Šī gada aprīlī Augšdaugavas novada Salienas pagasta Salienas ciema iedzīvotāja Hionija Lavrecka nosvinēja 90. jubileju. Bijusī skolotāja ar vairāk nekā 40 gadu darba stāžu arī šodien turpina aktīvi darboties radošajā jomā, piedaloties vietējā vokālajā ansamblī. Turklāt viņa raksta apjomīgu savas notikumiem bagātās dzīves stāstu un ar prieku strādā piemājas saimniecībā.
Dziedātāja un māksliniece
Hioniju sastapu viņas nelielajā dārziņā Salienas ciemā, kur aug viss nepieciešamais mājas virtuvei, lai gan, kā atzīst pati saimniece, šī nodarbe nebūt nav viņas dzīves galvenā jēga un prioritāte — drīzāk iespēja nesēdēt bez darba un pacienāt kaimiņus.
Savas vistas seniore jau bija pabarojusi pirms mūsu tikšanās, arī daļa dārza darbu jau bija paveikta, tāpēc varēja mazliet atvilkt elpu. Tomēr pat šo īso atelpu ilgdzīvotāja izmanto lietderīgi, sagādājot prieku sev un apkārtējiem. Viņa dzied — turklāt nevis klusi dungojot pie sevis, bet pilnā balsī.
Hionija jautā man, ko nodziedāt. Savai bijušajai stingrajai un prasīgajai vācu valodas skolotājai pasūtu kaut ko no klasiskā repertuāra. Un dārzā, ko ieskauj ziedošas ābeles, zaļš lauks ar ganāmpulku, siltumnīca un citas saimniecības ēkas, atskan ļoti skaista dziesma par mīlestību, uzticību un draudzību.
Dziedātājas balss, neskatoties uz cienījamo vecumu, joprojām ir skanīga un dzidra: “Nespēju dzīvot bez melodijas, ar kuru kopš bērnības eju pa dzīvi. Ja kādreiz neierodos uz mūsu ansambļa mēģinājumu, kolektīva vadītāja mani sabar, jo katrs tā dalībnieks ir zelta vērtē.”
Pensionāre ir arī pazīstama māksliniece, jo ne velti saka — talantīgs cilvēks ir talantīgs it visā. Viņa atzīst, ka šim hobijam pievērsās pakāpeniski. Jau tālajā 1963. gadā, kad mūsu stāsta varone sāka strādāt Salienas vidusskolā par vācu valodas skolotāju, viņai uzticēja pasniegt zīmēšanas stundas, kuras Hionija vadīja līdz 1972. gadam: “Profesionālas izglītības mākslas jomā man nav — zīmēšanu apguvu pašmācības ceļā. Pieredzi krāju kopā ar saviem skolēniem. Mēs radoši augām kopā.”
Stundās viņi izmantoja dažādas zīmēšanas tehnikas — grafiku un klasisko glezniecību, neaizmirstot arī tā laika modernās tendences. Bērni zīmēja ar zīmuli un otu, akvareli un guašu, turklāt ļoti veiksmīgi. Republikas olimpiādēs skolas audzēkņi pastāvīgi ieguva godalgotas vietas.
Papildu zīmēšanai Hionija Lavrecka pasniedza arī mākslas vēsturi. Savukārt viņai pašai visvairāk patīk attēlot uz audekla apkārtējās dabas skaistumu. Hionija glezno etīdes ne tikai no dabas, bet arī pēc atmiņas, kas, neskatoties uz cienījamo vecumu, joprojām ir lieliska — seniore ātri un uz ilgu laiku iegaumē dziesmu un dzejoļu vārdus, kurus var dziedāt un deklamēt stundām ilgi.
Šobrīd Hionija Lavrecka otu uz laiku nolikusi malā, taču neizslēdz iespēju atkal to ņemt rokās. Dzimtās ainavas rādās sapņos, un viņa ļoti vēlas tās iemūžināt. Hionijai ir daudz viņas talanta mantinieku, bet Salienas savdabīgās mākslinieces gleznas rotā vietējā kultūras nama sienas un priecē apmeklētājus.
Iepatikās viens otram
Hionija piedzima Lietuvā, Svobišķu ciemā, Rokišķu apriņķa Obeļu rajonā, zemnieku ģimenē, kurā auga desmit bērni — septiņas meitenes un trīs zēni. Mūsu stāsta varone bija devītais bērns. Tagad no visiem dzīva palikusi tikai Hionija: “Mēs visi esam ilgdzīvotāji. Tēvs nodzīvoja līdz 102 gadiem, mamma — līdz 89, pārējie aizgāja mūžībā gandrīz deviņdesmit gadu vecumā. Mūsu ģimenē valdīja ļoti stingri noteikumi. Tēvs sodīja -- tik pamēģini ar kādu mūsu ciemā nesasveicināties — uzreiz dabūsi no viņa pa mizu. Tāpēc mūsu ģimeni Svobišķos ļoti cienīja.”
1914. gadā tēvs Fedots kopā ar Melaņju devās uz Krieviju, kur viņi apprecējās un kur piedzima trīs bērni. 1922. gadā vecāki atgriezās Lietuvā un apmetās uz dzīvi savā mājās. “Neskatoties uz lielo ģimeni, mēs necietām trūkumu. Mums bija 16 hektāri zemes, trīs zirgi, piecas vai sešas govis, aitas, cūkas un citi mājlopi. Mamma rūpējās par bērniem un saimniecību. Mēs, bērni, sējām kūļus, ganījām lopus un darījām citus darbus — radinājāmies pie zemes. Taču 1949. gadā sākās kolektivizācija, un gandrīz visa saimniecība bija jāatdod kolhozam,” atceras Hionija.
Ar savu dzīvesbiedru Izidoru Lavrecki Hionija iepazinās 1962. gadā. Kā pati atzīst, līdz tam brīdim viņa savām jūtām nedeva vaļu, lai gan pie altāra varēja doties jau 22 gadu vecumā, jo viņai uzmanību izrādīja daudzi jaunieši.
Hionija, pirms satika Izidoru, jau bija absolvējusi Viļņas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti un strādājusi par skolotāju Noreiķu septiņgadīgajā skolā, kur pasniedza lietuviešu, vācu un krievu valodu: “Ar Izidoru iepazināmies vienā no sanāksmēm, sākām runāties… un iepatikāmies viens otram. Pēc tam mūsu attiecības turpinājās — rakstījām vēstules un tikāmies. Mans izredzētais izrādījās interesants un saprotošs cilvēks. Turklāt viņš, tāpat kā es, bija skolotājs.”
Kāzas notika Lietuvā 1963. gadā, pēc kurām jaunlaulātajiem bija jādodas uz Salienas ciemu, kur Izidors tajā laikā strādāja par skolotāju. Taču Hionijai tas nenācās viegli: “Es gauži raudāju — tik ļoti negribēju pamest savu dzimto vietu un doties uz svešu pusi. Taču nekas cits neatlika kā sakravāt mantas kravas automašīnā un doties ceļā.”
“Kobras metode”
Ierodoties Salienā, viņiem uzreiz piešķīra divistabu dzīvokli. Hionija papildu galvenajiem priekšmetiem — krievu un vācu valodai —pasniedza arī zīmēšanu un dejas, bet viņas vīrs mācīja bērniem literatūru un krievu valodu, vēlāk arī vēsturi.
Hionijas kopējais darba stāžs ir gandrīz pusgadsimts, no kuriem 41 gads aizvadīts Salienas vidusskolā, tostarp 21 gads direktora vietnieces amatā. Šim amatam viņa sākotnēji nepiekrita, jo tas galvenokārt nozīmēja administratīvu darbu, bet Hionija vēlējās mācīt bērnus.
Jau pirms kļūšanas par direktora vietnieci Hionija mācību procesā centās izmantot “kobras metodi”, kā to nodēvējuši pedagogi: “Čūsku var ieinteresēt ar stabules spēli uz piecām vai nedaudz vairāk minūtēm, bet, ja tai kļūst garlaicīgi, tā var iekost. Tāpat ir ar skolēniem. Man viņi jāieinteresē nevis piecas minūtes, bet visas četrdesmit piecas. Citādi stunda būs aizvadīta veltīgi.”
Arī strādājot par skolas direktora vietnieci, Hionija Lavrecka pastāvīgi izstrādāja īpašas metodikas, kuru mērķis bija maksimāli ieinteresēt skolēnus konkrētā mācību priekšmeta apguvē.
Par ilggadēju darbu Hionija apbalvota ar goda zīmi “Tautas izglītības teicamnieks”, kā arī medaļu “Par darba varonību”, saņēmusi neskaitāmus goda rakstus un citus apbalvojumus. Tomēr par galveno balvu pedagoģe uzskata savu skolēnu pateicību — viņu ir tūkstoši — par to, ka cienījamā skolotāja mācījusi dzīves gudrību un sagatavojusi neparedzamu pavērsienu pilnajai dzīvei pēc skolas: “Reiz viens mans bijušais skolēns, vēlāk policijas akadēmijas students, teica, ka vācu valodā viņam tur liek pieciniekus, lai gan skolā es viņa zināšanas vērtēju tikai ar trijnieku. Es atbildēju: “Lūk, ko nozīmē stiprs Salienas trijnieks! Ar tādu nekur nepazudīsi.”
Pelnītā atpūtā Hionija devās 68 gadu vecumā. Tagad seniore uzskata, ka viņas paaudze pensiju ziņā ir nepelnīti apdalīta — tās ir pārāk mazas, lai gan pēcāk piekrīt, ka arī ar šo naudu vecumdienās pilnībā pietiek.
Divi “zelti” vienā ģimenē
Kopā ar vīru Izidoru, kuru Hionija viņa dzīves pēdējos gados aprūpēja līdz pēdējam elpas vilcienam — dzīvesbiedra 90 gadu jubilejai, kas, pēc viņas atzīšanās, bija ļoti grūti — pāris nodzīvoja kopā 56 gadus un izaudzināja divus brīnišķīgus bērnus — meitu Marinu un dēlu Jevgeņiju. Abi absolvēja vidusskolu ar zelta medaļu — unikāls gadījums, kad vienā ģimenē divi bērni par sasniegumiem mācībās saņēma visaugstāko novērtējumu.
Marina saņēma “zeltu” Salienas skolā, bet Jevgeņijs, tajā pašā skolā pabeidzis astoņas klases, pēkšņi paziņoja vecākiem: “Visi var padomāt, ka man ir protekcija, jo tu, mammu, esi direktora vietniece. Tāpēc es gribu turpināt mācības citā skolā un godīgi nopelnīt zelta medaļu.” Un viņš to saņēma, taču jau Daugavpils 4. vidusskolā.
Marina absolvējusi Latvijas Universitāti, pēc tam vēl vienu augstskolu, savukārt Jevgeņijs — augstskolu un vēlāk aspirantūru Maskavā. Marinai, kura dzīvo Rīgā un strādā par ekonomisti, ir meita Anna — viņa ir pedagoģe. Jevgeņijs dzīvo Maskavā, ģimenē ir divi dēli: Daniils un Gļebs. Pirmais ir mediķis, bet otrais — augstskolas students.
Par savu ģimenes dzīvi Hionija Lavrecka saka: “Mēs ar Izidoru nodzīvojām ilgu un laimīgu mūžu savstarpējā cieņā un mīlestībā. Bijām kopā gan priekos, gan bēdās. Pēc viņa aiziešanas ilgi nespēju atgūties — šķita, ka pasaule sabrukusi. Taču bija jāiet tālāk un jānes sava nasta, ko daru joprojām.”
Tagad visas ilgdzīvotājas domas ir par dēlu, meitu un mazbērniem. Ja ar Marinu viņa var tikties bieži, tad ar Jevgeņiju sanāk satikties reti un zināmu apstākļu dēļ — Baltkrievijas teritorijā: “Tā ir mana sāpe, ka nevaru ar viņu sazināties tik bieži, cik vēlētos. Taču sazvanāmies gandrīz katru dienu. Esmu pateicīga mūsu varas iestādēm par to, ka tās man joprojām ļauj braukt uz kaimiņvalsti un satikt dēliņu. Tā es arī paildzinu savu mūžu.”
Hionija Lavrecka veido savas lielās ģimenes dzīves aprakstu, jo materiālu tam ir ļoti daudz. Pie šī darba viņa strādā jau sen un pastāvīgi, izceļot no atmiņu dzīlēm katru bērnības, jaunības un turpmāko dzīves gadu ainu. Kad šis bestsellers būs pabeigts, viņa vēlas to nodot saviem bērniem: “Tagad ļoti nožēloju, ka savulaik daudz ko neizvaicāju saviem vecākiem. Bet vajadzēja…”
Apkopojot nodzīvotos gadus un vērtējot tos objektīvi un godīgi, Hionija Lavrecka saka: “Mana laime vienmēr bija pašas rokās un bija atkarīga tikai no manis pašas. Galvenais — es biju godīga gan pret sevi, gan pret apkārtējiem cilvēkiem, lai gan šis mans godīgums reizēm nāca man pašai par sliktu. Taču pēc tam viss nostājās savās vietās, un beigās izrādījās, ka man bijusi taisnība.”
Komentāri