Tēlnieka Induļa Folkmaņa izkaltie pieminekļi un citi akmens mākslas darbi atrodami ne vienā vien Latgales pilsētā vai ciematā, taču par viņa radošās izpaušanās mājām kļuva Daugavpils. Skvēru iepretī Daugavpils Universitātes ieejai joprojām rotā Raiņa krūšutēls, bet Grīvā iebraucējus pilsētā sagaida varenais strēlnieka stāvs. 23. februārī Rēzeknē aizritējušajā latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks 2019” pasniegšanas ceremonijā viņam pateicās par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūrā.
Gan A. Jansonu, gan „Gorā” sastapto Osvaldu Zvejsalnieku viņš dēvē par saviem cīņu biedriem – savu Latgali. „Cīnījušies” viņi esot par radošo brīvību, panākumiem, arī to, kuram lielāks loms, makšķerējot Latgales ezeros. Pēdējo divu gadu laikā viņi gandrīz nav sastapušies, jo I. Folkmanis vecumdienās atgriezies tēva mājās Vecumnieku novadā, Bārbeles pagastā.Rēzeknē tēlnieks ieradās laikus, lai kopā ar ģimeni apskatītu savus un dēla Ivo veidotos pieminekļus. Ceļu līdz „Latgales Mārai” jeb piemineklim „Vienoti Latvijai” viņš mēro mierpilnā cieņā pret padarīto, uzsverot, ka 1992. gadā atjaunotais piemineklis ir ne tikai viņa, bet galvenokārt jau tēlnieka Andreja Jansona paveiktais. Vēlāk video pielikumā viņš balvas ceremonijas skatītājiem atklāj to, ka ar kolēģi vienojušies – A. Jansons izkals Mārai seju, bet viņš „uzliks tai galvā vainadziņu”.
Latgalē, Daugavpilī, I. Folkmanis ieradās 1965. gadā, tūlīt pēc Mākslas akadēmijas absolvēšanas. Atmiņā palicis, kā tolaik šķitis, pagodinājums, ka vēl nesenajam studentam I. Folkmanim piešķirts dzīvoklis nezināmajā pilsētā un uzticēts pienākums rūpēties par tās māksliniecisko noformējumu. „Pirmos divus gadus biju viens pats, bet vēlāk sabrauca arī citi mākslinieki, mums uzcēla darbnīcas,” stāsta I. Folkmanis. Kopā ar Mārtiņu Kupci, Dobrāju ģimeni viņi vēlāk Daugavpilī nodibināja savu mākslinieku organizāciju. Tagad tēlnieks atzīst, ka katru ideju, vajadzību nācās teju vai kā caur „važām izlauzt”, pamatojot tās vērtību kompartijas pārstāvjiem.
