Agrāk Latgales zemnieku dzīve un saimniekošana nebija iedomājama bez zirgiem, bet tagad šie dzīvnieki sastopami vien retā lauku sētā un, iespējams, ar laiku šajā vidē tie kļūs par eksotiku.
Bēdīgā statistika
Kādreiz, padomju laikos, katrā kolhoza brigādē bija pāris desmiti zirgu, kurus izmantoja lauku darbos gan kolektīvajās saimniecībās, gan kolhoznieku piemājas dārziņos.
Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad izjuka paju sabiedrības, daudzi laucinieki iegādājās zirgus par pajām, un tā viņi nonāca saimnieku rokās. Taču tehniskais progress, gluži kā buldozera lāpsta, pamazām vien „aizšķūrēja” zirgus no zemnieku sadzīves. Un ar to ir jāsamierinās. Turklāt turēt šos dzīvniekus tikai savam priekam ir neizdevīga un dārga – jāgādā siens un cita barība, nepieciešamas ganības, veterinārā aprūpe, jāpērk iejūga lietas, rati vai ragavas. Taču, neskatoties uz to, ir cilvēki, kuri, nerēķinoties ar izdevumiem, joprojām tur zirgus – gan savam, gan citu priekam.
Pārtikas un veterinārā dienesta Dienvidlatgales pārvaldes dati liecina, ka pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Latvijā bija aptuveni 20 tūkstoši zirgu, 2014. gadā to skaits jau bija sarucis gandrīz uz pusi – 10 632, tostarp Daugavpils novadā – 858, Ilūkstes novadā – 125, bet Daugavpilī bija vien 13 zirgi. Pārējie bija reģistrēti citos valsts reģionos un pilsētās.
Pagājušā gada 1. janvārī Latvijā bija 8418 zirgi, šogad to palicis vēl mazāk. Ja šī tendence saglabāsies, pēc desmit gadiem zirgi izzudīs no mūsu redzesloka (šajā gadījumā nav runa par jātnieku sporta klubiem un zirgaudzētavām).
Veco zirgu mūžs iet uz beigām, bet jaunus privātpersonas neiegādājas. Un nebūs nekāds brīnums, ka nākotnē, braucot pa mūsu skaisto Latgali un ieraugot ganāmies zirgu, mēs uz to skatīsimies kā uz brīnumu un stāstīsim savai jaunākajai paaudzei par šiem skaistajiem, graciozajiem un brīnišķīgajiem dzīvniekiem.
Protams, cerības vieš jātnieku sports, taču tam ir nepieciešami ievērojami finansiāli ieguldījumi, turklāt valsts līmenī tas gandrīz netiek atbalstīts. Viss atkarīgs no sponsoru piesaistes un viņu privātajām investīcijām. Taču, mainoties nodokļu politikai, sponsoru interese par ziedošanu ir sarukusi, un līdz ar to pēdējā gadā būtiski samazinājies arī saziedoto naudas līdzekļu apjoms.
Latvijā ir vairāk nekā 70 jātnieku sporta klubu un 10 slēgtās manēžas, kur var trenēties visu gadu.
Latvijas Jātnieku federācijas prezidents Agris Blaus uzsver, ka, neskatoties uz daudzajām problēmām, jātnieku sports Latvijā kļūst aizvien populārāks, piesaistot gan profesionāļus, gan amatierus.
Tomēr, neskatoties uz Agra Blaus pausto optimismu, tuvākajos gados zirgu skaits Latvijā diezin vai pieaugs. Un agrākie laiki, kad bez zirgvilkmes nekādi nevarēja iztikt, neatgriezīsies.
Fanātiķi
Lai vai kā, zirgkopības ēras attīstībā un uzplaukumā visos laikos galvenā loma bijusi nevis jātnieku sportam, bet gan parastajiem darbarūķiem.
Tajevsku ģimene Daugavpils novada Vecsalienas pagastā ir viena no nedaudzajām, kuras saimniecībā vēl ir zirgs. Dzīvesbiedri Sergejs un Svetlana un viņu bērni Vadims, Polina un mazais Maksims dzīvo viensētā „Sarmas”. Sergeju šajā pusē bieži var sastapt, braucot ar ģimenes mīluli ķēvi Zorjku, iejūgtu ratos vai ragavās. Jāatzīmē, ka zirgs pieder nevis turīgiem saimniekiem, bet cilvēkiem, kuriem ir svarīgs katrs cents: „Mēs neskaitām naudu, kuru tērējam mūsu mīlules uzturēšanai, jo Zorjka ir tā vērta. Viņa ir uzticīga un uzticama ģimenes locekle. Kā gan mēs bez Zorjkas iztiktu?”
Pirms atbildēt uz jautājumu, vai tuvumā ir vēl saimnieki, kuri tur zirgu, Sergejs iegrima domās: „Zirgs ir kādam saimniekam Červonkā. Taču līdz turienei ir pieci kilometri, tad nu parēķiniet zirgu skaitu uz vienu kvadrātkilometru…” Pirms 10—15 gadiem Sergejs ātri vien varējis saskaitīt kādu desmitu sētu, kur tiek turēts zirgs.
Savukārt Daugavpils novadā Kalkūnes pagastā „Līdumnieku” saimniekam, piecdesmit astoņus gadus vecajam Janam Iliško zirgi ir visa dzīves jēga. Pirms piecpadsmit gadiem viņa saimniecībā bija kādi desmit zirgi – gan pieauguši, gan kumeļi, taču, laikam ritot, Jans atstāja sev vien divus – ērzeli Servantu un ķēvi Dosju: „Šie zirgi man ir gan sirdij, gan dvēseles priekam. Ganāmpulka uzturēšana izmaksā dārgi. Bija laiki, kad zirgi strādāja, jaunzirgus pārdevu. Tagad visu izdara tehnika. Drīzumā zirgi izzudīs no mūsu ikdienas pavisam. Žēl…”
Toties citi Vecsalienas pagasta iedzīvotāji, kas ilgu laiku savā saimniecībā turēja dažādus zirgus, kuri nomainīja cits citu, pēdējo no tiem – ķēvi Mašu, pārdeva, jo secināja, ka tās uzturēšana izmaksā dārgi, turklāt saimniecībā zirgs netika nodarbināts. Patiesībā Maša, lai arī pēc dabas labsirdīga un mierīga, bija gandrīz atradinājusies no darba un visu laiku ganījās tīrumā.
Gan audzēja, gan iebrauca
Brāļi Butorini – vecākais Nikolajs un jaunākais Anatolijs, savulaik, vēl pirms izveidoja savu zemnieku saimniecību, piekopa mūspusē retu amatu – iebrauca zirgus. Kopumā viņi sagatavojuši saimniekiem vairāk nekā 70 zirgus.
Brāļi sāka ar trim 1992. gadā iegādātiem kumeļiem. Pateicoties Nikolajam un Anatolijam, daudzi zemnieki varēja strādāt ar saviem zirgiem, izmantojot tos visdažādākajos lauksaimniecības darbos, kā arī jūgt ratos vai ragavās. Zirgu iebraukšana ir atbildīgs un sarežģīts darbs, saistīts ar risku veselībai un pat dzīvībai.
Nikolajs dzīvo Daugavpils novada Skrudalienas pagastā, bet Anatolijs – Laucesas pagastā, viņam kādreiz piederēja zirgs Orļiks, taču nu par viņu palikušas vien labas atmiņas. Aizraušanās ar zirgiem un savā ziņā arī ieradums dara savu, un tagad Anatolijs kopj Ahātu: „Viņam ir 16 gadi. Ahātam ir īpašs statuss – gluži kā muzeja eksponātam, tāpēc darbos viņš netiek izmantots. Tas ir uzticības un pašuzupurēšanās paraugs. Meita, atbraucot no ārzemēm, vizinās ar Ahātu. Tagad laukos zirgu palicis pavisam maz. Šo dzīvnieku ēra tuvojas norietam.”
Savulaik Anatolijs restaurēja Ulmaņlaiku līnijdrošku, kurā ir vizinājušies daudzi cilvēki, reiz no ciema uz dzimtsarakstu nodaļu ir vests jaunais pāris. Pilsētniekus šis skats gan pārsteidza, gan sajūsmināja.
Zirgu skaita saglabāšanas un palielināšanas perspektīvas laukos Nikolajs Butorins vērtē pesimistiski: „Vietējo zirgu skaits tuvojas nullei, drīz to vairs nebūs. Līdz tehniskajai revolūcijai zirgi bija tāds kā starpposms – bez tiem nekādi nevarēja iztikt. Taču laiks ir pagājis un viņi savu uzdevumu ir paveikuši,” N. Butorins kā piemēru min moderno kombainu „CLAAS Jaguar”, kura jauda ir 360 zirgspēki, „šis kombains paveic liela zirgu ganāmpulka darbu. Kāda šeit var būt konkurence?”
Toties Sergejam Tajevskim ir kāda interesanta iecere. „Šķūnī ir saglabājies senlaicīgas Ulmaņlaiku karietes augšējā daļa un vieglo atsperratu atsperes. Pievienojot citas detaļas, Sergejs vēlas izgatavot unikālu transporta līdzekli, kāda nav nekur citur Latvijā.
