Ilūkstes novada Subatē dzīvo pensionāre Valentīna Dambīte, bijusī fizikas un matemātikas skolotāja, kura šajā darbā nostrādājusi pusgadsimtu. Viņa ir pastāvīga avīzes „Latgales Laiks” lasītāja, un gandrīz trīsdesmit laikraksta pastāvēšanas gados no tā rūpīgi izgriezusi un savākusi trīs mapes materiālu par šo apdzīvoto vietu. Valentīna jūtas sarūgtināta, ja avīzes kārtējā numurā nav rakstu par viņai tuvām vietām.
Dzīves līkloči
Astoņdesmit gadus vecā Valentīna Dambīte atnāca uz pagasta pārvaldi, lai noformētu „Latgales Laika” abonementu 2021. gadam. Un tūlīt pat sākās saruna par mūsu avīzes saturu un kvalitāti. Vienlaikus ar uzslavām daudzajām autoru publikācijām, bijusī pedagoģe, kura radusi objektīvi vērtēt citu darbu, teica: „Gribas, lai reportieri vairāk rakstītu par izglītību un skolām, kultūras dzīvi, kā arī mūsu novada cilvēkiem un pasākumiem, kuros mēs piedalāmies. Brauciet šurp biežāk, par visu pastāstīsim. Tēmu ir daudz.” Tāpēc ieklausīties cienījamas un kompetentas Subates iedzīvotājas teiktajā, kuras pedagoģiskā darba stāžs ir 51 gads, mums ir noderīgi.
Uzziņai. 2011. gada tautas skaitīšanas dati liecina, ka Subatē tolaik dzīvoja 739 cilvēki, pašlaik visiem zināmu iemeslu dēļ iedzīvotāju skaits ir sarucis. Vēstures avotos pirmo reizi šī apdzīvotā vieta minēta 1570. gadā, bet pilsētas statuss piešķirts 1917. gadā. Subatei ir interesanta vēsture, kurā netrūkst arī traģisku brīžu. Piemēram, Otrā pasaules kara laikā 1941. gadā pilsēta piedzīvoja holokaustu, kad tika iznīcināta lielākā daļa ebreju.
Tā ir pagātne, bet tagad šeit ir klusa un skaista vieta, kur dzīve rit mierīgi. Par koronavīrusa epidēmiju atgādina vien cilvēki sejas aizsargmaskās.
Valentīna Dambīte apmetās uz dzīvi Subatē 1971. gadā kopā ar saviem trim dēliem. Pirms tam ģimene dzīvoja Preiļu rajonā, kur Valentīna strādāja skolā par fizikas, matemātikas un rasēšanas skolotāju. Pēc tam, kad 1971. gadā skolu likvidēja, Dambīšu ģimene devās uz Subati. Savukārt Valentīnas dzimtā vieta ir Višķi, 1958. gadā viņa absolvējusi Špoģu vidusskolu.
Savukārt Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā divus pēdējos kursus viņa pabeidza neklātienē, jo tolaik reģionā trūka skolotāju, tāpēc studijas un darbu nācās apvienot.
Pēc augstskolas Valentīnu nosūtīja uz Preiļu rajonu, pēcāk pārcēlās uz Subati – mazpilsētu, kuru uzskata par savu otro dzimteni: „Ar dzīvesbiedru Jāni kopā nodzīvojām četrpadsmit gadus, vēlāk viņš aizgāja no dzīves. Tāpēc audzināt bērnus man nācās vienai. Bija sarežģīti, jo ar skolotājas algu bija grūti iztikt. Nācās taupīt. Taču mani bērni badu necieta, nestaigāja pliki un basi. Galvenais, ka viņi uzauga par labiem, godīgiem un kārtīgiem cilvēkiem. Viņi mani mīl, tāpat kā es viņus.”
Lielā ģimene
V. Dambītei ir trīs dēli: vecākajam Jurim ir piecdesmit gadi, viņš strādā Rīgā, savukārt Andris (48 gadi) un Edgars (46 gadi) strādā Aknīstes psihoneiroloģiskajā slimnīcā un dzīvo Subatē netālu no mātes, apciemo viņu un palīdz. Vecmāmiņu neaizmirst arī trīs mazmeitas – viena no viņām, septītās klases skolniece Annija, pēc skolas vienmēr ieskrien pie Valentīnas un apjautājas par veselību. V. Dambīte lepojas ar to, ka neviens no viņas bērniem nav devies uz ārzemēm šķietamas laimes un lielas naudas meklējumos, bet, labi tas vai slikti, palikuši dzimtenē un strādā tās labā.
Valentīna uzaugusi sešu bērnu ģimenē, tāpēc ļoti labi zina, kā dalīt maizes kumosu un zupas šķīvi, kā arī valkāt vecāko brāļu un māsu apģērbu. Pašlaik dzīva vairs tikai Valentīna un viņas 86 gadus vecais brālis Eduards, kurš nostrādājis 63 gadus – sākumā par zvejas un tirdzniecības kuģu kapteini, vēlāk – Rīgas ostā.
Vecmāmuļai Valentīnai ir, ko atcerēties. Piemēram, kā, dzīvojot Eglainē, toreizējā sovhozā „Eglaine” viņa astoņus gadus pēc kārtas vadījusi skolēnu brigādes. Taču visspilgtākie iespaidi joprojām ir par tikšanās reizēm ar viņas bijušajiem skolēniem, kuras vairo arī garīgo spēku: „Nav iespējams vārdos izteikt jūtas, kas mani pārņem, kad bijušie audzēkņi mani atceras, pazīst un saka labus vārdus. Ikvienam skolotājam tā ir visaugstākais apbalvojums. Tātad neesmu veltīgi strādājusi un mācījusi bērniem zināšanas.”
Valentīna Dambīte dzīvo savā mājā ar krāsns apkuri, kur sēdēšanai uz dīvāna pie televizora neatliek daudz laika, jo jāizkurina krāsnis, taču pirms tam ir jāsagatavo vai par dārgu naudu jānopērk malka, jāatnes ūdens, jāuztur kārtība gan mājā, gan pagalmā, savukārt pavasarī un vasarā jākopj dārzs. Pagaidām pensionāre ar visām šīm rūpēm tiek galā pati.
Par savu gana smago dzīvi Valentīna nesūdzas, jo uzskata, ka tā viņu norūdīja un iemācīja tikt galā ar grūtībām. Grēks žēloties, jo veselībai turas, pensijas visam nepieciešamajam pietiek, un ko gan vēl cilvēkam tik cienījamā vecumā vairāk vajag, bilst pensionāre. Turklāt viņa vēl palīdz savām mazmeitām.
Skolotājas padomi
Valentīna uztver dzīvi filozofiski un uzskata, ka visu nevar izmērīt naudā, izņemot materiālo labklājību, cilvēkiem jābūt arī citām interesēm. Tāpēc bijusī skolotāja aizrautīgi lasa grāmatas, taču nevis to rakstnieku klasiku, kas bija modē laikā, kad viņa strādāja skolā, bet gan autorus, kurus nebija iespējams izlasīt bērnībā un jaunībā, kuri paši izgājuši cauri nometnēm un cietumiem vai bijuši izsūtījumā, tostarp ilgus gadus dzīvojuši citās zemēs tālumā no Latvijas. Valentīnai Dambītei ir pašai sava liela bibliotēka, kuru viņa veidojusi visu mūžu. Taču tagad visa šī intelektuālā bagāža vairākumam cilvēku, atšķirībā no bibliotēkas īpašnieces, nav vajadzīga, jo tagad esot citi laiki. Taču Valentīna Dambīte tā nedomā un ir pārliecināta, ka interese par pasaules literatūras un klasikas zelta fondu nevar būt atkarīga no modes, mirkļa konjunktūras un, vēl jo vairāk, politikas.
Kas Valentīnu priecē mūsdienās? Viņa bilst, ka, izņemot pašas ģimenes locekļu panākumus, viņai rada gandarījumu tas, ka arī citiem iedzīvotājiem vai viņas kaimiņiem klājas labi: „Es vienmēr esmu pārdzīvojusi par citiem cilvēkiem. Jo īpaši tad, ja viņi nonāk sarežģītā situācijā. Taču vienmēr ir jācenšas peldēt pret straumi – nevis sēdēt klēpī saliktām rokām, bet meklēt darbu, risināt problēmas un cīnīties par taisnību.”
Valentīnai ļoti patīk daba un tās iemītnieki, viņa uzskata, ka tās ir mūžīgas vērtības, bet viss pārējais plūst un mainās.
Bijusī skolotāja aicina jauno un vidējo paaudzi dzīvot ar optimismu, interesi, tiekties pēc zināšanām un priecāties par katru savas dzīves mirkli.
