Sabiedriskā ēka, kas celta no atkārtoti izmantotiem būvmateriāliem, ir labs zaļās domāšanas piemērs
Aisma Orupe
Annas Koku skola, kas ir pajumte tāda paša nosaukuma biedrībai un SIA Labie koki komandai, ir māja cilvēkiem un kokiem. Draudzīgums videi un zaļā domāšana radusi izpausmi ne tikai skolas saturā, bet arī apbūvē – tās ēka celta, izmantojot dabiskos materiālus, un daļai no tiem dota otrā dzīve, piemēram, vecajiem muižas ķieģeļiem un koka dēļiem. Arī mājas iekšpusē aprites arhitektūra ir manāma ik uz soļa, ar savu piemēru mudinot arī citus palūkoties uz vecām lietām ar lielāku vērību un cieņu.
Turpina 40 ēku stāstu
Kad Diena ciemojas Annas Koku skolā Mārupes pusē, ceļa pretējā pusē skan zāģi un cirvji – tur Annas Koku skolas biedrības priekšsēdētāja Edgara Neilanda vadībā darbojas talcinieki, retinot sazēlušo briksnāju. Koku maikstes netiek krautas kaudzēs vai aizvestas, lai sadedzinātu, no tām tiek veidots žogs. Un tas nav tikai viens šādas videi draudzīgas domāšanas piemērs, daudzviet skolas teritorijā materiāli ieguvuši otro dzīvi. Arī skolas ēka, kas celta 2015. gadā, turpina ap 40 namu stāstu. No būvkonteineriem paglābtas brusas, logi, durvis, ķieģeļi… Daļa iegūta par nelielu samaksu, daļa – kā barters.
Oriģinālās ēkas arhitekts ir Vladimirs Neilands, bet galvenais būvnieks un iedvesmotājs – Edgars, kuram daba un ilgtspēja nav tikai skaisti vārdi, bet dzīvesveids un filozofija. Viņš atzīst, ka patīk eksperimentēt un šī vieta viņam sniedz labu iespēju to realizēt. Stāstot, kā viss sākās, viņš atgriežas laikā, kad tika izveidota SIA Labie koki, proti, 2008. gadā. Vajadzējis vietu, kur veidot bāzi, bet tieši tad iestājās krīze – līdz ar to starts notika valsts zemākajā ekonomikas un finanšu punktā. Šādai situācijai nav tikai mīnuss, bet arī pluss, jo vieglāk ir pakāpties augšup. Pa šiem gadiem tas ir it labi pierādījies, jo uzņēmums nu jau darbojas ne tikai Latvijā, bet arī daudzviet ārzemēs – ir bāze gan Norvēģijā, gan šobrīd tā tiek veidota arī Itālijā. Dārzi tapuši daudzās pasaules malās, pat aiz polārā loka ir stādīti koki, tādējādi pierādot Latvijas speciālistu augsto raudzi.
Iela ar būvatkritumiem
«Tas ir mūsu uzdevums – iebūvēties paradīzē, nenobeidzot to,» teic Edgars, kā labu piemēru minot austriešu arhitekta Frīdensreiha Hundervasera būvniecības koncepciju. Spēja dot lietām otro dzīvi Edgaram nākusi mantojumā no vectēva, kuram bijis šķūnītis, kur viss ticis šķirots un salikts pa vietām. Savukārt viņam pašam ir 500 metru gara «iela» ar dažādiem būvatkritumiem, kurus sācis vākt ap 2000. gadu.
Pirms 13 gadiem, kad sāka celt ēku, materiālu atkārtota izmantošana nebija populāra. Kad vērsušies pie būvniekiem, viņi atteikušies – sak, no veciem baļķiem neko tādu nebūvēs. Nekas neatlika kā pašiem ķerties klāt, jo komandā netrūkst cilvēku ar zelta rokām. Tikai atsevišķiem darbiem, kā, piemēram, metināšanai, pieaicinājuši speciālistus. Ziemās, kad no citiem pienākumiem brīvāks laiks, tapusi gan skolas ēka, gan viss pārējais. Ar rezultātu nu varot lepoties paši un rādīt arī citiem, kā daudz lētāk un videi draudzīgā veidā var būvēt. «Varam sevi saukt par pionieriem, šādā veidā uzceļot sabiedrisku ēku. Nebaidīšos to nosaukt pat par varoņdarbu,» uzsver meistars, paskaidrojot, ka pirms padsmit gadiem būvnoteikumi neparedzēja atkārtotas aprites materiālu pielietojumu šāda tipa būvēs un arī tagad ir daudz šķēršļu un ierobežojumu. Privātajā sektorā to izdarīt esot vieglāk.
Vajadzējis pacīnīties ar būvvaldi – bija, kur atrasti kompromisi, bija – kur ne. Piemēram, gobas stumbru bija plānots izmantot kā balstu, taču to neļāva ugunsdrošības apsvērumu dēļ. Vajadzēja pašiem atrast veidu, kā koka iekšpusē iestrādāt metāla stieni, jo atklājās, ka Latvijā nav speciālistu, kuri to var izdarīt.
Kultūrvēsturiska nozīme
Lai gan varētu domāt, ka vecais sliktāk darbojas nekā jaunais, pierādījums, ka tā nav, ir 40–50 gadus vecie čuguna radiatori, kurus bija paredzēts pārkausēt – šeit tie joprojām labi kalpo, apsildot skolas ēku (no visiem tikai viens tik labi nesilstot). Un kur tad vēl kultūras vēstures mantojums, kas nāk līdzi vecām lietām, akcentē Edgars, kurš ir ne tikai profesionāls dārznieks un sertificēts kokkopis, bet arī kultūras un mākslas skolotājs. Nu kaut vai vecās durvis, kas tika izvilktas to atkritumiem, jo kāds tās bija atzinis par nevērtīgām. Lūk, arī ozolkoka galds, pie kura sēžam, daudzus ir pārsteidzis un licis pārjautāt: vai tiešām tas pagatavots no viena gabala? Ir, kam iedegas acis un kas arī izlemj, ka tādu vajag.
Edgara novērojumi liecina, ka Latvijā gadā tiek izmests ap 1% materiālu, lai gan liela daļa varētu kalpot it labi arī tālāk. «Mēs te varam labi parādīt, ka tiešām tā ir. Un ne viens vien, kurš te viesojies, ir aizdomājies par to, ka nevajag no visa vecā atteikties. Pat tad, ja māja neglābjami sabrukusi, tajā ir vēl lietas, kas var noderēt. Tā – ar labu piemēru – soli pa solim varam panākt, ka cilvēki atbrīvojas nevis no 1%, bet 0,5% vai vēl mazāk, un tas nozīmē, ka mūsu mazmazbērniem būs daudz vairāk tā, kas apliecina mūsu identitāti, kas rāda mūsu meistaru varēšanu un lietu ilgmūžību. Līdz ar to vairo mūsu nācijas pašapziņu,» norāda meistars.
Atrast vietu kokiem
To, kas dzīvē sakrājies, vērojot, kā sadzīvojam vai nesadzīvojam ar dabu, Edgars apkopojis desmit baušļos, un, lai tie būtu pieejami arī citiem, tie lasāmi arī grāmatā Dārznieka manifests. Tajā viņš aicina necīnīties ar dabu un uztvert dārzu kā dzīvu sistēmu. «Globāli skatoties, vienalga, vai jums ir 100 hektāru vai 100 kvadrātmetru, pusi no platības vajadzētu nosegt koku vainagiem. Visu to, ko koki paņem, tie atdod mums,» teic E. Neilands. Šis «50 pret 50» ir viens no atslēgas vārdiem, jo ļauj planētai dzīvot, ražot skābekli un dot vietu arī putniem un citai dzīvai radībai. Ja cilvēki tā rīkotos, planēta būtu mūžīga. Tāpēc ir svarīgi katram savā zemesgabalā ne tikai iesēt mauriņu, bet stādīt kokus. Pat uz balkona var atrasties vieta dabas stūrītim.
Nākamais bauslis ir – augu daudzveidība, jo tas ir labi gan cilvēkam, gan videi. «Ir pierādīts, ka meža vai dabas terapija ļoti labi ietekmē cilvēka mentālo un fizisko veselību. Pāris stundas pagulēšana sūnās var gan sniegt mieru, gan uzlādēt nosēdušās baterijas. Kontakts ar Mammu Dabu, ar ko mēs savos pirmsākumos bijām nesaraujami saistīti, kliedē tās sliktās lietas, ko esam uzkrājuši ikdienā, dzīvojot «betonā» un nelabvēlīgos magnētiskajos laukos,» min Annas Koku skolas biedrības vadītājs un piebilst: «Sugu dažādība dārzā nav jāsaprot kā to ievietošana krātiņā kā zoodārzā, bet gan tā, ka tās pašas ienāk un dzīvo jūsu teritorijā. Dabiskā vide ļauj pašiem būt tuvākiem tai – kaut vai rudenī uz kādu stundiņu paguļot lapu kaudzē.» Edgars pats pārliecinājies, cik labi tas ļauj atgūt spēkus, un, kas nav mazsvarīgi, tas neprasa tērēt laiku un līdzekļus dārgos spa kūrortos.
Dabiskās aprites piemērs
Dārzs ir labākais veids, kā iztērēt naudu. To viņš sakot gan kā dārznieks, gan kā ģimenes cilvēks. Ja ir ambīcijas, vajag īstenot tās vidē ap savu māju – scenāriji, kā to var izdarīt, ir milzīgi. «Mēs tik daudz laika pavadām, vijot un uzlabojot savu ligzdu, pat tad, ja tajā nav olu. Ja atskatāmies uz 90. gadiem, tad redzam, ka dažs labs tās sabūvēja tik milzīgas, ka nepalika pat lāga zaļa pleķīša, par kokiem pat nerunājot. Dažkārt ar bruģētu pagalmu un milzu sētu ap to. Pēc principa «mans nams – mana pils». Dārzs, kas ir projekts mūža garumā, ir māja, kura nepieder tikai mums, bet arī citām sugām, tāpēc tam noteikti ir jāatvēl vieta. Koki mums māca dabisko apriti,» uzsver Edgars, piebilstot, ka te jānocitē Raiņa rindas «dodot gūtais neatņemams», jo arī pašiem tāda vide ir daudz organiskāka – tāda, kur patīkami ir dzīvot un novecot. Nemaz tik slikti nebūtu tur arī palikt pēc aiziešanas viņāsaulē. Mūsu senči, kā zināms, savus aizgājējus neglabāja kilometriem tālu no savas sētas.
Viņš kā labu dzīvotnes piemēru min komposta kaudzi, kas ir mītne daudzām radībām – reiz, izpētot vienu šādu lapu un zaru kaudzi, biologi saskaitījuši tajā 240 zirnekļu sugas, no tām 12 bija vēl nepiefiksētas, par pārējiem kukaiņiem nemaz nerunājot. Diemžēl, vērojot cilvēku pasauli, redzam ko citu – tur pāris varaskāri vīri aizmirst, ka planēta viņiem nepieder, un ir gatavi to graut drupās, atstājot aiz sevis melnu tuksnesi. Un te atkal būtu jāmudina atgriezties pie dabas, kas palīdz mazināt agresiju, no kā cieš ne mazums cilvēku. Tagad nereti runājam par bērniem, kuriem ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) – arī viņiem darbošanās dārzā un dabā var būt labs līdzsvara veids.
Uzmanīgi ar cieto segumu!
Runājot par cieto segumu, Edgars uzsver, ka tas gan ir ērts mūsu apaviem, bet ne koku saknēm. Varbūt ar laiku pārvietosimies lidojot (kā filmā Piektais elements) un ielas vairs neizmantosim un tad tas nebūs vairs aktuāli, taču šobrīd pārāk aizraujamies ar asfaltu un betonu. Pēdējo 100 gadu laikā būvinženieri ir iemācījušies trīs lietas: nodrenēt, novācot lieko mitrumu un aizvācot visu organiku, noblīvēt un uzlikt segumu. Pats gan arī esot 90. gados sagrēkojis – noklājis vecmammas pagalmā bruģi 120 kvadrātmetru platībā. Taču vajadzētu ap mājām to atstāt tik daudz, cik vajadzīgs mašīnas iebraukšanai un pašiem pie namdurvīm, bet ne vairāk kā 40 kvadrātmetru platībā.
Un vēl viens bauslis – mājai jābūt vairāku paaudžu kopābūšanas vietai. Tā, lai vide, kā tagad moderni teikt, būtu iekļaujoša. Moto «svinēt dzīvi» jāpievieno vārds «dabā». Edgaram siltā atmiņā palicis laiks, kad viņš vasaras brīvlaiku pavadīja pie vecmāmiņas un visas viņas dzimšanas dienas (30. augustā) un vārda dienas (1.jūnijā) ballītes svinētas ārā. Tas atstājis tādu skaistas utopijas sajūtu, un viņš mudina arī citiem to radīt biežāk.
Komentāri