1986. gada 26. aprīlī notika cilvēces vēsturē briesmīgākā tehnogēnā katastrofa – sprādziens Černobiļas atomelektrostacijas (ČAES) ceturtajā energoblokā. Tā atgādināja, ka, lai arī atoms tiek izmantots miermīlīgiem mērķiem, atomelektrostacijas neprofesionāla apkalpošana var negatīvi ietekmēt gan vairākas cilvēku paaudzes, gan dabu. ČAES avārijas seku likvidēšanā piedalījās arī daugavpilietis Genādijs Gridasovs.
Černobiļas atomelektrostacijā notikušā sprādziena seku likvidēšanai Daugavpils iedzīvotāju nosūtīja trīs gadus pēc traģēdijas – 1989. gada aprīlī. Līdz šim laikam fiziski veselais trīsdesmit četrus gadus vecais vīrietis no avārijas zonā pabijušajiem daugavpiliešiem un plašsaziņas līdzekļiem jau bija uzzinājis, kādas briesmīgas sekas sagaida tos, kuri pabijuši Černobiļā.
Genādiju izsauca uz kara komisariātu un paziņoja, ka, saskaņā ar partijas un padomju valdības pavēli viņam jāpiedalās Černobiļas AES avārijas likvidēšanā. Kara komisārs pateica, ka pēc uzdevuma izpildes un atgriešanās mājās avārijas seku likvidēšanas dalībnieki saņems jaunas automašīnas un dzīvokļus, nemaz nerunājot par tautas mīlestību un slavu mūža garumā. „Neskatoties uz to, bija tādi, kas atteicās, taču kara komisārs viņus nokaunināja, draudot ar negodu un pat trim gadiem cietuma par dezertēšanu,” atceras Genādijs, kurš tolaik veiksmīgi izgāja visus pārbaužu posmus.
28. aprīlī Černobiļas rajons Baltijas izvērstā bataljona vienību – 350 cilvēkus – sagaidīja ar kapa klusumu. Tuvojoties Pripetei, Genādijs ievēroja melnus stabus putekļainā ceļa malā. Izrādījās, ka tie ir pārogļojušies koki. Apdzīvotā vieta bija apjozta ar vairākām dzeloņdrāšu kārtām, tur nebija nevienas dzīves dvēseles.
Vienība apmetās Stečankas ciemā, deviņus kilometrus no reaktora: „Kļuva ļoti grūti elpot un šķita, ka pa atklātajām ķermeņa daļām rāpo kukaiņi, -- tā bija beta daļiņu iedarbības sekas. Medpunktā mums izsniedza kaut kādas tabletes. Kad tās izdzērām, pašsajūta uzlabojās.” Genādijs reaktora pakājē vāca radioaktīvos atkritumus un krāva tos mašīnās, ar kurām tos veda uz apglabāšanas poligonu.
Ņemot vērā starojuma dozas, diennaktī atļāva strādāt tikai 45 minūtes. Starojuma dozas mērīja bāros – rentgena bioloģiskajā ekvivalentā. Par augšējo robežu uzskatīja 5 bārus, pēc tam sūtīja atpakaļ uz dzimteni. Divos mēnešos Genādijs „savāca” 4,5 bārus. „Tā kā uz organismu pastāvīgi iedarbojās radiācija, reiz man ļoti stipri iekaisa rēta uz kājas. Tā piepampa un atgādināja bluķi, draudēja amputācija. Tādējādi veselu mēnesi nācās ārstēties medicīniski sanitārajā bataljonā. Par laimi, izdevās atgriezties ierindā,” stāsta Genādijs.
Visu rakstu lasiet 26. aprīļa numurā.
