Daugavpils novada Salienas pagasta Jugaņinas iedzīvotāji Ivans Maļavka un viņa sieva Lidija šogad nopirka parastas mājas vistas, jo dārgie šķirnes putni, kurus dzīvesbiedri bija iegādājušies iepriekš, slikti dēja. Taču tagad situācija ir vēl bēdīgāka – barā ir viena baltā vista, kuru pārējās – raibās – necieš ne acu galā. Tās viņu sit, knābā, turklāt tajā visā piedalās arī gailis, un tas šķiet vēl dīvaināk, jo pēc statusa tam būtu jāizturas vienādi pret itin visām savām draudzenēm.
Kautiņā noder gan spārni, gan nagi
Šķirnes vistas izmaksāja vairāk nekā trīs eiro gabalā. Nav vārdam vietas – skaisti putni ar spožajām spalvām priecēja skatu, taču… „Bija patīkami skatīties uz mūsu vistiņām, taču skaistumam vien turēt šo vistu baru bija pārāk dārgi, jo tās jābaro, jāaprūpē. Tāpēc gribējās, lai no tām būtu kāds labums, bet skaistules dēja pārdienām un pat retāk. Tāpēc galu galā tās nonāca zupas katlā un cepeškrāsnī. Protams, bija žēl…” bilst Lidija.
Šogad viņa iegādājās piecas parastas mājas vistas, šajā bariņā viena bija balta, bet pārējās raibas, turklāt visas no viena perējuma. Saimniekiem pret tām nav nekādu pretenziju – sēj katru dienu, olu ir tik daudz, ka dažkārt nevar paspēt tās izlietot. Viss bija labi, bet tad pēkšņi radās problēma. Sākumā visas piecas vistas un skaistulis gailis dzīvoja draudzīgi, bet tad četras raibās vistas kopā ar gaili ne no šā ne no tā sāka darīt pāri baltajai vistai. „Tās sāka viņu knābāt, sist ar spārniem un cirst ar nagiem. Savukārt gailis tā vietā, lai savā „harēmā” ieviestu kārtību un aizstāvētu balto vistiņu, pats sāka piedalīties tās vajāšanā. Tāds iespaids, ka, ieraugot balto vistu, raibo barā iemiesojas sātans, un viss „varonīgais piecinieks” metas uzbrukumā,” stāsta Lidija.
Saimnieki ievietoja balto vistu atsevišķā aplokā, ielika tur grozu ar sienu, lai vistai būtu, kur dēt, taču tā, lai cik dīvaini tas arī šķiet, pārvarēja nožogojumu un skrēja uz kopējo vistu kūti. Taču izvēlējās brīdi, kad raibā kompānija ar gaili viņu neredzēja, jo bija aizņemta ar savām rūpēm. Tā nu baltā vista izdēja olu un steigšus devās uz savu stūrīti drošībā.
Kāpēc tā notiek? Lidija atcerējās, ka tas, iespējams, ir saistīts ar agrākiem notikumiem. „Reiz baltā vista sāka kladzināt, iepleta spārnus un, spriežot pēc uzvedības, bija sagatavojusies perēt. Taču pēc tam viss pārgāja, un vista nomierinājās.” Taču jautājums palika neatbildēts – vai tiešām vistas ir gatavas gandrīz vai nosist savu „ciltsmāsu” tikai tāpēc, ka tā bija gatava izperēt cāļus?
Svešie starp savējiem
Varbūt šajā situācijā vainīgs „baltās vārnas” sindroms, kad vienas sugas un spalvas krāsas īpatņi izturas noraidoši pret saviem sugasbrāļiem ar citu spalvas krāsu?
Kaut ko tamlīdzīgu reizi novēroju parasto pilsētas baložu barā. Nevarētu teikt, ka pārējie būtu ļoti slikti izturējušies pret balto balodi, taču izskatījās, ka tie no viņa izvairās, iespējams, uzskatīdami par citas sugas pārstāvi. Arī baltais balodis neizrādīja īpašu vēlmi draudzēties un knābāju barību tālāk no visa bara.
Līdzīga situācija bija vērojama, kad Šuņezerā bija apmetusies pilnīgi balta pīle. Toreiz daudzi teica, ka tā nav meža pīle, bet, visdrīzāk, no saimniekiem aizmukusi mājas pīle. Taču gan putna uzvedība, gan izskats liecināja, ka tā ir balta meža pīle, nevis labi barots mājputns. Tāpat kā pārējās, arī šī pīle lidoja projām un atkal atgriezās ezerā, taču, gluži kā baltais balodis, turējās savrup. Turklāt pīles, atšķirībā no kauslīgajām vistām, baltajai pīlei nedarīja pāri.
Savukārt baltā vistiņa tā arī sēž vienatnē, jo saimnieki baidās riskēt un laist mājputnus ārā, jo tuvumā siro lapsa, laiku pa laikam gaisā redzams vanags. Lai aizbiedētu plēsējus, Ivans uzmeistarojis putnubiedēkli.
