Daugavpils Kultūras pilī atklāta fotogrāfes Margaritas Vigules pirmā personālizstāde „Mirklis starp sekundēm”. Daudziem daugavpiliešiem viņas vārds ir labi zināms – jau daudzus gadus Margarita fotografē pilsētas svētkus, sporta sacensības, koncertus, sabiedriskos pasākumus un Daugavpils ikdienas dzīvi. Caur viņas fotoobjektīvu iedzīvotāji redz uzvaru prieku, bērnu patiesās emocijas, pilsētas ielu skaistumu un nozīmīgāko notikumu gaisotni.
Tomēr Margarita atzīst, ka ceļš līdz fotografēšanai bijis ilgs un pilnīgi neplānots. Bērnībā viņa sapņoja nevis par radošu karjeru, bet gan par ģimeni un mierīgu dzīvi. Taču šodien viņas fotogrāfijas zina tālu ārpus Daugavpils, bet pirmā personālizstāde kļuvusi par nozīmīgu pieturas punktu Margaritas profesionālajā dzīvē, par ko viņa ir pateicīga Kultūras pils direktorei Astrīdai Leščinskai.
Bērnība, piepildīta ar radošumu
Margarita piedzima un uzauga Daugavpilī. Šeit pagāja viņas bērnība, šeit radās pirmie hobiji, kas vēlāk ietekmēja dzīves ceļa izvēli.
„Mana ģimene bija pavisam parasta – mamma, tētis, es un vecākais brālis. Mēs dzīvojām tāpat kā daudzas citas ģimenes. Nekā neparasta, taču bērnību atceros kā ļoti jauku un laimīgu laiku,” stāsta Margarita.
Jau no mazotnes viņu saistīja radošas nodarbes. Vecāki joprojām glabā meitas zīmējumus, kas tapuši agrā bērnībā: „Vēlāk man rādīja burtnīcas ar maniem pirmajiem zīmējumiem. Spriežot pēc tiem, mākslas mīlestība radās ļoti agri. Jau divu gadu vecumā mēģināju zīmēt cilvēkus un izdomāju dažādus sižetus.”
Īpaša vieta atmiņās ir braucieniem uz laukiem pie vecvecākiem: „Tie bija vislaimīgākie brīži. Tiklīdz sākās brīvlaiks, mūs sūtīja uz laukiem. Tur bija daba, brīvība un plašums. Es stundām ilgi varēju gulēt zālē un skatīties mākoņos, iztēlojoties dažādus stāstus un tēlus. Tagad saprotu, ka tieši tad sāku mācīties ievērot detaļas, kas bija visapkārt.”
Vēlāk radās vēl lielāka interese par radošumu. Margaritas tante vadīja lauku klubu, un meitenei uzticēja veidot afišas diskotēkām un citiem pasākumiem: „Es ar to ļoti lepojos. Katru nedēļu izdomāju jaunu plakātu, zīmēju, noformēju, pēc tam braucu ar velosipēdu un izlīmēju savus darbus. Droši vien tieši tad radās vēlme darīt kaut ko cilvēku labā un redzēt sava darba rezultātu,” stāsta Margarita.
Sava ceļa meklējumos
Neskatoties uz radošajām spējām, pēc skolas Margarita nezināja, ko vēlas darīt: „Mūsdienās daudzi jaunieši jau vidusskolā saprot, par ko vēlas kļūt. Ar mani tā nebija. Es nesapņoju par kādu konkrētu profesiju. Godīgi sakot, visvairāk vēlējos izveidot ģimeni.”
Pēc skolas Margarita mēģināja apgūt mākslas jomu, taču drīz vien saprata, ka ar to nepietiek: „Man patika zīmēt, taču sajutu, ka nevēlos aprobežoties tikai ar to. Gribējās lasīt grāmatas, uzzināt ko jaunu, pētīt dažādas tēmas. Tāpēc atgriezos vispārizglītojošajā skolā un turpināju mācības. Pēc tam apprecējos, piedzima bērni. Tikai vēlāk sāku domāt, ar ko vēlos nodarboties turpmāk.”
Vispirms Margarita ieguva izglītību tirdzniecības jomā, bet vēlāk iestājās universitātē, lai studētu socioloģiju.
Fotogrāfijas ģimenes albumā
Šodien Margaritu ir grūti iedomāties bez fotoaparāta, taču viss sākās pavisam nejauši. Pirmais fotoaparāts „ienāca” ģimenē, pateicoties vīram: „Tas bija parasts neliels digitālais fotoaparāts. Toreiz man nebija nekādu profesionālu plānu. Es vienkārši fotografēju bērnus, ģimenes svētkus un pastaigas,” stāsta Margarita, „vēlāk fotoaparāts salūza, un vīrs uzdāvināja jaunu. Toreiz, pēc pirkuma, mēs sēdējām kafejnīcā, un vīrs pajokoja, ka ir nopircis man kārtējo rotaļlietu. Droši vien tieši šī frāze kļuva par sava veida impulsu. Man radās vēlme pierādīt, ka fotografēšana var būt kaut kas vairāk.”
Sākumā attēli iegūla ģimenes albumā. Taču pakāpeniski fotoaparāts arvien biežāk atradās Margaritas rokās pilsētas pasākumos, pastaigās un ceļojumos.
Volejbols kā profesionālā ceļa sākums
Liela loma Margaritas izaugsmē bija sportam, jo dēls nodarbojās ar volejbolu un veiksmīgi startēja sacensībās: „Es bieži braucu kopā ar komandu un, protams, vienmēr ņēmu līdzi fotoaparātu. Fotografēju spēles, sportistu emocijas un prieku pēc uzvarām. Treneri Nikolajs Čemodanovs un Edgars Savickis ātri ievēroja manas fotogrāfijas un lūdza atsūtīt tās komandai. Man tas bija ļoti svarīgi. Es sapratu, ka fotogrāfijas ir vajadzīgas ne tikai man pašai. Cilvēki vēlējās saglabāt šos mirkļus.”
Ar laiku Margaritu sāka pazīt sporta aprindās, vēlāk viņu ievēroja arī vietējo mediju pārstāvji.
Nācās mācīties no nulles
Margarita atzīst, ka fotografēt profesionāli izrādījās daudz sarežģītāka, nekā viņa bija iedomājusies: „Es fotografēju automātiskajā režīmā un neko nesapratu no kameras iestatījumiem. Atverot grāmatas par fotografēšanu, šķita, ka tā ir pavisam cita valoda. Taču vēlme pilnveidoties izrādījās spēcīgāka par bailēm. Es stundām ilgi sēdēju pie datora, lasīju rakstus, skatījos mācību video un apguvu fotogrāfiju apstrādes programmas. Reizēm gribējās visu pamest, jo nekas nesanāca. Īpaši grūti bija apgūt attēlu apstrādi. Mūsdienās laba fotogrāfija nav tikai veiksmīgs kadrs. Ir jāsaprot krāsas, kompozīcija un gaisma. Jāprot strādāt ar attēlu arī pēc fotografēšanas. Pakāpeniski tiku pie jauniem objektīviem, datora un profesionālas tehnikas. Tas viss netika iegādāts uzreiz, bet soli pa solim. Ļoti palīdzēja ģimenes atbalsts. Vīrs nekad neteica, ka tas ir bezjēdzīgi. Gluži pretēji – ļāva ieguldīt līdzekļus attīstībā.”
Cilvēki – galvenais iedvesmas avots
Lai gan Margarita fotografē visdažādākos sižetus – no arhitektūras līdz sporta sacensībām –, viņas galvenais uzmanības objekts vienmēr ir cilvēki.
„Mani iedvesmo cilvēku emocijas. Kad bērns priecājas par uzvaru, kad sportists pārdzīvo saspringtu spēles brīdi, kad cilvēki svētkos sirsnīgi smaida – to nav iespējams atkārtot. Tieši tāpēc lielākajā daļā manu fotogrāfiju ir kustība un patiesas emocijas. Mani nekad nav interesējuši iestudēti kadri tikai skaista attēla dēļ. Man patīk īstas emocijas. Strādājot ziņu jomā, esmu iemācījusies ātri reaģēt uz notikumiem un ievērot detaļas. Ļoti bieži spilgtākās fotogrāfijas rodas negaidīti. Vienkārši jābūt vērīgai un īstajā brīdī jānospiež slēdzis.”
Mīlestība kā galvenais dzinējspēks
Uz jautājumu, kas palīdz nezaudēt interesi par darbu pēc tik daudziem gadiem, Margarita atbild bez vilcināšanās: „Mīlestība. Droši vien tas ir galvenais vārds manā dzīvē. Turklāt runa nav tikai par mīlestību pret tuvajiem cilvēkiem. Es runāju par mīlestību pret savu darbu, pilsētu, cilvēkiem un apkārtējo pasauli. Kad mīli to, ko dari, rodas spēks doties tālāk. Tad gribas mācīties, meklēt ko jaunu un pilnveidoties. Tieši šāda attieksme palīdz saglabāt interesi arī pēc piecpadsmit gadiem, kas pagājuši, strādājot ar fotoaparātu. Es joprojām izjūtu prieku, ieraugot labu kadru. Man tā ir īsta laime.”
Pirmā personālizstāde
Izstādes „Mirklis starp sekundēm” atklāšana Margaritai ir viens no svarīgākajiem notikumiem pēdējo gadu laikā.
„Godīgi sakot, es joprojām nespēju noticēt, ka tas tiešām ir noticis. Ekspozīcijas sagatavošana nebija viegls uzdevums. Visgrūtāk bija izvēlēties fotogrāfijas. Kad fiksēti neskaitāmi tūkstoši kadru, ir ļoti grūti izlemt, kuri darbi būtu jāiekļauj izstādē. Īpaši patīkami bija redzēt apmeklētāju reakciju. Man ir svarīgi, ka cilvēks pie fotogrāfijas apstājas, pasmaida vai aizdomājas. Tas nozīmē, ka attēls viņu ir uzrunājis. Drīzāk tas ir tikai viens no posmiem. Manuprāt, priekšā vēl ir ļoti daudz interesanta,” ir pārliecināta Margarita.
«Es joprojām meklēju jaunus kadrus»
Neraugoties uz lielo pieredzi, fotogrāfe uzskata, ka turpina mācīties katru dienu.
„Pasaule nepārtraukti mainās. Mainās tehnika, rodas jaunas iespējas. Taču galvenais ir nezaudēt interesi par dzīvi. Pat atpūta man bieži pārvēršas jaunu sižetu meklēšanā. Reizēm gribas atslēgties, bet tas neizdodas. Izeju uz ielas un uzreiz sāku ievērot gaismu, sejas, interesantas detaļas. Galvā automātiski rodas nākamās fotogrāfijas. Droši vien es vairs nekad nespēšu skatīties uz pasauli citādi.
Fotogrāfija ir kļuvusi par daļu no manis. Un es esmu laimīga, ka savulaik paņēmu rokās fotoaparātu. Pateicoties tam, esmu iepazinusi milzumdaudz brīnišķīgu cilvēku, redzējusi tūkstošiem interesantu stāstu un iemācījusies novērtēt mirkļus, kas ilgst vien sekundi, bet paliek atmiņā uz visu mūžu,” saka Margarita.
Margaritas Vigules personālizstāde „Mirklis starp sekundēm” Daugavpils Kultūras pilī skatāma līdz 30. jūnijam. Apmeklētāju uzmanībai tiek piedāvāti 50 darbi, kuros autore stāsta par pilsētu caur emocijām, notikumiem un cilvēkiem, kas dzīvo mums līdzās.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par „Margarita Vigule: «Esmu laimīga, ka savulaik paņēmu rokās fotoaparātu»" saturu atbild ''Latgales Laiks".
Komentāri