Latvijas politiskā dzīve pēdējos mēnešos kļuvusi īpaši saspringta. Uz ekonomisko izaicinājumu, aizsardzības izdevumu pieauguma, enerģētikas reformu un sabiedrības neapmierinātības fona valdošajā koalīcijā pastiprinājās domstarpības, kas izraisīja nopietnu valdības krīzi. Un tagad -- vien piecus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām -- gaidāma valdības maiņa.
Var teikt, ka centrālā loma visos šajos notikumos atvēlēta Evikai Siliņai, kura paziņojusi par savu atkāpšanos. Tieši viņas vadītajā valdībā izcēlās ass konflikts starp koalīcijas partijām. Partijas “Progresīvie” pārstāvji publiski paziņoja, ka vairs neredz iespēju turpināt sadarbību pašreizējā formātā, vainojot valdību efektivitātes un politiskās uzticības zaudēšanā.
Situāciju vēl vairāk sarežģīja skandāls drošības jomā. Pēc incidenta ar Ukrainas bezpilota lidaparātiem, kas ielidoja Latvijas teritorijā, par atkāpšanos paziņoja aizsardzības ministrs Andris Sprūds. Precīzāk -- viņš grasījās to darīt, taču Evika Siliņa apsteidza Sprūdu par dažām minūtēm. Par to mēs jau stāstījām iepriekšējā numurā. Šis gadījums izraisīja plašas diskusijas sabiedrībā par valsts gatavību reaģēt uz apdraudējumu saspringtas ģeopolitiskās situācijas apstākļos.
Savukārt pagājušajā ceturtdienā, 14. maijā, dienas pirmajā pusē par savu atkāpšanos paziņoja Latvijas premjerministre Evika Siliņa: “ Es paziņoju, ka atkāpjos no Ministru prezidentes amata. Tas nav viegls lēmums, bet tas ir godīgs lēmums. Vienlaikus vēlos informēt, ka šodien es atstādināju no amata zemkopības ministru.
Es nevaru pieļaut, ka pār valdības locekļiem krīt kaut mazākā aizdomu ēna. Un es vēlos sirsnīgi pateikties visiem sadarbības partneriem, kā arī žurnālistiem, medijiem, visiem, kuri man uzticējās, un tiem, kuri mani kritizēja.
Paldies ministriem, paldies parlamenta frakcijas deputātiem un paldies Valsts prezidentam par sadarbību līdz pat šai dienai.
Es atkāpjos, bet nepadodos un neaizeju no politikas. Solījumus, ko devu Latvijas iedzīvotājiem, visiem tiem, ar kuriem kopā Doma laukumā aizstāvējām Eiropas vērtības, es un “Jaunā Vienotība” turpināsim pildīt. Mani prioritārie jautājumi joprojām ir Latvijas drošība, cilvēku labklājība un mūsu valsts nākotne. Paldies jums, paldies par kopīgo darbu. Dievs, svētī Latviju.”
Bet kas īsti notika, un vai tiešām visā vainojami Ukrainas droni, kas no Krievijas ielidoja Latvijas teritorijā? Šo jautājumu mēs uzdevām pazīstamiem Latvijas politologiem.
“Ir skaidrs, ka šī koalīcija jau kādu laiku bija nestabila. Acīmredzot Siliņa domāja, ka koalīcijas partneri no “Progresīvajiem” samierināsies ar to, ka viņa publiski pazemoja aizsardzības ministru. Jāteic, ka “Jaunajai Vienotībai” šāda prakse bija raksturīga arī iepriekš, taču izrādījās, ka “Progresīvie” priekšvēlēšanu periodā nav gatavi parakstīties zem šādas publiskas pazemošanas, un rezultātā koalīcija sabrūk. Es domāju, ka ir acīmredzami — līdz vēlēšanām nevajadzētu gaidīt nekādas reformas, nekādu izrāvienu un nekādas nopietnas jaunas iniciatīvas. Par to var mierīgi aizmirst. Bet pēc tam novembrī sāksies pavisam jauna politiskā realitāte,” uzskata politologs Ivars Ijabs.
“Pasaulē nav nevienas sistēmas, kas spētu pilnībā apturēt dronus. Pat tāda valsts kā Izraēla, kurai ir „dzelzs kupola” sistēma, nespēj apturēt visus dronus.
Es tagad izteikšu savu personīgo viedokli. Problēma nav dronos, problēma ir informēšanā. Informācija tika nodota caur trešajām personām. Vēl viena problēma ir tā, ka daudzi iedzīvotāji nesaprot — nevajag to fotografēt, filmēt un, vēl jo vairāk, publicēt sociālajos tīklos. Pirmkārt, tas rada paniku, otrkārt, rodas jautājums par saņemtās informācijas ticamību.
Kas attiecas uz valdības sabrukumu, šī valdība jau ilgu laiku balansēja uz robežas. Es neesmu Evikas Siliņas fans, taču, cik man zināms, pieņemot lēmumus, viņa vismaz konsultējās ar citiem cilvēkiem, un politiķim tas ir pluss. To, kas notiek tagad, no politiskās ētikas viedokļa es nosauktu par nepareizu. Drīz būs vēlēšanas, un, kā mēs visi saprotam, nepieciešama gan ekonomiskās, gan politiskās situācijas kontrole. Bet mēs tagad esam palikuši bez valsts vadības, turklāt dzīvojam hibrīdkara apstākļos.
Galvenais jautājums — kāpēc tas notika? Es atgādināšu notikumu hronoloģiju: kas notika pl. 10.00, kas notika pl. 10.15? Kāpēc viss notika šajās 15 minūtēs? Tagad pateikšu nepareizus vārdus — dažreiz var melot, ja tas nepieciešams lietas labā. Bet melot vajag, nesagrozot situāciju — svarīga ir informācija. Taču 14. maijā valdīja absolūts informācijas vakuums, tādēļ es ilgi centos saprast, kas īsti notiek, un sapratu tikai vienu — tas viss ir slikti,” sacīja politologs Dmitrijs Oļehnovičs.
Politiskā krīze sasniedza tādu līmeni, ka Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs jau piektdien sāka konsultācijas par jaunās valdības veidošanu, un tās turpinājās arī sestdien.
Politiskā situācija Latvijā pārgāja jaunā fāzē pēc tam, kad prezidents oficiāli uzticēja jaunās valdības veidošanu premjera amata kandidātam Andrim Kulbergam (“Apvienotais saraksts”). Jaunajam kandidātam jāizveido stabils vairākums Saeimā un jāprezentē programma, kas spētu stabilizēt politisko un ekonomisko situāciju valstī.
Jaunās koalīcijas veidošana var izrādīties sarežģīts process. Parlamentā joprojām saglabājas sadrumstalotība, bet politiskās partijas pēc nesenās krīzes ieņem piesardzīgu pozīciju. Analītiķi neizslēdz, ka sarunas var ieilgt, neskatoties uz nepieciešamību ātri pieņemt lēmumus.
Pašlaik zināms, ka sākotnēji kopā strādāt bija gatava “Nacionālā apvienība”, kā arī iepriekš sadarboties atteikušās partijas — “Apvienotais saraksts” un Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). Taču arī šoreiz starp šiem diviem politiskajiem spēkiem radušās domstarpības. Andris Kulbergs paziņoja, ka ZZS nevajag aicināt piedalīties sarunās A. Krauzi, jo viņš ir iesaistīts “kokrūpnieku lietā”. Savukārt ZZS atbildēja, ka neplāno piedalīties valdības veidošanas sarunās bez no amata atstādinātā zemkopības ministra Armanda Krauzes.
Tikmēr prezidents uzsver stabilas valdības nozīmi, kas spēj strādāt bez pastāvīgiem iekšējiem konfliktiem un nodrošināt valsts stratēģisko saistību izpildi pret Eiropas Savienību un NATO. Un, spriežot pēc visa, tieši ar to mēs nevaram lepoties.
Uz politiskās nestabilitātes fona sabiedrībā arvien biežāk tiek apspriests jautājums par uzticēšanos varai. Vieni uzskata, ka valstij nepieciešamas pirmstermiņa politiskās pārmaiņas un radikālākas reformas, citi bažījas, ka pastāvīgie konflikti koalīcijā var palēnināt ekonomikas attīstību un pasliktināt Latvijas starptautiskās pozīcijas. Un, kas nav mazsvarīgi, šīs “politiskās šūpoles” var būtiski ietekmēt oktobrī gaidāmās Saeimas vēlēšanas.
“Šeit pastāv divi domāšanas veidi. Viena saka — ja kāds neilgi pirms vēlēšanām aiziet no valdības, tad, visticamāk, viņš vēlēšanās zaudēs, jo tas izskatās tā, it kā cilvēki izvairās no atbildības, negrib strādāt un tā tālāk.
Otrs viedoklis ir tāds, ka “Progresīvie”, manuprāt, esot opozīcijā, nebūs vājākās pozīcijās. Toties “Jaunā Vienotība” var ciest, jo, pirmkārt, Evika Siliņa, visticamāk, vairs nebūs premjerministre, un “Jaunā Vienotība”, iespējams, zaudēs premjera amatu. Tas noteikti nenāks viņiem par labu vēlēšanās neatkarīgi no tā, kuru viņi izvirzīs par savu premjera amata kandidātu oktobra vēlēšanām,” sacīja I. Ijabs.
“Es neesmu šī scenārija piekritējs, bet, diemžēl, domāju, ka pie varas nāks… man ļoti nepatīk izrunāt šo vārdu, bet es to pateikšu — ir tāda partija “Jaunlatvieši”, tas ir klasisks populisms. Savukārt tehnokrātiskās partijas (konceptuāls apzīmējums valdībai vai partijai, kuras pamatā ir lēmumu pieņemšana, balstoties uz ekspertīzi, zinātni un augstu profesionālo kompetenci, nevis uz tradicionālo ideoloģiju vai populistiskiem solījumiem -- aut. piez.) zaudēs balsis, lai gan es to ļoti negribu, bet diemžēl tā būs,” uzskata D. Oļehnovičs.
Tomēr eksperti norāda, ka Latvijas politikā koalīciju krīzes nav nekas neparasts. Valsts daudzpartiju sistēma tradicionāli prasa sarežģītus kompromisus starp dažādiem politiskajiem spēkiem.
Šobrīd Latvija atrodas politiskas izvēles priekšā. No tā, cik veiksmīgi varas pārstāvji spēs vienoties savā starpā un saglabāt valsts pārvaldāmību, būs atkarīga turpmākā valsts attīstība — gan ekonomikā, gan drošības un sociālās stabilitātes jautājumos. Valsts prezidents devis Andrim Kulbergam laiku jaunās valdības izveidei, taču tas nav ilgs — līdz 25. maijam. Tomēr, spriežot pēc visa, lietas nevirzās tik veiksmīgi, kā vēl vakar šķita. Tāpēc mēs gaidām sarunu rezultātus.
Tikmēr nedrīkst aizmirst, ka jau oktobra sākumā notiks Saeimas vēlēšanas. Mums būs jāievēl deputāti, kuri nākamos četrus gadus aizstāvēs valsts un tās iedzīvotāju intereses. Un šeit izvēle jāizdara ar prātu, nevis ar sirdi. Savos gandrīz divdesmit piecos darba gados žurnālistikā esmu dzirdējusi dažādus argumentus, kāpēc cilvēki atbalsta vienu vai otru kandidātu, un tie ne vienmēr bijuši adekvāti. Piemēram, daži balsoja par kandidātu tikai tāpēc, ka viņš bija izskatīgs. Tas ir pilnīgs absurds, ņemot vērā, ka mēs taču neizvēlamies ne Mis, ne Misteru Latvija.
Tuvākajos mēnešos mums solīs “zelta kalnus”, strauju Latvijas ekonomisko izaugsmi, taču realitātē — un pie šādiem secinājumiem nonākuši daudzi eksperti — tas viss nebūs nekas vairāk kā populistiskas runas. Patiesībā tuvākajos pāris gados nevajadzētu cerēt uz gaišu nākotni, ņemot vērā pasaules tendences. Tāpēc pietiek ticēt populistiem — lūdzu, balsojiet gudri!
Komentāri