Visus šos gadus pilsētu un lauku iedzīvotāji ir analizējuši, kāda apkure — centrālā vai krāsns — ir ekonomiski izdevīgāka, jo cenas dažādiem energoresursiem pārmaiņus pieauga. Ja agrāk malka un ogles maksāja ievērojami lētāk nekā mazuts un gāze, tad tagad tā vairs nav. Turklāt pašlaik arī tehnoloģijas „izsit no sliedēm”: šobrīd tiek piedāvātas visdažādākās apkures sistēmas, un tās nebūt nav lētas. Kā nekļūdīties izvēlē, lai vēlāk nebūtu jānožēlo?
Visuzticamākais kurināmais — malka
Kārtējā “X stunda” pienāca šajā bargajā ziemā, kad, saņemot apkures rēķinu, neviens vien labiekārtota dzīvokļa īpašnieks steidza meklēt mājas aptieciņā kādu nomierinošu līdzekli, vienlaikus aizdomājoties — vai nevajadzētu šo izslavēto “komunālo paradīzi” nomainīt pret parastu mājiņu ar krāsni, kur viss ir pavisam vienkārši – kā izkurināsi, tā arī sasildīsies. Taču tas nebūt nav tik viennozīmīgi.
Ir konservatīvi cilvēki, piemēram, kokapstrādes uzņēmuma SIA «VELS 2» vadītāja Ludmila Luņa: «Viss superjaunais nes sev līdzi risku un nauda var tikt izmesta vējā. Esmu vecāka gadagājuma cilvēks, baidos no visa neparedzamā — tas man liek būt piesardzīgai. Mēs dzīvojam Vecajā Forštatē savā mājā, tās platība -- 160 kvadrātmetri. Mums ir ierīkota parasta ūdens apkure ar malku.»
Ludmila pastāstīja, ka ziemā šis “prieks” izmaksā četras autokravas malkas. Rēķinot, ka viena krava -- 6 beramkubikmetri -- jauktas malkas maksā 280 eiro, bet bērza — 290 eiro, tad par siltumu ziemas periodā jāsamaksā ap 1200 eiro: «Manai paziņai ir granulu katls, viena tonna granulu maksā 200–220 eiro. Viņai ziemai vajag 6 tonnas — sanāk apmēram tāda pati summa kā man. Granulas nav malka — no tām ir mazāk atkritumu, kā arī ērtāk lietot. Bet kas notika šoziem, kad radās akūts granulu deficīts un spekulanti pacēla cenu līdz 500 eiro par tonnu?»
Ludmila teic, ka viņa un ģimene no darba nebaidās, tāpēc viņiem nav grūti ienest mājā malku visai nedēļai un pēc tam bez problēmām kurināt katlu.
Granulu ažiotāža, pēc Ludmilas domām, radās tāpēc, ka iedzīvotāji neņēma vērā mūsu ziemu neparedzamību: reizēm tās ir mērenas, ar šķīdoņiem, bet dažreiz, kā šī, ļoti bargas: «Tāpēc daudzi neveidoja papildu malkas, brikešu un granulu krājumus. Taču panikā nav jākrīt — kurināmais pagaidām ir un būs.»
Ludmila, kā pieredzējusi uzņēmēja, kas labi pārzina kokmateriālu tirgu, piekrīt, ka pašlaik notiek ļoti intensīva mežu, turklāt ne tikai skujkoku, bet arī jaukto mežu un pat krūmāju izciršana brikešu un granulu ražošanai. Visapkārt paveras milzīgas izcirtumu platības, baļķu un krūmu kaudzes. Ja šis process turpināsies tik straujā tempā, var gadīties, ka drīz vien nebūs ar ko kurināt, jo mežs neizaug gada vai divu laikā, tam nepieciešami desmiti un pat simti gadu.
Daži izmeta, daži — nē
Grīvas iedzīvotāja, deviņdesmit gadus vecā Valentīna Privalihina ļoti nožēlo, ka, ierīkojot savā privātmājā ūdens apkuri, izmeta plīti un krāsni: «Tagad es tās kurinātu pamīšus un sildītos. Katlam man diennaktī vajag vismaz piecus spaiņus ogļu, plus malku iekuram. Turklāt gaiss telpās iesilst vien līdz +13–+14 grādiem, bet man vajag +16. Taču nu jau esmu pieradusi.»
Savukārt māju «Romāni-1» īpašniekiem Ņinai un Genādijam Jegoroviem (Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasts) situācija ir citādāka. Pārdodot govis, zemi un saimniecības īpašumu, viņiem iekrājās ievērojama naudas summa, ko nolēma ieguldīt mājas labiekārtošanā: «Mums ieteica uzstādīt elektrisko siltumsūkni, un mēs tā arī izdarījām. Projekta realizācija kopā ar elektropaneļu uzstādīšanu mums izmaksāja gandrīz 18 tūkstošus eiro. Šādas sistēmas apkalpošana nav vienkārša — tajā ir jāorientējas. Ir arī citas ekspluatācijas nianses, bijušas pat ļoti nopietnas problēmas, kuras jāprot atrisināt. Galvenā no tām — straujais elektroenerģijas cenu kāpums.»
Par laimi, Jegorovi neizmeta plīti un krāsni, ko izmanto stiprā salā.
Tomēr kopumā viņi nenožēlo, ka iztērējuši tik lielus līdzekļus siltumsūknim, jo, par spīti trūkumiem, šai apkures sistēmai ir arī daudz priekšrocību.
Brīnumkrāsns
Māju «Taurkalni» iedzīvotājs Žans Vilmanis (Lazdukalnu ciems Augšdaugavas novada Salienas pagastā) vietā, kur joprojām atrodas viņa bērnības mājas, uzcēla jaunu, skaistu guļbūves māju senatnīgā stilā un izbūvēja tajā unikālu daudzfunkcionālu sarkano ķieģeļu krāsni: tas ir kamīns, kas apsilda visu dzīvojamo telpu, un ir savienots ar parastu plīti – var gatavot ēdienu, turklāt vienlaikus tā dod siltumu.
Taču īpaši interesanta ir apkures sistēma, kuras projektu Žans ilgi meklēja, iekļāva krāsns izbūves plānā un ir ļoti apmierināts ar rezultātu. No krāsns pa speciāliem kanāliem siltums tiek novadīts zem grīdas apsildei, bet no turienes gaiss tiek ievadīts krāsns kurtuvē.
Žans paskaidroja, ka ar šādām krāsnīm senatnē apsildīja pilis un muižas: «Tās būvēja gudri un prasmīgi cilvēki. Citu apkures sistēmu es pat netiku plānojis, tikai šo. Tā ir uzticama, izdevīguma un estētiska. Kurinām reizi diennaktī — kamīnu un plīti. Tam nepieciešami vien divi klēpji malkas. Ar savu dzīvesbiedri Natāliju staigājam pa grīdu basām kājām. Ārā ir –25, bet mājā — tikpat plusos!»
Tomēr ir viens “bet” — šāds kamīns -- plīts maksā vairākus tūkstošus eiro, turklāt atrast augstas klases meistaru nav nemaz tik vienkārši.
„Buržujka” jeb taupības krāsniņa
Ir arī īpaša iedzīvotāju kategorija, kurus var uzskatīt par dīvainiem un vecmodīgiem. Viņi mājokli apsilda tikai ar parastajām plītīm un krāsnīm un par to aizstāšanu ar modernākiem siltuma avotiem negrib ne dzirdēt, uzskatot, ka nekas ērtāks un izdevīgāks par to, ko izmantoja mūsu senie un ne tik senie senči, nav izdomāts. Par to gan var diskutēt.
Piemēram, Cietoksnī ir daudz māju ar krāsns apkuri. Daži iedzīvotāji savos dzīvokļos uzstādījuši katlus, taču vairākums pērk malku un kurina krāsnis. Arī es vairāk nekā trīsdesmit gadus nodzīvoju šādā mājā, taču nevaru teikt, ka bija laimīgs: malka pastāvīgi sadārdzinājās, līdz sasniedza maksimumu; vienlaikus nācās veikt krāvēja, nesēja un kurinātāja darbu; kurinot krāsnis, radās sodrēji un dūmi, kas piesārņoja mājokli; bija jāizgrābj pelni utt. Par gandrīz 500 latiem tolaik nopirktā izslavētā ārzemēs ražotā universāla pielietojuma krāsniņa (tautā dēvēta par “buržujku”), ar kādām pašlaik pilni būvmateriālu lielveikali, problēmu neatrisināja — rija malku vārda tiešā nozīmē.
Arī saimniecības «Medņi» iedzīvotāja Anita Krilova (Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasts) nav sajūsmā par gandrīz tūkstoš eiro vērto plīti, kas darbojas pēc “buržujkas” principa. Gan Anitas vecāki, gan viņa pati visu mūžu māju apsildīja ar parastām krāsnīm un plīti, un nezināja bēdu, līdz virtuvē ierasto plīti nomainīja pret vizuāli skaistu ārzemju ražojumu: «Līdz brīdim, kad iestājās liels sals, no tās vēl bija kāds labums, bet, kad kļuva ļoti auksts, šī plīts izrādījās nekam nederīgs dzelzs gabals — lai saglabātu siltumu, to nācās aplikt ar ķieģeļiem. Bet, saskaņā ar lietošanas noteikumiem, to darīt nedrīkst. Vārdu sakot — vienas vienīgas problēmas… Brālis Ēriks, kurš pašlaik ir Anglijā, solīja to uzlabot.»
Šādu “buržujku” galvenā problēma ir tā, ka tajās nav siltuma akumulācijas, kā tas parasti ir tradicionālajām plītīm un krāsnīm, kas ilgstoši saglabā siltumu mājā. Kamēr „buržujku” kurina — silti ir, tiklīdz pārstāj — uzreiz kļūst auksts. Daudzi iedzīvotāji noticēja reklāmai, iztērēja ievērojamus naudas līdzekļu, bet galu galā jutās pievilti.
Gaumes lieta
Tomēr viss iepriekš minētais lielā mērā ir gaumes un ieraduma jautājums. Mājā Konstantīna ielā dzīvo cilvēki, kuri dzīvokļos kurina krāsnis un ir apmierināti, īpaši uz strauji augošo centrālās apkures cenu fona. Ir iedzīvotāji, kas izmanto ūdens apkures sistēmas, ir arī ģimenes, kuras slavē “buržujkas”. Un diez vai kāds no viņiem grasās mainīt esošo apkures sistēmu pret citu. Galvenais iemesls — ja nu atkal sadārdzinās malka vai ogles, granulas vai briketes? Bet ja nu gāze?
Kā uzminēt?
Tieši tāpēc gandrīz deviņdesmit gadus vecā mājas iemītniece Marija Kokina, kas dzīvo šī nama trešajā stāvā, neuzskata par grūtu, kamēr vēl pietiek spēka, nest uz saviem pleciem malkas maisus un kurināt parastās krāsnis: «Man nevajag nekādus jaunievedumus, patīk pa vecam -- mani senči tā sildījās, arī man ir silti un mājīgi, skatoties, kā deg malciņa, sirds priecājas. Tepat žāvēju drēbes un apavus. Lai gan varētu ierīkot ūdens apkuri — meita ar znotu palīdzētu. Bet -- priekš kam?» Jāpiebilst, ka ūdens un tualete Marijas mājoklī ir.
Tomēr pretēji tādiem stūrgalvīgiem iedzīvotājiem kā Marija, lielākā daļa pilsētnieku, dzīvojot labiekārtotos dzīvokļos, pat ņemot vērā pašreizējās augstās apkures cenas, nekādā gadījuma nav gatavi atteikties no “civilizētām” radiatoru sistēmām par labu krāsnīm, malkai un gružiem, un piebilst: «Labāk samaksāju vairāk, toties man ir silti un ērti, ir karstais ūdens, gāze, silta tualete, vanna un citas ērtības.»
Mēdz teikt -- par gaumi nestrīdas… Taču skaidrs ir viens: mums visiem bez izņēmuma vajadzīgs siltums, un vēlams, lai tā cena pārāk neiztukšotu patērētāja maciņu. Un atkarībā no tā biezuma, katrs pats izvēlas — kādā mājā un ar kādu apkuri dzīvot. Katrā ziņā -- visupirms ir krāsns. Un tikai tad viss pārējais.
Komentāri