Režisors Kims Bjarke Daugavpils teātrī iestudējis "Ārkārtīgi svarīga persona (VIP)", tās pamatā ir 18. gs. dāņu autora Ludviga Holberga luga “Den stundesløse”. Tas ir pirmais režisora darbs ārpus Skandināvijas. “Latgales Laiks” tikās ar režisoru un uzzināja vairāk par Vilgešreja kungu, viņa aizņemtību un līdzcilvēku māku apmānīt.
Liene Virza
- Kā izveidojās jūsu saikne ar Daugavpili?
- Viss sākās ar to, ka Oļegs Šapošņikovs pirms pusotra gada bija redzējis izrādes Norvēģijā, viena no izrādēm bija mana un viņam tā patika. Oļegs sazinājās ar mani e-pastā, sākumā es nesapratu, kas notiek, tad nāca apziņa, ka kāds vīrs jautā, vai es sevi redzu, strādājot Latvijā. Man likās, ka tā varētu būt interesanta pieredze. Es darbojos teātrī jau 40 gadus, kad sāku, biju pavisam jauns, esmu bijis teātra vadītājs Dānijā, Norvēģijā, strādājis arī Zviedrijā, bet kopumā darbojos teātra jomā tikai Skandināvijā, Latvija un Daugavpils ir pirmā pieredze ārpus tās. Norvēģu, zviedru un dāņu valoda ir līdzīga un, ja mēs runājam ļoti lēni, varam cits citu saprast. Jauni cilvēki izvēlas runāt angliski, es viņiem saku: “Runājiet lēnāk, un jūs visu sapratīsiet!” Es saku saviem bērniem -- nerunājiet ar norvēģiem angļu valodā, jūs varat saprasties bez tās.
- Kāda bija pirmā pieredze, atbraucot uz Daugavpili? Pilsētā runā latviski, krieviski, poliski un arī angliski.
- Jā, es gaidīju, ka šeit angļu valodas līmenis būs augstāks, bet tas nekādi neietekmēja darba procesu. Aktieri man pastāstīja par Latgales reģiona grūtībām šajos laikos. Par atšķirībām starp tā saukto “krievisko” un “eiropeisko” domāšanu. Skandināvijā ir bijuši incidenti ar troļļiem, kas ierobežoja sistēmu darbību, bet es atstāstu tikai to, kas rakstīts avīzēs. Bieži vien mēs atkārtojam to, ko kaut kur izlasām, kaut kur redzam. Gan Oslo, gan Kopenhāgenas lidostās bijuši dronu uzlidojumi, kuri traucēja darbību, tomēr tā arī nav atklāts, kam šie droni piederēja. Zviedrijas iedzīvotāji noteikti Krievijas tuvumu uztver nopietnāk nekā Norvēģija un Dānija. Tajā pašā laikā, piemēram, Dānija ziedo ļoti daudz naudas Ukrainai, salīdzinot ziedotos līdzekļus pret iedzīvotāju skaitu. Mums visiem jābūt vienotiem, ja Eiropa iesaistās karā, jebkura valsts ir ierauta. Kad pirmo reizi devos uz Daugavpili, ielidoju Viļņā. Ceļā uz Daugavpili dažādās Lietuvas pilsētās redzēju daudz Ukrainas karogu. Ukrainas karogus redzēju arī Rīgā, Daugavpilī – daudz mazāk.
- Tā laikam ir reģiona specifika, bet Latgalē darbojas arī daudzas nevalstiskas organizācijas, viedokļu līderi.
- Jā, arī Vadims Bogdanovs (galvenās lomas tēlotājs lugā -- aut. piez.). Viņš ir viena skaļa balss. Man viņš ļoti patīk. Braucot uz Daugavpili, es zināju tikai to, kur tā atrodas un ka pilsētā runā dažādās valodās. Es nezināju neko par politisko situāciju valstī un kaimiņattiecībām ar Krieviju, bet šajos laikos tas ir tik svarīgi.
- Kā noritēja darbs ar Daugavpils teātra komandu?
- Te es droši varu apgalvot, ka Daugavpils teātra aktieriem ir izcilas spējas, viņi ir ļoti disciplinēti, to Skandināvijas kolēģi no viņiem varētu mācīties. Un ikviens no viņiem zina un saprot, kāpēc ir izvēlējies šo profesiju un dara savu darbu no sirds, to var redzēt.
Teātra producēšanā Skandināvijā ir viens cilvēks, kurš atbild par visiem tehniskajiem jautājumiem. Latvijā tā nav, pēdējās dienās, kad viss tiek salikts vietās, viss tiek pārbaudīts, strādā liela komanda, kas nodrošina specifiskus tehniskus momentus -- tas bija pārsteigums. Skandināvijas teātra komanda tagad man šķiet izlutināta. Es ceru, ka, skatoties šo izrādi, cilvēki aizdomāsies par savu ikdienu, kaut arī luga sarakstīta pirms 300 gadiem. Šī ārkārtīgi svarīgā persona ir izdomājusi, ka ir tik aizņemta, ka viņai vajadzīgi vēl palīgi savu lietu vadīšanai, kaut arī visa darbība ir ilūzija. Un šādus cilvēkus ir viegli apmānīt, jo īpaši tad, ja viņiem saka to, ko viņi vēlas dzirdēt.
- Kā jums patika pilsēta un ko stāstīsiet, atgriežoties mājās?
- Man patika pastaigu maršruti pa pilsētas promenādēm. Pastaigu laikā patika šķērsot Daugavu un izzināt pilsētas otru pusi. Bēdīgi gan, ka pie upes ir daudz pamestu ēku. Dāņu kapitālisti sen būtu tādas zemes izpirkuši un atvēruši ēdināšanas iestādes. Es saprotu, ka reģionā samazinās iedzīvotāju skaits, tomēr tiešām ir bēdīgi redzēt pamestas mājas tik ainaviskās vietās.
“Man laikam grūti vērtēt pašu izrādi, jo, izņemot dažas ainas, es gandrīz visu laiku esmu uz skatuves. Šis ir žanrs, kurā es vēl nekad nebiju strādājis uz skatuves. Maksimāli ekscentriska uzvedība, bet viss ir jāizdzīvo pa īstam – uzdevums nav vienkāršs. Loma man ir tuva, raksturojums sasaucas ar tēliem no mana autora satura, ko veidoju. Tā ka Vilgešreja kunga loma man ir dāvana, cita lieta, kā man sanāk viņu attēlot uz skatuves, ceru, ka sanāk. Es jau sen esmu beidzis analizēt šos procesus sevī, lai to dara skatītāji, kritiķi un visi, kas atradīsies skatītāju zālē.”
Komentāri