Zanda Kalniņa-Lukaševica -- par darbu Saeimā un galvenajiem izaicinājumiem

Nesen Daugavpili apmeklēja Saeimas priekšsēdētājas biedre Zanda Kalniņa-Lukaševica. Viņa viesojās vairākās pilsētas skolās, kur tikās ar jauniešiem, kā arī satikās ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Laikraksta “Latgales Laiks” žurnāliste uzaicināja viešņu uz sarunu.

— Kādas ir Saeimas prioritātes šajā sesijā?
— Pirmkārt, viss, kas saistīts ar drošību — gan no finansējuma, gan praktiskā darba viedokļa. Tas ietver arī robežas stiprināšanu, tās apsardzību un infrastruktūras attīstību, kas ir daļa no Latvijas kopējās drošības pieejas.

Tāpēc tas nozīmē turpmāku Nacionālo bruņoto spēku attīstību, nepieciešamo infrastruktūras objektu izveidi, kā arī investīcijas militārās rūpniecības attīstībā. Tā ir viena no galvenajām prioritārajām jomām.

Otra lielā prioritāte ir saistīta ar ekonomikas attīstību. Runa ir par Latvijas ekonomikas izaugsmes nodrošināšanu, algu pieaugumu, investīciju piesaisti un uzņēmumu attīstību, tostarp ražošanu ar augstāku pievienoto vērtību.

Šeit nav viena vienkārša risinājuma, ko varētu pieņemt ar vienu balsojumu. Tas ir pasākumu kopums — birokrātijas mazināšana, būvniecības un attīstības procesu vienkāršošana, izglītības uzlabošana, sadarbība ar investoriem un zinātnes komercializācija.

Pat ja izklausās teorētiski, tieši tas ilgtermiņā var būtiski stiprināt valsts ekonomiku.

Trešā būtiskā prioritārā joma ir veselības aprūpe un medicīniskās palīdzības sistēma. Šeit ir gan organizatoriskas problēmas, kas pastāv jau ilgu laiku, gan finansējuma jautājumi.

Ceturtā svarīgā tēma ir izglītība un zinātne -- gan skolu stiprināšana, gan universitāšu un zinātnes sasniegumu starptautiskā konkurētspēja.

Zinātne var radīt augstu pievienoto vērtību — gan cilvēkam, kurš iegūst kvalitatīvu izglītību, gan valstij kopumā, kad zinātnes sasniegumi kļūst par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas ekonomikas izaugsmē.

Visas šīs četras jomas ir savstarpēji saistītas, un tieši tās pašlaik ir uzmanības centrā.

— Kā jūs vērtējat drošības situāciju Baltijas reģionā?
— Situācija ir paradoksāla: no vienas puses, mēs izjūtam apdraudējumu, jo otrpus mūsu robežai atrodas agresorvalsts. Tāpēc ir pašsaprotami, ka mēs investējam aizsardzībā, lai spētu sevi aizsargāt un lai šim agresoram pat nerastos doma par iespējamu agresiju pret mums.

No otras puses, raugoties uz situāciju pēc 2022. gada, kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, var teikt, ka mūsu drošība savā ziņā ir nostiprinājusies. Jā, bažas ir pieaugušas, jo mēs redzam, cik nežēlīgs var būt agresors, taču vienlaikus ir pastiprinājusies NATO klātbūtne.

Latvijā, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, ir vislielākais NATO kontingents —aptuveni 4000 alianses karavīru, neskaitot nacionālos spēkus.

Es ar to domāju, ka mēs stiprinām valsti ar savām investīcijām, taču šeit atrodas arī vairāk nekā desmit NATO dalībvalstu karavīri, kas ik dienu rūpējas par mūsu drošību.

Viņi atrodas šeit ar savu tehniku, bruņojumu un iespējām. Tiek attīstīts Sēlijas poligons, kas starptautiskā kontekstā ir unikāls — otrs lielākais šāda veida poligons.

Līdzīgas iespējas salīdzināmā mērogā ir tikai Vācijā, taču ir atšķirība -- tur poligoni atrodas blīvi apdzīvotās teritorijās, kur nav iespējams rīkot mācības un treniņus naktīs.

Mūsu bailes ir pieaugušas, taču arī mūsu aizsardzības līmenis ir ievērojami paaugstinājies.

— Kā ir ar veselības aprūpes un izglītības jomu?
— Izglītības, īpaši augstākās izglītības un zinātnes jomā, pašlaik notiek ļoti apjomīgs darbs. Runa ir par normatīvā regulējuma pilnveidošanu, kā arī par to, kā universitātes varētu attīstīties veiksmīgāk, iegūstot lielāku autonomiju un pārejot uz citiem akreditācijas principiem.

Tiek apspriests arī tas, kā tiks vērtēta augstākās izglītības kvalitāte un kādā veidā tā tiks finansēta. Tas viss notiek ciešā sadarbībā ar universitātēm.

Daugavpils Universitāte rektors aktīvi piedalās šajās diskusijās, regulāri iesaistoties gan klātienē, gan attālināti Saeimas komisiju un apakškomisiju darbā, lai stiprinātu augstākās izglītības sistēmu un efektīvāk izmantotu šo nozīmīgo resursu.

Atsevišķi jāizceļ skolu reforma. Tā nav bijusi vienkārša un nepārtraukti prasa meklēt labākus risinājumus, lai ikviens bērns varētu saņemt kvalitatīvu izglītību un tās pieejamība nebūtu atkarīga no attāluma līdz skolai.

Veselības aprūpes jomā, kā jau minēju, galvenie ir veselības aprūpes sistēmas organizatoriskie jautājumi, taču pašlaik īpaši aktuāls ir finansējuma jautājums. Runa ir par smagu un retu slimību ārstēšanas, kā arī jaunu medikamentu, kas var būt ievērojami efektīvāki, finansēšanu.

Ir jāatrod veidi, kā finansēt jau esošās zāles un vienlaikus nepalaist garām jaunās iespējas, jo medicīna šobrīd attīstās ļoti strauji — top jauni atklājumi, medikamenti un tehnoloģijas.

Svarīgi saprast, ka savlaicīga un kvalitatīva medicīniskā palīdzība būtiski ietekmē cilvēku dzīves kvalitāti. Ārsti to labi zina, taču ir ārkārtīgi svarīgi, lai veselības aprūpes sistēma spētu ātri pielāgoties un sekot medicīnas attīstībai.

Svarīgi ir arī izvērtēt, kā efektīvāk nodrošināt veselības aprūpes un sociālās jomas sadarbību.

Piemēram, ja cilvēks ir pārcietis insultu vai citu nopietnu saslimšanu, kur nepieciešama rehabilitācija, ir svarīgi nodrošināt palīdzības nepārtrauktību, lai sistēmā neveidotos pārrāvumi. Pašlaik šie procesi atrodas divu dažādu ministriju pārziņā.

Tieši tāpēc nepieciešams rast precīzākus un konkrētākus risinājumus, lai pacients saņemtu nepārtrauktu un saskaņotu palīdzību visos posmos — no ārstēšanas līdz rehabilitācijai un sociālajam atbalstam.

— Kā stiprināt Latvijas iedzīvotāju uzticēšanos Saeimai?
— Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Atbilde uz to meklējama dialogā. Piemēram, šodien, atrodoties reģionālajā vizītē Daugavpilī, es tikos ar cilvēkiem, uzklausīju jautājumus, skatījos uz situāciju no viņu skatpunkta un kopā ar cilvēkiem centos meklēt risinājumus tam, kas viņiem pašlaik ir vissvarīgākais.

Ir ļoti bīstami, ja starp varu un sabiedrību rodas vai palielinās distance. Latvijā patiesībā šī distance nav tik liela — mēs esam pietiekami tuvi un pieejami.

Saeimas darbs ir viena no atklātākajām parlamentārajām sistēmām Eiropā un pasaulē: visas komisijas ir atvērtas, viss likumdošanas process ir caurskatāms.

Tomēr, neskatoties uz to, cilvēkiem joprojām var rasties atsvešinātības sajūta. Tāpēc tiešs kontakts, cieša sadarbība un pastāvīga komunikācija ir būtiska risinājuma daļa.

Otra problēma, protams, ir dezinformācija, populisms un sociālo tīklu ietekme, kas būtiski maina cilvēku uztveri. Mainās arī informācijas patēriņa paradumi — arvien vairāk cilvēku informāciju iegūst sociālajos tīklos, nevis tradicionālajos medijos.

Tiem ir liela ietekme. Tāpēc atkal ir svarīgi kopīgi meklēt sadarbības formas, lai nezaudētu savstarpējo uzticēšanos.

— Kā jūs vērtējat diskusijas par iespējamo Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencija? Un kādi, jūsuprāt, varētu būt šādu iniciatīvu politiskie un sociālie iemesli?
— Mani šis priekšlikums ļoti satrauca. Es tam nepiekrītu un uzskatu, ka tas būtu ļoti slikts solis no vardarbības apkarošanas un cilvēktiesību aizsardzības viedokļa.

Protams, var diskutēt par to, cik lielā mērā viens vai otrs dokuments kaut ko aizsargā vai neaizsargā, taču mēs jau redzam progresu, kas tika panākts pēc Stambulas konvencija ratifikācijas. No vienas puses, tie ir konkrēti soļi, tostarp policijas darbinieku un citu speciālistu apmācība. No otras puses, tas ir svarīgs signāls sabiedrībai, ka vardarbība nav pieļaujama un nav uzskatāma par “ģimenes iekšējo lietu”.

Ja Latvija izstātos no šīs konvencijas, kā norāda paši vardarbībā cietušie, daļa sabiedrības to varētu uztvert kā signālu atgriezties pie agrākajiem priekšstatiem, ka vardarbība ir “ģimenes lieta” un tajā nevajadzētu iejaukties. Tas būtu ļoti negatīvi un bīstami. Diemžēl par šo konvenciju tiek izplatīti arī nepatiesi apgalvojumi par tās saturu un sekām, kas neatbilst dokumenta tekstam.

Šie apgalvojumi bija izplatīti tik plaši, ka cilvēki tiem patiešām noticēja. Tie, kuri iebilda pret atsevišķām konvencijas normām, uzskatīja, ka tā it kā varētu uzspiest vienu, otru vai trešo, lai gan tās vienīgais mērķis ir cīņa pret vardarbību.

— Kas, jūsuprāt, ir vissarežģītākais jūsu darbā?
— Dažkārt var redzēt, ka ir lietas, kuras patiešām ir nepieciešamas un varētu veicināt straujāku valsts attīstību, taču politisku iemeslu vai izpratnes trūkuma dēļ nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai pārliecinātu vairākumu Saeimā.

Tas prasa neatlaidību — soli pa solim virzīt pārmaiņas ekonomikas jautājumos, zinātnes attīstībā, kā arī cīņā pret vardarbību. Lietas, kas manā skatījumā ir acīmredzami nepieciešamas, dažkārt prasa ilgu laiku, lai pārliecinātu parlamenta vairākumu. Turklāt šis ir vēlēšanu gads. Būs jāpieņem ļoti svarīgi lēmumi par to, kas mūs pārstāvēs nākamos četrus gadus.

— Ko jūs vēlētos pateikt Latgales iedzīvotājiem?
— Pirmais un galvenais — piedalīties vēlēšanās, atnākt un izdarīt savu izvēli.

Otrkārt — būt informētiem. Es aicinu nepaļauties tikai uz to, ko dažas reizes esat redzējuši sociālajos tīklos. Ir svarīgi izmantot uzticamus informācijas avotus, medijus, diskusijas un censties savu izvēli izvērtēt dziļāk. Jo tieši no tā ir atkarīga valsts attīstība.

Pašlaik mēs esam situācijā, kad pastāv risks, ka populistiski spēki, kas orientēti uz šaurām interesēm, var iegūt ievērojamu atbalstu, jo tie piedāvā vienkāršus risinājumus sarežģītām problēmām, taču šādus risinājumus bieži vien nav iespējams īstenot.

Tāpēc mans aicinājums ir piedalīties vēlēšanās, taču lēmumu, par ko balsot, pieņemt tikai pēc tam, kad vismaz pusstundu esat veltījuši informācijas pārbaudei un dziļākai analīzei.

— Paldies par sarunu.