Marija mums rāda ceļu uz Debesīm

Mēs dzīvojam laikā, kad gandrīz vienmēr esam ceļā – uz darbu, uz veikalu, uz mājām, pie bērniem, uz kārtējo tikšanos, uz nākamo pasākumu. Katram ir savs kalendārs, navigācija un ātrs internets, bet reizēm vairs nezinām, kurš ir mūsu īstais ceļš.
Varbūt tāpēc ir vērts doties svētceļojumā uz Aglonu. Ne tāpēc, ka tur “jābūt”. Ne tāpēc, ka tā ir “sena tradīcija”. Un pat ne tāpēc, ka Aglona ir viena no nozīmīgākajām Latvijas svētvietām. Bet gan tāpēc, ka mums reizēm ir vajadzīgs ceļš, kurā neiegūstam neko tūlīt un taustāmu, bet atrodam kaut ko ļoti būtisku.
Aglonā varam atstāt malā steigu, troksni un nepārtraukto vajadzību kaut ko paveikt. Tur varam vienkārši būt. Klusēt. Lūgt. Pateikties. Izrunāt to, ko ikdienā nav laika pateikt. Varbūt pirmo reizi pēc ilga laika ieklausīties nevis telefonā, ziņās vai citu cilvēku viedokļos, bet savā sirdī un Dievā.
Uz Aglonu var doties kājām vai ar automašīnu. Taču īstais ceļš sākas citur – mūsos, sevī pašā. Svētceļojums nav tikai ceļš uz Aglonu, bet ceļš, pa kuru Dievs nāk mums pretī un vēlas mūs satikt.
Šajā rakstā pārdomāsim par Aglonas sanktuārija vēsturi un nozīmi mūsu tautai, kā arī par svētceļojuma un Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku būtību.
Kāpēc Aglona ir tik svarīga?
Aglonas nozīmi nevar saprast tikai pēc tās ārējā veidola. Tā ir kļuvusi par vietu, kur vairāk nekā trīs gadsimtus cilvēki ir lūgušies, pateikušies, nožēlojuši grēkus, meklējuši palīdzību un uzticējuši Dievam sevi, savas ģimenes, grūtības un tautas likteni.
Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšana Latvijā ienāca līdz ar Kristus Evaņģēliju, ko 12. gadsimta otrajā pusē atnesa pirmie misionāri. Jau no paša sākuma Meinards savu misionāro darbību uzsāka Marijas vārdā. Gan pirmā baznīca Ikšķilē, gan jaunizveidotā bīskapija tika veltītas Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecībai. Tas ir saprotams, jo augustīnieši bija lieli Dievmātes godinātāji.
1215. gadā Laterāna IV koncilā Romas pāvests Inocents III ar bullu uzticēja Dievmātes aizbildniecībai mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas un piešķīra tām nosaukumu “Terra Mariana” – Marijas zeme. Gadsimtu gaitā, kas mūsu tautai bieži vien bija grūti un pārbaudījumu pilni, Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšana neapsīka. Vairāk nekā 800 kristietības gadu laikā Latvijā Dievmātes klātbūtne ir dziļi iesakņojusies ticīgo sirdīs.
18. gadsimta sākumā Aglonā izveidojās svētvieta, kuras centrā bija Aglonas Dievmātes Brīnumdarītājas svētglezna. Šeit lūdzās mūsu vecvecāki. Šeit nāca cilvēki dažādu slimību un kara laikā. Šeit tika izlūgtas daudzas žēlastības – kristīti un iestiprināti bērni, svētīti laulātie un ģimenes, kā arī apglabāti mirušie. Šeit cilvēki piedzīvoja arī vajāšanas reliģiskās pārliecības dēļ un iemācījās, ka ticība var pastāvēt pat tad, kad tai nav politiskas varas un ārēja atbalsta. Tā ir kļuvusi par tautas garīgās atmiņas un atmodas vietu.
Aglonas sākums – dominikāņu misija
Aglonas vēstures sākums saistās ar 17. gadsimta beigām. 1697. gadā vietējā muižniece Eva Justīne Šostovicka ar Livonijas bīskapa Nikolaja Poplavska atbalstu aicināja Viļņas dominikāņus izveidot Aglonā klosteri, baznīcu un draudzes skolu. Avoti norāda, ka pirmais dominikāņu tēvs Remigijs Mosokovskis Aglonā ieradās 1698. gada augustā, un jau 1699. gadā tika uzcelts klosteris, bet gadu vēlāk pirmā koka baznīca.
Dominikāņi ir Sprediķotāju ordenis. Viņu uzdevums nebija tikai būvēt baznīcas, bet sludināt Evaņģēliju, mācīt ticības patiesības, vadīt cilvēkus sakramentālajā dzīvē un veidot izglītībai atbilstošu vidi. Aglona kļuva par šādu centru.
Dominikāņu brāļi vadīja draudzes skolu. Vēlāk Aglonā izveidojās arī teoloģiskās izglītības tradīcija. 1920. gadā šeit tika dibināts Garīgais seminārs un divas katoļu ģimnāzijas: zēnu (1921.g.) un meiteņu (1928.g.). Klostera bibliotēka kļuva par nozīmīgu garīgās un intelektuālās dzīves sastāvdaļu. Pateicoties dominikāņiem, Aglona bija ne tikai vieta, kur cilvēki nāca lūgties, bet arī vieta, kur viņi saņēma izglītību un mācījās ticēt.
No koka līdz mūra baznīcai
Pirmā koka baznīca laika gaitā kļuva par mazu, tāpēc 1768. gadā dominikāņi lika pamatus jaunai mūra baznīcai un klostera ēkai. Baznīcas celtniecība tika pabeigta 1780. gadā, svinīgā konsekrācija notika 1800. gadā. Dievnams tika veltīts Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas godam. Tas, ko šodien redzam Aglonā, ir 18. gadsimta dominikāņu darba auglis – vēlīnā baroka arhitektūras ansamblis ar baznīcu un klosteri.
Aglonas Dievmātes svētbilde
Aglonas bazilikā virs galvenā altāra mūs uzlūko Dievmātes ar Bērnu Jēzu svētglezna, kas jau vairākus gadsimtus ir Jaunavas Marijas klātbūtnes zīme mūsu zemē. Par šīs svētgleznas tapšanas laiku tiek uzskatīts 17. gadsimts. Svētbilde ir saistīta ar Traķu Dievmātes attēla tradīciju. Ap svētbildi gadsimtu gaitā uzkrājušās ticīgo pateicības zīmes (votas) par saņemtajām žēlastībām.
Svētbilde ir zīme, kas palīdz mums vērst skatienu uz personu, kas tajā attēlota. Aglonas svētgleznā Marija ar vienu roku tur Bērnu Jēzu un ar otru norāda uz Viņu kā ceļu, pa kuru mums jāiet. Šis Marijas žests ir visas marioloģijas sintēze. Viņa mums saka: “Kristus ir ceļš, ejiet pa to!” Marija ir pazemīga. Viņa nevēlas būt nekas cits kā tikai Kunga kalpone, kura neliek centrā sevi, bet ierāda šo vietu Dievam. Tāds ir Marijas piemērs mums.
Tautas svētceļojuma centrs
19. gadsimta beigās svētceļojums uz Aglonu jau bija kļuvis par stabilu tradīciju. Īpaši nozīmīgi bija Vasarsvētki un 15. augusts. 20. gadsimta sākumā sākās arī organizētu svētceļnieku grupu veidošanās. Pirmās dokumentētās ziņas par organizētiem svētceļojumiem ir saistītas ar 1911. gada Vasarsvētkiem – tās uz Aglonu devās no Višķu, Kalupes un Indricas draudzēm.
Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas Aglonas nozīme vēl vairāk pieauga. Šajā laikā svētceļojumi sasniedza lielus apmērus. Pēc laikraksta “Katōļu Dzeive” ziņām, 1934.–1938. gadā 15. augustā Aglonu ik gadu esot apmeklējuši ap 100 000 svētceļnieku; 1939. gadā minēti ap 80 000. Šie skaitļi jāuztver kā tā laika preses aplēses, taču tie skaidri parāda svētvietas nozīmīguma mērogu.
1940. gads – ticības pārbaudījums
1940. gadā padomju okupācijas režīms nacionalizēja Baznīcas īpašumus. Aglonas skolas nonāca valsts pārziņā, klostera ēku pārņēma valsts. Tajā tika izvietotas dažādas padomju iestādes, klostera celles pārtaisītas par dzīvokļiem, klostera dārzs tika pārveidots.
Tika izpostīta arī dominikāņu intelektuālā mantojuma daļa. 1940. gadā Aglonas bibliotēkā bija ap 4853 iespiestu un 82 ar roku rakstītu grāmatu un vīstokļu; daļa tika aizvesta, bet lielākā daļa – sadedzināta. Daļa vērtīgo grāmatu un dokumentu vēlāk tika atrasti baznīcas labajā tornī (20. gadsimta 90. gados). Šeit sākas vēl viena Aglonas vēstures lappuse – ticības liecība vajāšanu laikā.
Padomju Savienības laiks
Padomju režīms saprata, ka Aglonas svētnīca nav tikai ēka, bet vieta, kur cilvēki varēja satikties, lūgties un publiski apliecināt ticību un savu identitāti. Tāpēc tika pieņemti dažādi mēri, lai ierobežotu svētceļnieku nokļūšanu Aglonā. Tika ierobežota sabiedriskā transporta kustība, taksometriem bija aizliegts vest cilvēkus uz Aglonu, 15. augustā tika ierobežota nokļūšana ar automašīnām un zirgu pajūgiem, kā arī tika likti šķēršļi citu draudžu priesteriem piedalīties svētkos. Pat Aglonas Svētavotu varas iestādes lika aizbērt. Bet cilvēki turpināja nākt un lūgties. Tas ir viens no būtiskākajiem Aglonas vēstures faktiem. Baznīcas darbību varēja ierobežot, bet nevarēja aizliegt cilvēkam ticēt un lūgties.
1980. gadā, atzīmējot baznīcas 200 gadu jubileju, pāvests Jānis Pāvils II Aglonas dievnamam piešķīra “Basilica minoris” (mazās bazilikas) titulu. Tas bija ļoti svinīgs un svarīgs notikums, kas no jauna ļāva apzināties šīs svētvietas nozīmīgo lomu mūsu tautas un visu cilvēku dzīvē.
1989. gada augusta sākumā no Rīgas uz Aglonu (pēc aptuveni 50 gadiem) devās pirmais dokumentētais kājām ejošo svētceļnieku pulciņš. Tas bija Trešās atmodas priekšvakarā – laikā, kad sabiedrībā atdzima publiska reliģiskās un nacionālās identitātes izpausme.
Aglona brīvajā Latvijā
Atjaunotās Latvijas laikā Aglona piedzīvoja jaunu uzplaukumu. 1992. gadā, gatavojoties pāvesta Jāņa Pāvila II vizītei, sākās plaši bazilikas un klostera kompleksa rekonstrukcijas darbi. Tika izveidots plašs sakrālais laukums, restaurēta bazilika, atjaunoti mākslas darbi, pārbūvētas pagraba telpas un no jauna uzcelts klostera šķērskorpuss ar galeriju, kas savieno klosteri ar baznīcu.
1993. gada 9. septembrī Aglonu apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II. Šis notikums kļuva par vienu no simboliskajiem jaunās Latvijas vēstures mirkļiem. Aglona no vajātas un ierobežotas svētvietas atkal kļuva par publiski atzītu Latvijas un arī starptautiskas nozīmes reliģisku centru.
1995. gadā Saeima pieņēma likumu “Par starptautiskas nozīmes svētvietu Aglonā”, ar kuru Aglonas bazilika tika atzīta par starptautiskas nozīmes svētvietu, kultūras pieminekli un reliģisku svētceļojumu vietu. Tādējādi Aglona ir kļuvusi par vienu no redzamākajiem Latvijas garīgās dzīves simboliem.
Ko Dievmāte mums māca?
Aglonas Dievmātes kultam ir nozīme tikai tad, ja tas pārveido mūsu dzīvi. Marija nav talismans. Viņa nav “veiksmes garantija”. Kristietība nemāca – aizej uz Aglonu, lūdzies Dievmātes svētgleznas priekšā, aizdedzini svecīti, padzer svēto ūdeni un visas problēmas automātiski pazudīs. Marijas nozīme ir daudz dziļāka. Viņa vispirms māca mūs uzticēties Dievam. Viņas dzīves centrā ir Dievam sacītais “jā”. Arī mūsu dzīvē ir situācijas, kurās mēs nesaprotam Dieva plānu. Marija māca nevis visu kontrolēt, bet uzticēties.
Otrkārt, Marija māca kalpot. Viņa kļūst par Kristus Māti, bet tajā pašā laikā paliek Kunga kalpone. Tas ir pretēji pasaules loģikai, kurā cilvēka vērtību bieži mēra pēc varas, statusa un ietekmes. Marija rāda citu ceļu – liels ir tas, kurš spēj mīlēt un kalpot.
Treškārt, Marija māca palikt arī pie krusta. Viņa nebēg no Golgātas. Viņa paliek pie sava Dēla krusta. Tas ir svarīgs vēstījums cilvēkam, kurš sastopas ar ciešanām. Jēzus mums nesola dzīvi bez krusta, bet atklāj, ka krustam nepieder pēdējais vārds. Tieši tāpēc Aglonas svētki ir cerības svētki.
Ceturtkārt, Marija māca, ka mūsu dzīve ir vērsta uz mūžību. Viņas Debesīs uzņemšana rāda mums ceļu uz Debesīm. Mēs nedzīvojam, lai uzbūvētu māju, nopelnītu naudu, izaudzinātu bērnus un nomirtu. Tas ir svarīgi, bet nav mūsu mērķis. Mūsu mērķis ir Debesis.
Atcerēsimies – svētceļojums nav ceļš uz Aglonu. Tas ir ceļš, pa kuru Dievs nāk pie mums un vēlas mūs satikt. Tāpēc dodies šogad uz Aglonu! Kājām vai ar transportu. Nāc, kāds šobrīd esi. Patiess, tāpēc ievainojams. Ne aiz “necaursitamas” maskas. Varbūt šis būs Tavs svarīgākais ceļš šovasar.
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests