Dagnija un Eduards Ļitvinovski pārstāv dažādas kultūras un ir jauna ģimene Daugavpilī. Abi jaunieši ir aktīvi un bagāti radošām idejām. Apvienojot savus hobijus un talantus, pirms vairāk nekā gada viņi uzsākuši savu uzņēmējdarbību un atzīmē, ka veiksmes stāsta pamatā ir kopā būšanu it visur.
Dagnija Ļitvinovska dzimusi un augusi latgaliešu ģimenē Rēzeknes novada Bērzgales pagastā. Pēc vidusskolas absolvēšanas uzsākusi bakalaura studijas Daugavpils Universitātē un palikusi te. “Daugavpilī es dzīvoju jau septīto gadu,” stāsta Dagnija, “kad pirmo reizi nokļuvu Daugavpilī, es apmaldījos un teicu, ka vairs nekad uz šejieni nebraukšu. Bet sanāca tā, ka es netiku studēt Rīgā, un Daugavpils bija tā otrā vieta, kur es varēju studēt to, ko tiešām vēlējos. Ieguvu bakalaura grādu un pēc tam turpināju studijas maģistrantūrā.” Atbraucot uz Daugavpili, lielākais šoks Dagnijai bija dominējošā krievu valoda. “Izrādījās, ka te uz ielas var satikt dažādus cilvēkus – krievus, poļus, latgaliešus, lietuviešus, ārzemju apmaiņas studentus. Bet visi ir izpalīdzīgi un atsaucīgi,” atceras Dagnija.
Savukārt Eduards Ļitvinovskis sevi sauc par krieviski runājošu poli. Viņš dzimis Daugavpilī. “Kādu laiku dzīvoju arī Krievijā,” atklāj Eduards, “bet 2004. gadā ar mammu atgriezāmies uz dzīvi Daugavpilī. Patēvs bija no Krievijas. Tur nodzīvojām 13 gadus un atgriezāmies savā dzimtenē. Krievijā palika klasesbiedri, draugi. Turpinām kontaktēties ar patēva radiem. Te bija grūti atrast jaunus draugus un paziņas. Bija arī valodas barjera. Tomēr, nodzīvojot 13 gadus Krievijā un 13 gadus Latvijā, es sapratu, ka te ir labāk.” Arī, salīdzinot cilvēkus Krievijā un te, Eduards ievērojis, ka krievi ir kārtīgi, godīgi un labi audzināti.
Šogad apritējuši 4 gadi kopš jauniešu iepazīšanās. Viņu pirmā tikšanās bija “melnajā piektdienā” jeb piektdienā, 13. datumā. “Mums tas ir laimīgais skaitlis,” atceras Dagnija, “man bija jāraksta bakalaura darbs. Tuvojās iesniegšanas termiņš, bet mēs tomēr nolēmām arī atpūsties. Devāmies uz naktsklubu, kur iepazinos ar Eduardu.” Eduards papildina: “Man bija 12. klases pēdējais zvans. Kopā ar klasesbiedriem pasēdējām kafejnīcā, nolēmām, ka svinības jāturpina klubā. Tā sanāca, ka naktskluba apmeklējums izrādījās liktenīgs.”
Jauniešu simpātijas un attiecības attīstījās ļoti ātri. “Mēs iepazināmies maijā, jūnijā sākām dzīvot kopā, oktobrī sekoja bildinājums, bet jau nākošā gada septembrī bija kāzas.” Jaunieši atzīst, ka savās radošajās interesēs viņi ir ļoti līdzīgi. Savukārt etniskās un kultūras atšķirības dod iespēju izglītoties un uzzināt vairāk par savu valsti un reģionu. “Iepazīstot Dagnijas dzimto pusi, bija interesanti uzzināt ko jaunu par Latgali, Rēzekni – par latgaliešu kultūru un mentalitāti,” norāda Eduards, “jā, es jau iepriekš zināju, ka Latvijas teritoriju veido vairāki kultūrvēsturiski novadi, bet es nebiju tik ļabi iepazinis kultūru, tradīcijas. Pēc iepazīšanās ar Dagniju, par Latgali uzzinu aizvien vairāk un vairāk.”
Abi jaunieši ir katoļi un gredzenus mija Daugavpils Sv. Pētera ķēdēs Romas katoļu baznīcā, kur kristīts Eduards un viņa vecāki. Lai respektētu abu pušu radiniekus un viesus, laulību ceremonija un svinības notika gan latgaliešu, gan krievu valodā. Jaunieši smejas, ka sākumā gribējuši lielas kāzas, bet beigās tās tika svinētas tuvāko radinieku un draugu lokā – vairāk nekā 60 cilvēki. “9. septembrī jau būs 3 gadi kā esam precējušies,” saka Dagnija, “mēs cenšamies svinēt gadadienas īpaši. Patiesībā šķiet, ka pagājuši jau kādi 7, 8, 10, nevis 4 gadi kopš esam kopā. Mēs esam daudz ko izdarījuši, daudz ko kopīgi esam panākuši, un daudz kas mums vēl ir priekšā.”
Ikdienā Dagnija strādā Baltkrievu Kultūras centrā, savukārt Eduards ir skārdnieks. “Šajā jomā strādāju jau 9 gadus,” stāsta Eduards, “bet nākotnē savu profesionālo darbību vēlos saistīt ar fotografēšanu. Vakar ieguvu fotogrāfa diplomu. Es jau kopš bērnības sapņoju kļūt par fotogrāfu, bet nav bijis ne laika, ne iespēju. Bet, satiekot Dagniju, kas ir radoša personība, izdevās pietuvoties saviem sapņiem.”
Savu kāzu organizēšana bija viens no impulsiem, kas mudināja Dagniju un Eduardu uzsākt uzņēmējdarbību pasākumu noformēšanā, ziedu kompozīciju veidošanā un fotografēšanā. “Pēc savām kāzām mēs sapratām, ka varam piedāvāt interesantas lietas arī citiem,” atceras Dagnija, “es pabeidzu floristu kursus. Pasākumu dekorēšanas, floristikas un fotografēšanas jomā darbojamies vien pusotru gadu. Uzsākām tikai piesaistot savus līdzekļus. Pagaidām mēs esam tikai sākumā. Piedāvājam tādu pakalpojumu kompleksu, lai cilvēkiem būtu vienkāršāk.”
Lai gan savu darbību Ļitvinovsku ģimene uzsāka Daugavpilī, pirmie klienti bijuši no Viļāniem, Rēzeknes un Lūznavas. Šogad interesi izrāda arī Daugavpils, Ilūkstes un Preiļu auditorija. Dagnija atzīst, ka šajā jomā Daugavpilī ir liela konkurence. Te ir daudz profesionālu pasākumu noformētāju, floristu un fotogrāfu. Tomēr, izveidojot savu “Marsallo studio”, jaunieši vairāk domājuši par pieredzes gūšanu, brīvajā laikā darot to, kas pašiem patīk.
“Nosaukums “Marsallo studio” radās nejauši,” stāsta Dagnija, “gatavoju kāzu ielūgumus, un kliente akcentēja, ka tā nav sarkana krāsa, bet “marsala” krāsa, tā arī palikām pie šī nosaukuma. Nākotnē plānojam izveidot arī pastāvīgu fotostudiju.” Pagājušā gada septembrī jauniešiem radās ideja izveidot eksperimentālu tematisko ziemas fotostudiju. Domāts – darīts! Fotostudija tika izveidota, tuvojoties gada nogalei. Eduards atzīst, ka cilvēku interese un pieprasījums lika saprast, ka nākotnē viņi ar sievu varētu veidot arī profesionālu fotostudiju. “Ir viens pāris. Es fotografēju viņu “Mīlas stāstu”, kāzas, bērniņa gaidības, bērniņa sagaidīšanu no dzemdību nama un pirmo dzimšanas dienu. Es jau jūtos kā viņu ģimenes fotogrāfs,” par sadarbību ar dažiem klientiem atklāj Eduards.
Sekojot Dagnijas un Eduarda aktivitātei, neizpaliek jautājums par atpūtu un brīvo laiku. Dagnija uzsver: “Mēs plānojam brīvo laiku tā, lai ir ko atcerēties. Esam pārāk aizņemti, lai domātu par attiecību krīzēm. Ir arī tie mazie ģimenes strīdi, bet diendienā dzīvojot un strādājot kopā, izdodas iemācīties sadzīvot. Reizēm pietrūkst latgalisko aktivitāšu, bet mēs apmeklējam dažādus kultūras pasākumus, tāpēc arī par latgalisko netiek aizmirsts. Mums patīk apmeklēt teātri un koncertus.” Eduards piebilst: “Mēs ejam uz izrādēm un pasākumiem latviešu, latgaliešu un krievu valodā. Mēs braucam pie sievasmātes uz laukiem. Telefonus noliekam malā un baudām dabu.”
Pēdējo gadu laikā sabiedrībā aizvien vairāk tiek runāts par izdegšanas sindromu un attiecību krīzēm. Neskatoties uz šo problēmu aktualitāti, jaunieši atzīst, ka viņiem tas vēl nedraud. “Mēs cenšamies viens otru atbalstīt un motivēt,” uzsver Dagnija, “ik pa laikam viens otram atrodam kādus kursus vai apmācības, jo vajag pilnveidoties un attīstīties. Mēs vēl esam sākuma punktā, mums ir daudz enerģijas, tāpēc izdegšana mums vēl nedraud.” Savukārt Eduards norāda, ka viņu ģimenes dzīve ir harmoniska: “Mūsu radošās intereses sakrīt, mēs daudz ko darām kopā, tāpēc nav laika, kad strīdēties.”
Jaunieši atzīst, ka “Covid-19” izraisītā ārkārtējā situācija ar tās ierobežojumiem bijusi laba atelpa. Dagnija un Eduards izmantojuši attālināto apmācību iespējas, kā arī veltījuši vairāk laika viens otram. “Tā bija laba atelpa, kas deva laiku sagatavoties jaunai darba sezonai. Nebija laika domāt par “Covid-19”,” atzīst Dagnija.
Savukārt, runājot par savu harmonisko attiecību veiksmes formulu, abi jaunieši norāda, ka visa pamatā ir atbalsts un būšana kopā. “Mēs esam ģimene, tas nozīmē, ka mēs visur esam kopā,” akcentē Dagnija, “mēs viens otru pieņemam gan valodas, gan kultūras ziņā.” Eduards piebilst: “Veiksmīgu attiecību pamatā ir atbalsts. Nedrīkst slinkot, vajag darīt, runāt un pēc iespējas vairāk pavadīt laiku kopā.”
