Aktīvistei Viktorijai Kozlovskai nepatīk skaļi vārdi un viņa neuzskata sevi par cilvēku, kurš “maina pasauli”. Viktorija vienkārši saka: “Mēs darām to, ko protam.” Taču aiz šiem vārdiem ir vairāk nekā divdesmit sabiedriskās darbības gadi, desmitiem projektu, velokrosi, pārgājieni, jauniešu iniciatīvas, brīvprātīgais darbs un simtiem cilvēku, kuriem kādreiz tika dota iespēja izmēģināt savus spēkus.
Savulaik Viktorija sapņoja kļūt par veterinārārsti. Vēlāk domāja par medicīnu, taču galu galā dzīvi saistīja ar jauniešu organizācijām, sabiedriskajām iniciatīvām un Daugavpili — pilsētu, kuru, neskatoties uz visām grūtībām, viņa joprojām mīl un uzskata par vietu ar milzīgu potenciālu.
Šajā sarunā — atmiņas par 2000. gadu sākumu, pirmajiem Eiropas projektiem, dzīvi bez viedtālruņiem, sporta un nevalstisko organizāciju (NVO) problēmām Latgalē un to, kāpēc īsta attīstība dažkārt sākas pavisam vienkārši -- ziemā izejot pagalmā un kopā notīrot sniegu.
“Es gribēju kļūt par veterinārārsti”
— Par ko vēlējāties kļūt bērnībā?
Viktorija smejas, it kā pati brīnītos, cik tālu dzīve viņu aizvedusi no sākotnējiem plāniem.
— Pirmās atmiņas ir par to, ka gribēju būt veterinārārste. Vecāki visu laiku jokoja, ka es taisīšu injekcijas gaiļiem. Tas ir pats pirmais, ko atceros no bērnības sarunām par nākotni. Vēlāk nāca “nopietnākas” domas — medicīna, fizioterapija.
Laikam jau devītajā klasē, kad bija jāizvēlas profils, aizgāju uz eksakto klasi, kur mācīja fiziku, ķīmiju un bioloģiju. Jāpiebilst, ka tieši tad tika ieviesti pirmie skolu “grozi”: valodas, dabaszinības un tā tālāk. Man un maniem draugiem toreiz šķita: labāk lai ir sarežģīti priekšmeti, pēcāk gan jau tiksim skaidrībā, par ko vēlamies kļūt. Desmitajā klasē taču vēl maz kurš saprot, ko grib no dzīves, par ko vēlas kļūt.
Taču vēlāk es sapratu, ka medicīna nav tikai vēlme palīdzēt cilvēkiem. Tā ir milzīga atbildība un ļoti ilgs ceļš. Šajā profesijā ir jādzīvo, bet man tajā laikā jau bija sākusies pavisam cita dzīve.
“Toreiz šķita, ka paveras visa plašā pasaule”
2000. gadu sākumu Viktorija atceras ar īpašu sirsnību. Latvija gatavojās iestāties Eiropas Savienībā, un mēs to izdarījām 2004. gadā, jaunieši pirmo reizi masveidā sāka piedalīties starptautiskās programmās, apmaiņās un projektos.
— Tas bija ļoti interesants laiks. Viss mainījās. Radās sajūta, ka pasaule pēkšņi kļuvusi tuvāka. Mēs piedalījāmies dažādos projektos, iepazināmies ar cilvēkiem no citām valstīm. Toreiz programmas vēl sauca citādi, ne tā kā tagad Erasmus+, bet būtība bija tā pati — iespēja iepazīt citu dzīvi. Jauniešiem no reģioniem, postpadomju valstu pārstāvjiem tas tiešām bija logs uz jaunu pasauli. Un, iespējams, tieši tad radās brīvības sajūta -- ka vari kaut kur aizbraukt, iepazīties ar jauniem cilvēkiem, izmēģināt kaut ko citu. Un tas ļoti aizrāva.
“Viss sākās nejauši — mēs vienkārši atnācām pamēģināt”
Jauniešu organizācijā Viktorija nokļuva gandrīz nejauši.
— Mēs bijām trīs skolēni. Aizgājām uz jauniešu centru paskatīties, kas tur notiek. Iepazināmies ar jauniešiem, kuri jau toreiz aktīvi nodarbojās ar projektiem, piedalījās sabiedriskajā darbībā. Tā viss arī sākās. Tas mani tik ļoti aizrāva, ka daru to joprojām un patiešām izbaudu savu darbu. Šie gadi bija patiesa viegluma un entuziasma laiks.
Bija ļoti jautri. Mēs visu laiku kaut ko izdomājām, kaut kur braucām, kaut ko organizējām. Toreiz vēl nebija sajūtas, ka tas ir “darbs” vai “karjera”. Vienkārši bija interesanti. Un mums ļoti patika tas, ka, lai gan vēl bijām pavisam “zaļi”, mums ļāva īstenot pašiem savas idejas. Tas, droši vien, ir pats svarīgākais. Tu esi jauns, nepieredzējis, bet tev saka: “Mēģini.” Sanāks — lieliski. Nesanāks — arī tā būs pieredze. Un tieši šī uzticēšanās sajūta man kļuva izšķiroša -- kad tev uzticas, pats sāc ticēt sev.
“NVO — tie ir cilvēki, kuriem nav vienalga”
Pašlaik Viktorija, neskatoties uz aizņemtību pamatdarbā — Inovāciju centrā — joprojām iesaistās sabiedriskajā darbībā, bez skaļiem vārdiem un patosa.
— Mēs nekad neesam pretendējuši uz kaut ko grandiozu. Vienkārši ir cilvēki, kuriem nav vienalga. Kādam ir svarīgi organizēt pārgājienus, kādam — sporta pasākumus, citam — strādāt ar jauniešiem vai aizsargāt dabu.
Svarīgi ir arī saprast, ka sabiedriskās darbības pamatā gandrīz vienmēr ir entuziasms. Cilvēki bieži domā: ja pasākums ir bez maksas, tad tā rīkošana neko nemaksā. Taču ikviens bezmaksas pasākums ir kāda cilvēka darba stundas, nervi, sponsoru meklēšana, organizēšana. Dažreiz šķiet, ka mēs visi esam mazliet traki, jo pēc darba ejam nodarboties vēl arī ar šo.
Kā radās organizācija “Sniegpulkstenīte”
Organizācija kopā ar draugiem tika izveidota 2012. gadā. Un atkal — bez grandioza plāna.
— Viss notika nejauši. Es tikko biju pabeigusi universitāti un piedāvāju pasniedzējai atsūtīt pie manis studentus palīdzēt uzrakstīt projektu. Atnāca vairāki cilvēki -- ar diviem no viņiem draudzējamies vēl joprojām. Pēc tam mums pievienojās pārgājienu un riteņbraukšanas entuziasti. Tie bija jaunieši, kuri visu nedēļu sēdēja birojos pie datoriem, bet brīvdienās gribēja izkustēties — doties pārgājienos, velobraucienos, laivot. Mēs sākām kopā pavadīt laiku, un tad radās ideja visu noformēt oficiāli. Tā pamazām arī dzima organizācija. Toreiz neviens nedomāja, ka tas būs stāsts daudzu gadu garumā. Mēs vienkārši gribējām darīt to, kas mums patika un interesēja.
Velokross, kas sākās “pa saknēm un bedrēm”
Viens no pirmajiem lielajiem projektiem bija velokross Daugavpilī.
— Toreiz vēl pat nebija trases Stropos. Mēs uzvarējām LMT konkursā un nolēmām: darām. Viss bija burtiski “pa saknēm un bedrēm”. Mežs, dubļi, pašu veidota trase, bet cilvēkiem patika. Vēlāk trasi sāka attīstīt, un mūsu pasākums kļuva par ikgadēju tradīciju. Tagad grūti noticēt, ka jau pagājuši tik daudzi gadi. Toreiz mums šķita: sarīkosim vienu reizi, bet izrādījās, ka šis stāsts turpinās vēl joprojām.
“Visgrūtākais ir lūgt naudu”
Viktorija bez vilcināšanās nosauc galveno sabiedriskā sektora problēmu -- tas ir finansējums.
— Visgrūtākais ir meklēt sponsorus. Īpaši reģionos. Turklāt ne vienmēr runa ir par lielām summām. Dažreiz vajadzīgas pavisam nelielas balvas dalībniekiem vai kāds atbalsts. Un tu nesaproti, kāpēc to ir tik grūti saņemt. Tāpēc ar laiku daudzus aktīvistus pārņem emocionāls nogurums. Tev pastāvīgi kaut kas jālūdz. Jāraksta vēstules, jāzvana, jāskaidro, kāpēc tas ir svarīgi. Un dažreiz nolaižas rokas.
Man ir īpaši žēl jauno sportistu, kuri sasnieguši junioru vecumu. Ir ļoti talantīgi jaunieši. Viņi uzvar sacensībās, trenējas katru dienu, bet nevar aizbraukt uz pasaules čempionātu tikai tāpēc, ka nav naudas. Tieši tāpēc daudzi jaunie sportisti dodas uz ārzemēm. Tur sistēma darbojas citādi. Sportists var trenēties, pastāvīgi nedomājot par to, kā samaksāt par dzīvesvietu, ekipējumu vai braucieniem.
“Latgalē baidās no lieliem projektiem”
Uz jautājumu, kāpēc Latgalē sabiedriskais sektors ir attīstīts vājāk nekā citos reģionos, Viktorija atbild godīgi.
— Manuprāt, daudzi vienkārši baidās no lieliem projektiem. Jo lieli projekti -- tā ir liela atbildība. Jāraksta pieteikumi, jāmeklē finansējums, jāsniedz atskaites. Bet lielākā daļa vietējo organizāciju uzņemas mazas lokālas iniciatīvas — pasākums savam ciemam, savam novadam. Arī tas ir labi, taču daudzi neuzdrošinās iet tālāk.
Ir arī cita problēma — aktīvās jaunatnes aizplūšana. Ļoti daudzi pēc skolas aizbrauc -- kāds uz Rīgu, kāds uz ārzemēm. Savukārt spēcīgas organizācijas pēc tam piesaista visaktīvākos cilvēkus.
“Dažreiz cilvēks atnāk tikai kompānijas pēc — un paliek”
Par vienu no labākajām nākotnes idejām Viktorija uzskata brīvprātīgā darba attīstīšanu jauniešu vidū.
— Man ļoti patīk ideja par obligātu brīvprātīgā darba pieredzi skolā, ko nesen, tiekoties ar jauniešiem Daugavpilī, izteica Saeimas priekšsēdētājas biedre Zanda Kalniņa-Lukaševica. Jo dažreiz bērns atnāk tikai tāpēc, ka draugs uzaicinājis. Klusi stāv malā, neko nesaka, bet pēc tam tieši viņš paliek un atveras.
Mūsdienu jauniešiem īpaši trūkst dzīvas saziņas. Mēs visu bērnību pavadījām pagalmos. Tur pastāvīgi kāds skrēja, rotaļājās, strīdējās, braukāja ar velosipēdiem. Pagalmos valdīja rosība, tie bija dzīvi. Tagad no šīs gaisotnes gandrīz nekas nav palicis pāri. Tāpēc, redzot bērnus pagalmā ar bumbu vai skrejriteņiem, kļūst priecīgāk.
“Daugavpils ir pelnījusi attīstību”
Neskatoties uz visām problēmām, Viktorija negrasās aizbraukt.
— Daugavpilij ir milzīgs potenciāls. Jā, pie mums ir sarežģīta ģeopolitiskā situācija, jo šeit ir Eiropas Savienības robeža. Bet tas nenozīmē, ka te neko nevar darīt.
Attīstība sākas ar cilvēku attieksmi citam pret citu. Šoziem skatījos uz milzīgajām sniega kupenām pagalmā un domāju: kāpēc kaimiņi nevarētu sanākt kopā un notīrīt sniegu? Pat ja katrs tam veltītu piecpadsmit minūtes, būtu pavisam cita sajūta.
Un runa nav tikai par sniegu. Tā ir par kopienu. Par sajūtu, ka cilvēki nedzīvo blakus nejauši. Gribas, lai cilvēki kļūtu mazliet atvērtāki, atsaucīgāki. Lai atkal rastos pagalma, kaimiņattiecību un kopības sajūta. Jo pilsēta taču nav ēkas. Pilsēta — tie ir cilvēki.
Komentāri