Šī gada 5. jūnijā, audiencē pie pāvesta Vatikānā ieradās Vācijas katoļu studentu apvienību delegāti. Savā uzrunā Leons XIV uzsvēra, ka “saskaroties ar pagātnes despotismu un ideoloģijām, kristīgā ticība nekad nav bijusi tikai fasāde vai etiķete, bet gan dzīvesveids, kurā dalīties universitātes un darba vidē.” Pāvests aicina jauniešus iepazīt Evaņģēlija vērtību un ticības skaistumu un palīdzēt arī citiem to atklāt.
Lai mēs varētu ļaut Dievam darboties, ir nepieciešams ticēt Jēzum, jo “bez ticības nav iespējams Dievam patikt” (Ebr 11,6) un kļūt par Viņa bērnu un Jēzus mācekli. Lai mēs varētu dzīvot saskaņā ar to, kam mēs ticam, mums vispirms jāsaprot, kas īsti ir kristīgā ticība, un jārūpējas par to, lai mūsu ticība nostiprinātos, augtu, padziļinātos un nobriestu.
Cilvēka atbilde Dievam
Ticība nav cilvēka un viņa prāta pūliņu auglis, bet gan liela Dieva dāvana. Kad Pēteris apliecināja savu ticību: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls”, Jēzus Pēterim atbildēja, ka to viņam atklājušas nevis “miesa un asinis”, bet “Debesu Tēvs” (Mt 16,17). Ticība nav nasta, bet gan “pērle”, kuru jāatrod. Mūsu pienākums ir atklāt ticības mantojuma bagātību, kas atver prātu un sirdi Dieva gaismai.
Dievs mums atklāj savu draudzību un aicina mūs būt līdzdalīgiem Viņa dzīvē. Kristības sakramentā Dievs mums ir devis ticības dāvanu, taču no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs šo dāvanu pieņemsim un attīstīsim vai arī nepieņemsim. Mēs nevaram tikt pestīti, ja nesakām Dievam savu “jā” vārdu, – tā arī būs mūsu līdzdarbība Viņam.
Slavenajā Viljama Holmena Hanta (1827-1910) gleznā “Pasaules Gaisma” attēlots Jēzus ar lukturi rokā. Viņš stāv pie aizslēgtām durvīm un klauvē. Gleznas idejas pamatā ir Kristus vārdi no apustuļa Jāņa atklāsmes grāmatas: “Redzi, es stāvu pie durvīm un klauvēju: ja kāds sadzirdēs manu balsi un durvis atvērs, es ieiešu pie viņa un turēšu mielastu ar viņu un viņš ar mani.” (Atkl 3,20) Kad autors bija pabeidzis darbu, viņš to parādīja saviem draugiem. Kāds no tiem saskatīja gleznā kaut ko dīvainu. “Viljam, gleznā ir kļūda, tu esi aizmirsis uzgleznot durvīm rokturi.” “Kļūdas nav!” atbildēja gleznotājs. “Tās ir mūsu dvēseles durvis, tāpēc atveramas tikai no iekšpuses, un tas jādara mums pašiem.”
Gleznas autors vēlējās parādīt divas svarīgas teoloģiskas patiesības. Jēzus stāv pie mūsu dvēseles aizslēgtajām durvīm un klauvē. Lai mēs varētu atvērt durvis, mums vispirms jāsadzird Viņa balss. Dieva Dēla cilvēktapšana liecina par to, ka Dievs ne tikai uzrunā cilvēku, bet arī viņu meklē. Tieši ar to kristietība atšķiras no citām pasaules reliģijām, kurās tiek uzsvērts, ka cilvēkam pašam jāmeklē Dievs. Kristietībā ne tikai cilvēks meklē Dievu, bet Dievs pats nāk, lai atklātu sevi un parādītu ceļu, kas ved pie Viņa.
Otra teoloģiskā patiesība ir tāda, ka izlemt, kādu atbildi sniegt, Jēzus atstāj mūsu ziņā. Viņš var ienākt mūsu dvēselē, tai pieskarties un apveltīt to ar savu mīlestību tikai tad, ja mēs labprātīgi un apzināti sakām “jā” vārdu. Dievs respektē mūsu brīvo gribu, jo ticības akts savā būtībā ir brīvprātīgs. Haritoloģijā (mācība par žēlastību) daudz tiek runāts par cilvēka brīvību un Dieva žēlastību, par atvērtību un līdzdarbību Dievam. Žēlastība un brīvība ir kā divi spārni, kas paceļas mūs pie Dieva, lai mēs varētu apcerēt patiesību. Dievs dod savu žēlastību ikvienam cilvēkam un aicina ticēt, taču nekādā ziņā nevienu nespiež to darīt. Nereti pats cilvēks nocietina savu sirdi un nevēlas to pieņemt. Ticība nav tikai cilvēka brīvās gribas auglis, taču bez šī izšķirošā lēmuma nav iespējams pazīt Dievu un Viņam kalpot.
Tikšanās ar dzīvo Jēzu
Daudzi apgalvo, ka tic Dievam, taču viņu ticība nemaina dzīvi. Viena lieta ir ticēt, ka Dievs eksistē, cita – pazīt Dievu. Tā ir ļoti liela atšķirība starp zināt par Dievu – apgūt teoloģiju, lasīt grāmatas, zināt definīcijas; un pazīt Dievu – satikt Viņu, dzīvot attiecībās ar Viņu, ļaut Viņam sevi pārveidot. Līdzīgu domu izteica arī svētais Augustīns: “Daudzi runā par Dievu, bet reti dzīvo ar Dievu.” Tas ir paradokss – par Dievu var daudz zināt un tomēr Viņu nepazīt. Jēzus nejautā Pēterim: “Ko tu zini par mani?”, bet: “Vai tu mīli mani?” (Jņ 21,15). Dievu pazīst ne tik daudz ar prātu, cik ar sirdi, kas Viņu mīl.
Kāds varētu jautāt: “Labi, es piekrītu tam, ka ticība ir tikšanās ar dzīvo Jēzu, taču kā šī satikšanās notiek?” Meklējot atbildi uz šo jautājumu, ir vērts atgriezties pie notikuma, kas uz visiem laikiem paliks par klasisku atgriešanās paraugu, – pie Saula aicinājuma un atgriešanās, kurš kļuva par tautu apustuli Pāvilu.
Sauls bija dievbijīgs, reliģiozs cilvēks un dedzīgi kalpoja Dievam, apmeklēja dievkalpojumus sinagogā, daudz lūdzās, gavēja, deva upurus saskaņā ar likumu. Viņš bija mācījies pie labākajiem garīgajiem skolotājiem (piem., Gamaliēla). Sauls bija nozīmīga persona Izraēļa tautas reliģisko līderu vidū. Sauls bija pārliecināts, ka viņu vada Dievs un ka viņš kalpo Dievam “ar tīru sirdsapziņu” (2 Tim 1,3). Kad Sauls ceļā uz Damasku satikās ar augšāmcēlušos Kristu un Viņam ieticēja, visa viņa iepriekšējā pieredze kļuva neatgriezeniski bezvērtīga. Vēstulē filipiešiem apustulis Pāvils rakstīja: “Jā, patiesi, es visu iepriekšējo vērtēju kā zaudējumu tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana” (Flp 3,8). Viņš atklāja, ka ticība savā būtībā ir nevis ētisku priekšrakstu vai ideju sistēma, bet tikšanās ar Kristu, kurš dod dzīvei jaunu perspektīvu. Tikai tad, ja mēs pazīstam un mīlam Dievu, mēs spējam pildīt Viņa baušļus. Bez šīm attiecībām ar Jēzu ticība kļūst par ideoloģiju, kas dara mūs fanātiskus un garīgi aklus.
Tieši to Sauls ieraudzīja, satiekoties ar Jēzu. Viņš atklāja savu garīgo aklumu un to, cik ļoti dzīvē bija maldījies. Saulam bija šķitis, ka viņš kalpo Dievam, bet patiesībā viņš cīnījās ar Dievu un To vajāja, vajājot konkrētos cilvēkus, kuri ticēja Jēzum. Sauls vairākas reizes dienā atkārtoja ticības apliecinājuma vārdus: “Klausies, Izraēl, (...) tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu!”, bet tajā pašā laikā ienīda kristiešus. Viņš pats nespēja saskatīt savu aklumu un ar saviem spēkiem izrauties no grēka realitātes. To visu viņam atklāja Kristus, izmantodams spēcīgas zīmes, – viņu apspīdēja spoža gaisma no debesīm, viņš nokrita pie zemes, dzirdēja Jēzus balsi un trīs dienas palika neredzīgs. (Apd 9,1-22) Tikšanās ar Jēzu iededza Saula sirdī mīlestību pret Dievu un līdzcilvēkiem un atbrīvoja no sava viltus “es” meklējumiem.
Pajautāsim sev: “Vai manā dzīvē ir notikusi šāda tikšanās ar dzīvo Jēzu? Vai Viņš tiešām ir mans Kungs un Glābējs? Kas mani saista ar Jēzu – mīlestība un uzticēšanās vai arī bailes par sevi un savu nākotni? Vai es tāpat kā Sauls jautāju Viņam: “Kungs, ko lai es daru?” (Apd 22,10).
Izvēlēties sekot Kristum
Ticība prasa, lai mēs pieņemam skaidru lēmumu, izdarām izšķirošu izvēli, proti, apņemamies sekot Jēzum. Ticība un sekošana Viņam ir cieši saistītas. Daudzu kristiešu problēma ir tā, ka, no vienas puses, viņi pazīst un daļēji pieņem Jēzus mācību, bet, no otras puses, nedzīvo saskaņā ar to ikdienā. Garīgās dzīves māksla ir spēja apvienot ticību ar ikdienas dzīvi, un tas notiek, pateicoties paklausībai ticībā.
Dievs mūs aicina uzticēties Viņam un tādējādi piedzīvot Viņa tēvišķās rūpes. Vārds “ticība” ebreju valodā emunah nozīmē balstīties uz ļoti stipra pamata. Mūsdienu tehniskā civilizācija mudina cilvēku paļauties tikai uz sevi, saviem spēkiem, sasniegumiem un dzīvot tā, it kā Dieva nebūtu. Tādējādi šodien strauji izplatās individuālisms un hedonisms – katrs dzīvo tikai sev. Arī daudzi no mums, ļaujoties remdenības un pašpietiekamības kārdinājumam, nekad nav līdz galam uzticējušies Dievam, bet paļāvušies tikai uz saviem spēkiem.
Nobriedis cilvēks ir nevis tas, kurš nevienam nepakļaujas un kuram neviens nav vajadzīgs, bet gan tas, kurš spēj atzīt savu vājumu un zina patiesību par sevi, kurš Dieva priekšā ir pazemīgs, prot kalpot citiem un uzņemties atbildību.
Kur Baznīca, tur ticība
Ticība ir ļoti personiska, jo tā skar viņa dziļāko būtību, taču tā nekad nav privāta lieta. Mēs saņemam ticību no Baznīcas un ar to dzīvojam kopībā ar citiem cilvēkiem, ar kuriem dalāmies ticībā. Mani nes citu ticība, tāpat kā mana ticība stiprina citus.
“Katoliskās Baznīcas katehismā” lasām: “Neviens nevar ticēt viens pats, tāpat kā neviens nevar dzīvot viens pats. Neviens nav saņēmis ticību no sevis paša, tāpat kā neviens nav saņēmis dzīvību no sevis paša. Ticīgais ir saņēmis ticību no citiem, un ticīgā pienākums ir to nodot citiem. Tādā veidā katrs ticīgais ir kā viens posms lielajā ticīgo ķēdē. Es nevaru ticēt, ja mani nenes pārējo ticība un ja es ar savu ticību nepalīdzu uzturēt citu cilvēku ticību.” (KBK, nr. 166)
Baznīcas tēvi mācīja, ka Dievs gribēja Baznīcu, jo Viņš vēlējās, lai cilvēki iegūtu pestīšanu nevis katrs atsevišķi, bet gan kopienā. Dievs gribēja no visas cilvēces izveidot vienu tautu, kas Viņu pazītu patiesībā un Viņam kalpotu svētumā.
Tas, kurš padodas individuālisma kārdinājumam, tas ir, kārdinājumam sekot Jēzum vienatnē, bez Baznīcas kopienas, riskē nekad nesatikt dzīvo Kristu vai palikt ar maldīgu priekšstatu par Viņu. Mēs nevaram atrast Jēzu ārpus Baznīcas, ar kuras starpniecību Jēzus atklāj un īsteno Dieva mīlestību pret cilvēkiem.
Mācekļu tikšanās ar augšāmcēlušos Jēzu vienmēr noslēdzās ar sūtību: “Nebīstieties! Ejiet paziņojiet maniem brāļiem” (Mt 28,10). Tātad tas, kurš patiešām ir saticis Kristu Baznīcas kopienā, nevar paturēt Viņu tikai sev, bet vienmēr tiek aicināts sludināt šo priekpilno Vēsti un nodot citiem prieku, ko sniedz ticība.
Dārgie kristieši, cienīsim un mīlēsim Baznīcu! Tā ir mūsu Māte un arī ticības audzinātāja, jo ar Baznīcas starpniecību mēs esam saņēmuši ticības žēlastību, kas atklāj Kristus mīlestības skaistumu un dāvā mūžīgo dzīvi.
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Komentāri