Latvijas Republikas Saeima 1. aprīlī galīgajā lasījumā pieņēma Kapsētu likumu, kas nosaka vienotu un skaidru regulējumu kapsētu pārvaldībā, uzturēšanā, veco kapsētu uzturēšanā, kā arī jaunu kapsētu izveidē un kapavietu piešķiršanā. Nozīmīgs solis, lai mazinātu neskaidrības par kapavietām, būs elektroniskais apbedījumu reģistrs visā Latvijas teritorijā. Tādējādi tiks nodrošināta pilnvērtīga informācijas sabiedrībai par apbedījumiem visā valsts teritorijā. Tomēr pēc likuma stāšanās spēkā iedzīvotājiem rodas jautājumi un pat neizpratne.
Vai barbarisms un zaimošana?
Par šāda likuma nepieciešamību runāja jau pirms vairāk nekā 25 gadiem. Tas apliecina tēmas specifiku, jo tā ir ļoti delikāta. Kapsētu likumā noteikts, ka pašvaldībām jānodrošina ikgadēja kapavietu apsekošana no 1. aprīļa līdz 1. novembrim un informācijas paziņojumu izvietošana nekoptajās kapavietās. Noteikts arī, ka kapavietas izmantošanas tiesības var tikt atņemtas, ja tā netiek uzturēta trīs gadus.
Pašvaldībām elektroniskais kapavietu reģistrs jāizveido četru gadu laikā, savukārt līdzšinējie pašvaldību saistošie noteikumi par kapsētu lietošanu spēku zaudēs 2027. gada 30. jūnijā.
Taču likumu var īstenot pārdomāti un korekti, bet var arī steigā, ar pārspīlējumiem un pārkāpumiem.
Kapsētu sakārtošana un digitalizācija, kā arī kapavietu uzskaite lielākoties ir saprotama, taču jautājumi rodas par veco apbedījumu vietu likvidēšanu — izlīdzināšanu un jaunu apbedījumu veidošanu to vietā. Ir grūti iztēloties ne tik daudz pašu procesu, cik kritērijus, pēc kuriem tas tiks īstenots. Turklāt daudzi cilvēki veco kapavietu iznīcināšanu uzskata par barbarismu un zaimošanu — un ne bez pamata.
Izlīdzināšanas būtība ir vienkārša: viss, kas atrodas virs zemes — pieminekļi, kapakmeņi, soliņi, augi un citi elementi — ir jānojauc un, visbiežāk, jāutilizē. Tajā pašā laikā mirstīgās atliekas paliek tajā pašā vietā.
Sabiedrībā par to ir divi viedokļi. Vieni uzskata, ka pat tad, ja kapavietas netiek koptas, tās nekādā gadījumā nedrīkst nojaukt, jo tas ir ne tikai piemiņas, bet arī morāles, ētikas un sirdsapziņas jautājums. Citi savukārt ir pārliecināti, ka, ja vecās kapavietas vispār netiks likvidētas, pēc kāda laika visa Latvija var pārvērsties kapsētā, jo daudzos kapos, īpaši pilsētās, jau tagad akūti trūkst vietu. Tāpēc jaunu apbedījumu veikšana virs iepriekšējiem, tātad divos slāņos, viņuprāt, nav nosodāma: ja dzīvie spēj sadzīvot, tad ko gan dalīt mirušajiem?
Pilsētās kapavietu nolīdzināšana nav retums, taču arī provincē tās dažkārt iznīcina — kļūdas dēļ vai apzināti, pēc priekšniecības norādījuma. Piemēram, Gulbenes kapsētā darbinieks nolīdzināja nepareizo kapavietu, skaidrojot, ka tā viņam licis darīt priekšnieks, savukārt priekšniecība vainu noveļ uz darbinieku. Tagad šis gadījums tiek izmeklēts. Līdzīgas situācijas var rasties arī turpmāk, jo kritēriji — “nolīdzināt vai nenolīdzināt” — var būt neskaidri un dažādi interpretējami.
Pieminekļi ir piemiņas forma
Divu veco Rīgas kapsētu — Torņakalna un Mārtiņa — pārzinis, bijušais Rīgas domes deputāts Valdis Gavars uzskata: «No mūsu vēstures kapsētās var nepalikt gandrīz nekā, ja viss vecais un nekoptais ar laiku tiks aktēts un nojaukts. Taču piemineklis ir piemiņas forma. Mēs nevaram zināt, kāpēc kapavieta netiek kopta — kas noticis ar pēctečiem: aizbraukuši, miruši vai arī jaunās paaudzes vairs nezina, ka šeit atdusas viņu senči.»
Līdzīgās domās ir arī pētnieks Juris Millers, grāmatas par Latvijas senāko kapsētu vēsturi autors: «Ekskursijās un braucienos uz ārzemēm mums noteikti ir interesanti apskatīt senus 12. un 13. gadsimta apbedījumus, lai gan labi saprotam, ka neviena radinieka vairs nav starp dzīvajiem. Tas pats Latvijā būs pēc simts, divsimt vai trīssimt gadiem. Atmiņa nedrīkst izzust tikai tāpēc, ka kādam nepieciešams atbrīvot vietu.»
Ņemot vērā iepriekš minēto, vai nebūs tā, ka Kapsētu likums ar laiku kļūs par sava veida klupšanas akmeni? Jo tas, ka šobrīd nav atbildīgu radinieku vai tuvinieku, kas sakopj vecās kapavietas, nenozīmē, ka tie neuzradīsies vēlāk. Pēc daudziem gadiem atbraucot un neatrodot savu senču apbedījuma vietas, cilvēki var sarīkot pamatīgu skandālu, iesniedzot sūdzības dažādās institūcijās un tiesās.
Emocijas vai realitāte?
Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasts Muravku ciemā, aptuveni 20 km no Daugavpils, netālu no Daugavas, atrodas luterāņu baznīca un kapsēta, kurā ir ļoti senas kapavietas. Uzraksti uz lielajiem un iespaidīgajiem pieminekļiem liecina, ka apbedījumi datēti 19. gadsimtā. Saglabājušies arī sarūsējuši, smalki kalti metāla žogi un pamatīgi monumenti — unikāli kalēju un akmeņkaļu darbi. Šeit apbedīti, visticamāk, dižciltīgi un slaveni cilvēki, par kuru likteņiem būtu interesanti uzzināt. Turklāt šīm kapavietām varētu būt kultūras, mākslinieciska un, iespējams, pat vēsturiska vērtība. Šos apbedījumus, kas aizauguši ar krūmiem un kokiem, jau sen neviens nekopj. Kur tagad atrodas šo mirušo pēcteči un vai viņi ir dzīvi — neviens nezina. Saskaņā ar likumu šīs vietas būs jānojauc, taču man nav saprotams, kā roka var pacelties darīt ko tādu.
Kapsēta Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta Tartaka ciemā ar gadiem, lai arī lēni, tomēr paplašinās. Tajā ir arī veci apbedījumi, pieminekļi un kapakmeņi, kas laika gaitā sabrūk, bojājot kapsētas ainavu, bet dažas kapavietas jau ir gandrīz nolīdzinājušās ar zemi. Skaidrs, ka ar to kaut kas ir jādara. Taču grūti iedomāties, ka šīs vietas vajadzēs “noskrāpēt”, proti, pilnībā nolīdzināt ar zemi un izveidotajā teritorijā uz “veco” mirušo kauliem apbedīt jaunus aizgājējus. Tas daudziem nepatiks. Tomēr, ja atmet emocijas un reāli izvērtē situāciju, kopumā tajā nav nekā nepiedienīga, jo daudzās kapsētās tā jau notiek.
Mirušajiem nav, ko dalīt
«Jautājumā par kapsētu atkārtotu izmantošanu un veco kapavietu lietošanu vajadzētu ņemt piemēru no Francijas un citām Eiropas valstīm. Proti — veicot jaunus apbedījumus virs iepriekšējiem, saglabāt vecos pieminekļus. Esmu redzējis, kā tas notiek. Vieta tiek nodota jaunajiem lietotājiem, bet visi pieminekļi paliek savās vietās, saglabājas arī vecie uzraksti. Vienkārši uz pieminekļiem akurāti un skaisti tiek iegravēti jaunie vārdi — uz tā paša vecā krusta. Un viss sadzīvo kopā! Bet visu nolīdzināt -- tas ir barbarisms,» uzskata V. Gavars.
Viņš pastāstīja, ka kapsētu darbinieki ik gadu apsekošanā fiksē nekoptas kapavietas, par kurām acīmredzami sen neviens nerūpējas. Tiek mēģināts sazināties ar piederīgajiem. Ja kapsētas administrācijai nav viņu kontaktu (dažkārt arī tuvinieki jau sen ir miruši), zemē tiek iedzīts mietiņš ar uzrakstu «aktēta kapavieta» — kā zīme radiniekiem, ka vieta jāsakopj. Ja pašvaldības noteiktajā laikā nekas nemainās, pēc vairākiem aktiem kapavieta tiek nodota jauniem lietotājiem, kuri iegūst tiesības uz atkārtotu apbedīšanu (virs iepriekšējā). Rīgā šis termiņš ir trīs gadi — trīs akti pēc kārtas, citviet Latvijā — no diviem līdz pieciem gadiem.
Apbedījumus kopj arvien retāk
Augšdaugavas novada Kalupes pagasta pārvaldes vadītāja Ināra Ūbele informēja, ka digitalizācija — kapsētu uzskaite un digitalizēšana, par kurām rūpējas pašvaldība (kopumā piecas kapsētas), notiek sekmīgi: «Mēs šajā programmā piedalāmies jau sen. Sākumā veicām visu apbedījumu vietu un katras kapavietas inventarizāciju, sadalot tās sektoros un rindās. Katrs jauns apbedījums tiek iekļauts reģistrā. Ir cilvēks, kurš ar to nodarbojas. Vecās kapavietas, kuras neviens nekopj vai kopj ļoti reti, sakārto cilvēki, kuri veic algotus pagaidu sabiedriskos darbus. Diemžēl pieaug to cilvēku skaits, kuri neuztur kārtībā savu radinieku un tuvinieku apbedījumu vietas. Šis darbs arvien biežāk jāuzņemas pagastam.»
Runājot par tik jutīgu un delikātu jautājumu kā pamestu kapakmeņu un pieminekļu nojaukšana, tad pagasts, ja to nav izdarījuši paši radinieki, pagaidām nav likvidējis nevienu veco kapavietu: «Jāatzīmē, ka saskaņā ar likumu mums ir tiesības to darīt. Ja cilvēks gadu desmitiem nekopj kapavietu, sanāk, ka piemiņa viņam nav svarīga. Pašlaik visās pagasta kapsētās vietas jauniem apbedījumiem vēl pietiek, taču tā tas nebūs bezgalīgi. Tomēr aizaugušas un nekoptas kapavietas nebūt neizdaiļo mūžīgās atdusas vietu, tāpēc arvien biežāk tiek uzstādīti slēgtie kapakmeņi, lai nebūtu jāstāda puķes un neaugtu zāle.»
Vecos apbedījumus neaiztikt!
Augšdaugavas novada Laucesas pagasta iedzīvotājs, bijušais cietuma kapelāns un dziļi ticīgs cilvēks Jānis Rasnačs ir pārliecināts, ka vecās kapsētas un kapavietas nekādā gadījumā nedrīkst likvidēt, jo tā ir ne tikai mirušo piemiņas zaimošana neatkarīgi no viņu statusa, bet arī nepieņemami no morāles un ētikas viedokļa: «Mēs to visu jau piedzīvojām padomju laikos, kad dažus dievnamus likvidēja, piemēram, Aleksandra Ņevska baznīcu Andreja Pumpura parkā, bet citus izmantoja klubiem, noliktavām un citām saimnieciskām vajadzībām, bet kapsētas nolīdzināja līdz ar zemi, lai ierīkotu parkus un atpūtas zonas. Vai tas ir normāli — staigāt pa vietām, kur apglabāti cilvēki? Vecās kapavietas ir mūsu senču piemiņa, arī tad, ja viņu pēcteči ir aizbraukuši uz citām valstīm un dažādu iemeslu dēļ nevar atgriezties dzimtenē. Tāpēc tagad likvidētās apbedījumu vietas paliks uz to sirdsapziņas, kuri to jau izdarījuši vai vēl plāno darīt.»
Jānis kā piemēru minēja veco ebreju kapsētu, kas savulaik atradās starp bijušo apavu kombinātu un Ķīmiķu apkaimi, bet padomju laikā tika pārvērsta par atpūtas parku. Vēlāk no zemes tika izcelti septiņi pieminekļi, kurus izdevās saglabāt.
Laucesas pagastā ir senas kapsētas Tanajos un Volodinā, kur dažas kapavietas saglabājušās no 17. gadsimta. Kapelāns atzīst, ka, apmeklējot šādas vietas, viņam pārskrien šermuļi, sirds sāk pukstēt straujāk un domas neviļus aizceļo uz tiem tālajiem laikiem, kad dzīvoja te apbedītie cilvēki. Jānis uzskata, ka šādas kapavietas ir visas Latvijas mantojums.
***
Starp citu, Tanaju kapsētā ir apbedīts pats pirmais Gorkins — no Krievijas izbēdzis dzimtcilvēks, kurš 18. gadsimtā nokļuva Latvijā un vēlāk Daugavpilī (toreizējā Dinaburgā), kļūstot par plašās Gorkinu dzimtas aizsācēju. Viņš piedalījās cietokšņa būvniecībā un kļuva par pirmās ģildes tirgotāju. Taču tas jau ir cits stāsts…
Komentāri