Daugavpils novada Vecsalienas pagasta viensētas „Sarmas” iedzīvotājs Vadims Tajevskis uzgājis milzīgus pūpēžus, kādi mūspusē ir sastopami visai reti.
Īsts milzenis
Šos pūpēžus Vadims atrada netālu no savas viensētas pavisam parastā vietā. Pirmais iespaids – pļavā atstāti divi ļoti lieli siera rituļi cukura baltumā: „Līdz šim domāju, ka pūpēži ir nelielas bumbierveida formas sēnes, kādas šeit ir bieži redzētas, un tās mani neinteresēja. Šādu „nogatavojušos” pūpēdi pasperot ar kāju, veidojas melnu putekļu mākonītis. Toties šīs sēnes ir gluži kā futbola bumbas! Biju ļoti pārsteigts!” Vadims ieinteresēja arī tas, vai šos pūpēžus drīkst ēst un kā tos pagatavot.
Milzeņi tika nosvērti – lielākais pūpēdis svēra gandrīz kilogramu, otrs bija nedaudz mazāks.
Mēs uzskatām, ka pūpēžu ēdieni ir eksotika. Kamdēļ eksperimentēt, garšojot ērmīgas sēnes, kurām piemīt specifiska garša, turklāt pēc ārējā izskata tās nemaz neizskatās pēc sēnēm, ja visapkārt ir papilnam ierasto meža velšu? Taču viss ir atkarīgs no dabas dāsnuma. Savulaik dienēju Orenburgas apgabalā, un tur citu sēņu, izņemot dzeltensārtās bērzlapes, nemaz nebija, tāpēc ēdām tās gardu muti. Šīs sēnes sālīja un marinēja. Savukārt Latvijā dzeltensārtās bērzlapes uzskata par parazītsugu.
To pašu var teikt arī par pūpēžiem. Vairākuma interneta lietotāju, kuri ir nogaršojuši pūpēžu ēdienus, atsauksmes ir pozitīvas. Daži tos ir cepuši ar sīpoliem saulespuķu eļļā vai sviestā, daži – marinējuši un sālījuši, citi baudījuši svaigā veidā. Un, paldies Dievam, visi ir sveiki un veseli. Taču jāpiebilst, ka, pirms nogaršot nepazīstamu sēni, vispirms ir jāizpēta informācija ne tikai internetā, bet – galvenais – jākonsultējas ar speciālistiem. Savukārt, ja šādas iespējas nav, bet sēne šķiet aizdomīga, labāk to nelikt grozā.
Ir vairākas pūpēžu sugas. Vadima atrastās sēnes ir milzu apaļpūpēži, to diametrs var sasniegt 50 centimetrus un vairāk. Apaļpūpēža augļķermeņi ir netīri balti, vēlāk iedzelteni, ar gludu apvalku. Forma ir lodveida, ar kātiņveida sašaurinājumu apakšpusē, parasti 10--50 centimetru diametrā, bet apkārtmērs dažreiz pārsniedz metru. Iekšpusē tie sākumā ir balti, šūnaini, stingri, vēlāk -- zaļgandzelteni, mīksti. Vecākiem pūpēžiem iekšpusē nogatavojas sporas, ar kurām sēne vairojas. Sākumā tās ir zaļganas, vēlāk kļūst tumši brūnas.
Augļķermenim nogatavojoties, apvalks saplīst, un sporas atdalās brūnas putošas masas veidā. Viens augļķermenis saražo ap 5--6 miljardus sporu. Ja visas sporas uzdīgtu, viena pūpēža pēcnācēji pārklātu visu zemi. Šīs sugas pūpēži aug auglīgās augsnēs, pļavās, dārzos, krūmājos, parkos vasaras beigās.
Jauni apaļpūpēži ir ēdami – kamēr vien iekšpusē balti. Tos var griezt šķēlēs vai gabaliņos un cept uz pannas vai grila. Piemēram, Itālijā tos uzskata par delikatesi. Izņemot ēdienu pagatavošanu, šīs sēnes var izmantot ārstniecībā, mīkstumu pieliekot pie pušuma.
Daugavpils novada Vecsalienas pagasta „Švāģeru” viensētas saimnieks Vladimirs Širokovs, ziņkārības vadīts, ir gatavojis pūpēžu ēdienus. Taču tik lielas sēnes viņam nekad nav gadījies uziet: „Vislielākais pūpēdis, ko man ir paveicies atrast, diametrā nepārsniedza 6—8 centimetrus. Garšas īpašību ziņā šīs sēnes ir derīgas lietošanai uzturā, taču nevar teikt, ka tās ir izcili gardas.”
Līdzīgi šampinjoniem
Mūsu reģiona galvenais sēņu vīrs, uzņēmējs, kurš gandrīz ceturtdaļgadsimtu darbojas „sēņu biznesā”, četrdesmit sešus gadus vecais Aļģis Šuķis pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pūpēžus audzēja un pārdeva: „Tolaik šampinjonu tirgū nebija, bet pūpēži garšas īpašību ziņā ir līdzīgi šampinjoniem. Tāpēc šīs sēnes mēs aizstājām ar pūpēžiem un realizējām tos. Pieprasījums bija, jo šīs sēnes garšo līdzīgi.”
Aļģis pastāstīja pūpēžu pavairošanas un audzēšanas tehnoloģiju. To sēklas – sporas ir putekļi, kuri veidojas vecās sēnēs. Tos samaisa ar melnzemi, ar salmiem sajauktiem kūtsmēsliem, vārdu sakot, barības vielām bagātu substrātu, kuru pēcāk izkaisa tīrumā. Pēc 2—3 nedēļām sadīgst jaunie pūpēdīši: „Kad tirgū jau bija pieejami šampinjoni, turklāt par pieņemamu cenu, pūpēžu bizness aizgāja nebūtībā, jo, pirmkārt, tos ir sarežģītāk izaudzēt, otrkārt, šampinjoni tomēr ir garšīgāki. Turklāt tos var audzēt gandrīz vai mājas apstākļos.”
Arī Aļģis daudzreiz ir garšojis pūpēžu ēdienus, taču viņam nepatika to specifiskā garša. Savukārt, ja kāds tomēr vēlas nobaudīt pūpēžu ēdienu, tā pagatavošanai jāņem baltas sēnes, nevis tās, kuras jau sākušas tumsnēt. Turklāt ieteicams pūpēžiem noņemt miziņu. Taču pieredzējuši sēņotāji neiesaka pārlieku aizrauties ar pūpēžu ēšanu, jo tie uzsūc smagos metālus, kuri kaitē cilvēka organismam.
Runājot par Vadima Tajevska uzieto pūpēžu neparastajiem izmēriem, Aļģis Šuķis neuzskata, ka tas būtu kaut kas īpašs un nedomā, ka tās ir radiācijas vai kādu citu grūti izskaidrojamu cēloņu ietekmes sekas: „Vienkārši vietās, kur izaug milzīgas sēnes, izveidojusies ideāla augsne, kura satur visas pūpēžu augšanai nepieciešamās barības vielas.”
