot plīvojošo Ukrainas karogu, viņi dziedāja ukraiņu dziesmas un skandēja atbalsta saukli “Slava Ukrainai! Varoņiem slava!”.
Savukārt Vienības laukumā notika mītiņš, kurā daugavpilieši pauda atbalstu ukraiņiem un ar klusuma brīdi pieminēja karā bojāgājušos Ukrainas iedzīvotājus.
“Es nesaprotu, kā var nepiedalīties šādos pasākumos. Jā, var skaļi nedziedāt dziesmas, var neteikt runu, bet kā var nepiedalīties? Katrs no mums pārdzīvo bēdas citādi, individuāli, taču dažkārt ir ļoti svarīgi būt kopā, redzēt cilvēkus, kuri jūt to pašu, ko tu. Turklāt ukraiņu bēgļiem ir svarīgi redzēt, ka šis karš nav aizmirsts, ka tas turpinās, ka ir cilvēki, kuri viņus atbalsta un ka viņi nav vieni. Manuprāt, tas ir svarīgi arī mūsu sabiedrībai — mācīties solidaritāti un empātiju, nevis domāt tikai par sevi,” sacīja viens no akcijas organizatoriem, sabiedriskās organizācijas «New East» vadītājs Jorens Dobkevičs.
Šajā dienā biedrības birojā tika demonstrēta filma «200 metri līdz Andrijivkai». Vēstījuma centrā — fronte līnija pie Avdijivkas, pilsētas, kas daudzus mēnešus bija viens no karstākajiem frontes punktiem.
Filmas nosaukums nav tikai ģeogrāfiska atzīme. Divi simti metri — tas ir attālums, ko karavīri pārvar nepārtrauktā apšaudē; teritorija, kur katrs solis var būt pēdējais. Kamera seko karavīriem ierakumos, fiksējot kara ikdienu bez izskaistinājuma: īsi atelpas brīži, sarunas par mājām, smagi lēmumi un klusuma mirkļi pirms kārtējās apšaudes.
Filmas autori liek uzsvaru uz klātbūtnes efektu. Skatītāji nonāk šaurās zemnīcās, dzird artilērijas dārdoņu un redz sagrautos piefrontes pilsētas kvartālus. Filma neaprobežojas tikai ar kauju hroniku — tā aktualizē jautājumus par robežu noturēšanas cenu, psiholoģisko nogurumu un to, kā karš maina cilvēkus.
Vakars noslēdzās ar koncertu Vienības namā. Tajā pašā brīdī Daugavpils galvenā kultūras centra sienas iemirdzējās Ukrainas karoga krāsās, tādējādi paužot atbalstu Ukrainas tautai.
Komentāri