Vardarbība ģimenē joprojām ir viena no aktuālākajām sociālajām problēmām, kas skar cilvēkus neatkarīgi no vecuma, dzimuma un sociālā statusa. Neskatoties uz valsts institūciju, cilvēktiesību organizāciju un sabiedrisko iniciatīvu centieniem, vardarbības gadījumi ģimenē joprojām tiek regulāri fiksēti un bieži paliek apslēpti no ārpasaules. Šai problēmai pievērsusies biedrības «New East» kultūras un izglītības programmu kuratore Marina Ivanova, kura pašlaik organizē izstādi «Lietisko pierādījumu muzejs».
«Ko tu esi uzvilkusi? Vai šādā apģērbā var iet ārā? Izmet tās lupatas!», «Es nokavēju darbu! Tu pie visa esi vainīga — kāpēc mani nepamodināji?!». Tā vīrs kliedz uz savu sievu. Kaimiņi to dzird, taču daudzi uzskata, ka tas ir normāli, ka šāda kliegšana notiek katru dienu, ka sieviete staigā nomākta un saraujas no jebkura troksnīša. Nu taču nesit — par kādu vardarbību var būt runa? Patiesībā tā arī ir vardarbība, tikai emocionāla. Un tā rada ne mazāk smagas sekas. Ir gadījumi — un tie nav retums — kad sievietes pēc šādas pazemošanas un pastāvīgiem pārmetumiem nolemj izdarīt pašnāvību. Taču, ja palīdzība būtu sniegta laikus, ja sieviete savlaicīgi būtu vērsusies pie speciālista, situāciju varētu mainīt uz labo pusi.
Šodien mēs runājam nevis par atsevišķiem gadījumiem, bet par samilzušu problēmu. Turklāt diezgan bieži vīrieši izmanto ne tikai emocionālu, bet arī fizisku vardarbību. Tomēr arī par to daudzas sievietes izvēlas klusēt, jo māte taču ne vienreiz vien ir teikusi: ja sit, tātad mīl, un vispār -- nav ko publiski mazgāt netīro veļu.
Vai atceraties, pie kā noveda situācija Jēkabpilī, kad sieviete vairākus gadus centās paglābties no sava vardarbīgā vīra, meklēja palīdzību tiesībsargājošajās iestādēs, bet beigās vīrs noslepkavoja viņu mātes un bērnu acu priekšā? Savukārt lēmumam izstāties no Stambulas konvencijas var būt ne mazāk traģiskas sekas.
Par šo problēmu Latgales un arī visas Latvijas iedzīvotājiem nolēma pastāstīt Marina Ivanova, organizējot izstādi «Lietisko pierādījumu muzejs».
— Kāpēc tika pieņemts lēmums organizēt šādu izstādi?
— Tas nav jauns pasākums -- tā ir «Homo Novus» mākslinieku tradīcija. Pirmo reizi izstāde tika prezentēta 2020. gadā festivālā. Pie mums šī izstāde notiks ar lokālu kontekstu. Šai izstādei mēs vācam Daugavpils un tās apkārtnes sieviešu stāstus, kuras ir piedzīvojušas ar dzimumu saistītu vardarbību ģimenē. Atklāšanu plānojam 11. aprīlī. Precīzu adresi pagaidām neatklāsim, jo vēl turpinās organizatoriskie darbi, bet varu pateikt, ka tas būs īsts dzīvoklis daudzstāvu mājas 4. stāvā. Dzīvoklī būs izvietoti priekšmeti, kas kļuvuši par vardarbības lieciniekiem. Tās visbiežāk ir pavisam parastas un ikdienišķas lietas. Tieši tajā slēpjas šīs izstādes būtība — mēs vēlamies parādīt, ka atmiņas par šādiem briesmīgiem notikumiem glabā šīs šķietami nenozīmīgās lietas. Atnest šo priekšmetu uz izstādi un izstāstīt savu stāstu — tas ir veids, kā atbrīvoties no negatīvās pieredzes, kā arī saprast, ka neesi viena. Šie priekšmeti būs visā dzīvoklī, to ir vairāk nekā piecdesmit. Savukārt kolekcijā to ir vairāk nekā simts.
— Mēs runājam, un man rodas iespaids, ka jums tas ir ļoti emocionāli smagi. Vēl mazliet — un sāksies histērija. Vai organizēt šādus pasākumus tiešām ir tik emocionāli grūti?
— Tā patiešām ir ļoti smaga tēma. Es domāju, ka manas paaudzes vecāki piedzīvoja gan padomju laikus, gan deviņdesmitos gadus. Un daži šīs paaudzes pārstāvji uzskata par normu noteiktus vardarbības elementus, kuri manai paaudzei ir labi zināmi. Es nekādā gadījumā nevēlos nevienu vainot — tāds bija laiks, kurā šāda uzvedība tika uzskatīta par normu. Taču mūsdienu paaudzei ar to ir jāsadzīvo, jāmācās to „sagremot”, un to vieglāk darīt sabiedrībā, kas viņus dzird, saprot un spēj dalīties līdzīgā pieredzē.
Mēs saskārāmies ar daudziem šķēršļiem. Mūsu sabiedrība bieži vēl nav gatava par to runāt, ir daudz stereotipu, ka sieviete pati ir vainīga, pati izprovocējusi. Mēs ilgi centāmies izvēlēties īsto brīdi. Bet tad rudenī Latvija pēkšņi nolēma izstāties no Stambulas konvencijas, kurai pavisam nesen bija pievienojusies, un tad mēs sapratām — nav jāgaida īstais brīdis, ir jārīkojas. Tas bija pēdējais impulss. Visticamāk, tuvākajā laikā mēs nespēsim neko būtiski mainīt, bet vismaz šī tēma vairs netiks noklusēta un problēma tiks atzīta.
— Ja cilvēks, kurš ir cietis no vardarbības, vēlēsies dalīties ar kādu savu priekšmetu, vai viņš to varēs izdarīt?
— Protams, jā. Visos sociālajos tīklos ir publicētas mūsu saites, ar kuru palīdzību var dalīties ar savu stāstu, kā arī varēs atsūtīt savu priekšmetu vai tā fotogrāfiju. Lai to izdarītu, jāapmeklē «Lietisko pierādījumu muzeja» mājaslapa, kur ir sadaļa «Atsūti savu priekšmetu». Ja jums pietiks drosmes un būs vēlēšanās, varat atnest priekšmetu uz biedrības «New East» biroju. To var izdarīt arī anonīmi — mēs varam sazināties pa e-pastu un izskaidrot, kā to paveikt anonīmi, lai nebūtu jātiekas klātienē. Ir pieejama jebkura organizācijas «New East» pārstāvja e-pasta adrese — vienkārši norādiet, ka tas ir «Lietisko pierādījumu muzejam». Jāpiebilst, ka Daugavpilī, kā jau bija gaidāms, ar šādiem stāstiem radās grūtības. Gribētos cerēt, ka šādas vardarbības nav, taču mēs esam reālisti un saprotam, ka daudzi cilvēki vienkārši nevēlas publiski „mazgāt netīro veļu”, uzskatot šādu attieksmi par normu. Tāpēc mēs gaidām jūsu stāstus, mēs gaidām jūsu priekšmetus.
Pēc psihologu domām, vardarbība reti kad izbeidzas pati no sevis. Ja cilvēks vienreiz ir pārkāpis robežas — vai tā būtu pazemošana, draudi vai fiziska agresija — bez iejaukšanās situācija parasti atkārtojas. Turklāt ar laiku tā var kļūt vēl bīstamāka. Vienlaikus galvenais faktors šādu situāciju pārvarēšanā ir atbalsts. Saruna ar tuviniekiem, vēršanās pie speciālistiem vai attiecīgajās organizācijās palīdz cilvēkam izkļūt no izolācijas un atrast drošu risinājumu. Eksperti ir vienisprātis: vardarbība nav norma un ar to nav jāsamierinās. Pirmais solis tās apturēšanā ir — pārstāt klusēt.
Komentāri