Eglaines iedzīvotāji par dzīvi nesūdzas

Autors: Anatolijs Krilovs

Daudziem Latgales ciemiem un apdzīvotām vietām ir viena kopīga iezīme – to iedzīvotāji ir sabiedriski, komunikabli un labestīgi. Arī Ilūkstes novada Eglaines pagasta Eglaines ciems nav izņēmums, apliecinot patiesību, ka ikvienas valsts vai reģiona vislielākā bagātība ir cilvēkresursi, kuru sargāšana un saudzēšana ir katra vadītāja pienākums.

Rižiks, Dolārs un aitas

Eglaines rudenīgo ainavu un pelēcīgo lietaino dienu pēkšņi padarīja košāku vīrietis zirga pajūgā. Kā noskaidrojās, paklausīgā lopiņa – zirga Rižika, kuram vārds dots par godu viņa rudajai spalvai, saimnieks Jānis Pormalis -- tipisks Latgales zemnieks, steidzās uz pagasta pārvaldi, lai noformētu avīzes „Latgales Laiks” abonementu. Pēc skata braucējs kaut kādā ziņā atgādināja latviešu rakstnieka Viļa Lāča varoni, precīzāk – dzīvē daudz ko pieredzējušu zvejnieku ar jūras sāļuma un vēju appūstu seju. Kā vēlāk noskaidrojās, Jānis tiešām ir dienējis flotē, -- bijis kuģa pavārs.

Sākam sarunu par zirgiem. Jānis pastāsta, ka Rižikam ir jau gandrīz trīsdesmit gadi – zirgam tas ir solīds vecums. Taču Rižiks tiek galā ar darbu, „vagu nebojā”, t.i., lai arī nesteidzīgi, taču ļoti akurāti palīdz paveikt saimniekam visus lauku darbus. Jānis saudzē Rižiku un rūpējas par to kā par labāko draugu un joko, ka viņiem par abiem ir gandrīz simts gadi. J. Pormaļa saimniecībā „Mežāres”, kura atrodas trīs kilometrus no Eglaines, ir vēl viens zirgs -- Dolārs, viņam gan vārds dots „pa jokam”. Dolāram ir gandrīz divdesmit gadi. Sešdesmit trīs gadus vecais zirgu saimnieks paskaidroja, ka viņš varētu iegādāties arī tehniku, piemēram, nelielu traktoru, taču dzimtajā zemē principiāli vēlas strādāt tāpat kā senči, izmantojot tradicionālo vilcējspēku – zirgus. Bet kā gan Jānis spēj apstrādāt 25 hektārus „Mežāru” zemes un apkopt trīsdesmit aitas, jo zirgiem šādas platības nav pa spēkam. Zemnieks paskaidroja, ka runa ir tikai par ganībām un siena pļavām, tāpēc divu zirgspēku pagaidām pietiek, -- tie velk dažādu lauksamniecības tehniku – grābekļus, pļaujmašīnas, vezumus u.c. Savukārt, kad Jānis netiek galā, palīgā nāk labs un atsaucīgs kaimiņš Juris Valainis.

Kolhoza un paju sabiedrības pastāvēšanas laikā Jānis strādāja par mežsargu. Kolhoznieku bija daudz, bet mežsargs visā apkaimē – viens, tāpēc visi izturējās pret viņu ar cieņu.

Kad paju sabiedrība izjuka, Jānis sāka saimniekot pēc sava plāna. Nolēma audzēt aitas, jo tās ir izturīgas un diezgan pieticīgas, lai gan arī aitkopībā ir savi „knifi”. „Sliktākais ir tas, ka aitu vilnai pašlaik nav noieta. Vai kādreiz varēja iedomāties, ka pienāks laiki, kad aitu vilnu nāksies vienkārši sadedzināt, jo tā nevienam nebūs vajadzīga. Tas taču ir dabisks materiāls – mūsu Latgales zelts, nevis kaut kāda ķīmija. Cik vien sevi atceros, aitu vilnas izstrādājumi mūspusē vienmēr ir bijuši pieprasīti. Bet tagad…,” Jānis atmet pikti ar roku. Taču, neskatoties uz to, viņš nebēdājas, jo ir pieradis pie grūtībām -- palīdz jūrā gūtais rūdījums.

Aitu gaļu zemnieks pārdod, par saņemto naudu iegādājas visu ģimenei un aitu ganāmpulka uzturēšanai nepieciešamo. Jebkurā gadījumā, „Mežāru” saimnieks par naudas trūkumu nesūdzas. Jāņa dzīvesbiedre Olga strādā Ilūkstē bērnudārzā, bet meita Ieva aizņemta ar savu darbu mājās.

Atvadoties Jānis iesaka vairāk rakstīt par zemnieku dzīvi un viņu problēmām, kā arī par labiem, prasmīgiem un stipriem cilvēkiem, kuru piemērs palīdz izturēt smago laiku.

Bažas par bērniem

Eglaines ciema iedzīvotāju septiņdesmit četrus gadus veco Zoju Surkovu sastapu kaķu bariņa ielenkumā – šos labi paēdušos un izlutinātos ielas minčus varētu apskaust dažs labs mājas mīlulis. Zoja piedāvāja arī man paņemt pie sevis skaistu pelēku kaķēnu. Kad nākamajā reizē būšu Eglainē, noteikti sameklēšu „mazāko brāli” un paņemšu līdzi uz Daugavpili.

Pensionāre dzīvo daudzdzīvokļu mājā, Eglainē tādas ir vairākas un tiek apkurinātas ar oglēm un malku, tāpēc uz jumtiem slejas dūmojoši skursteņi, kurus vietējie iedzīvotāji nodēvējuši par „titānikiem”: „Sildāmies paši. Kuri spēj, tie sagatavo malku saviem spēkiem, savukārt tie, kam spēki jau izsīkuši, gluži kā man, pērk jau gatavu kurināmo. Mašīna malkas maksā aptuveni 200 eiro, tāpēc malciņa mums ir gluži kā zelts,” saka Zoja, kura dzīvo Eglainē kopš 1974. gada. Viņa strādāja par pavāri vietējā ēdnīcā, bet, kad to slēdza, darbu šajā profesijā turpināja skolā. Savukārt pirms darba kastroļu un pavārnīcu valstībā Zoja kādu laiku strādāja par slaucēju, taču, tā kā govju spalvas viņai izraisīja alerģiju, Z. Surkova nespēja ilgi palikt šajā darbā. Viņas kopējais darbs stāžs ir 42 gadi, savukārt kopā ar vīru Nikolaju nodzīvoti jau 53 gadi: „Mums visa kā ir gana, neesam pārāk prasīgi. Visvairāk esmu nobažījusies par savām divām meitām. Viņa strādā par administratori frizētavā, otra – Daugavpilī tirdzniecības centrā. Tagad galvenais – lai būtu darbs. Un vēl uzbrukusi epidēmija, kura ir jāpārdzīvo.” Zojai ir arī dēls Igors, kurš strādā Daugavpilī. Viņa lepojas ar saviem bērniem, kuri rūpējas par vecākiem, cenšoties regulāri apciemot un palīdzēt.

Laukos darbs ir vienmēr

Septiņdesmit vienu gadu vecā Tatjana pastaigas laikā pa Eglaini pastāstīja, ka ciemā ir piecas trīsstāvu mājas, pārējām – divi stāvi. Tajās nav tvaika apkures, visus dzīvokļus apsilda ar malku: „Pirms vairākiem gadiem pie mums bija atbraukuši itāļi. Ieraudzījuši daudzstāvu namu kūpošus skursteņus, viņi smējās un nespēja saprast, kā tas ir iespējams šķietami labiekārtotā mājoklī. Jo viņi dzīvo citādi – ne tik nabadzīgi, kā mēs.” Runājot par sociālajiem, kultūras un sadzīves objektiem, Tatjana pavēstīja, ka Eglainē ir veikals, pirts, kura pagaidām ir slēgta, un trīs dievnami – luterāņu, katoļu un vecticībnieku.

Ciema iedzīvotājs Aleksandrs Trofimovs veda ar riteni malku, lai izkurinātu krāsnis. Eglainē viņš dzīvo kopš 1955. gada, kopš dzimšanas. Daugavpils profesionāli tehniskajā skolā ieguva atslēdznieka montētāja profesiju. Vēl nebija lāgā paspējis iejusties darba ritmā, kad 1973. gadā tika iesaukts obligātajā militārajā dienestā un nosūtīts uz Ziemeļu floti Murmanskas apgabalā. Izvagojis jūras un okeānus dīzeļzemūdenes apkalpē, pēc trim nodienētiem gadiem Aleksandrs atgriezās Latvijā, pēc tam kādu laiku strādāja Rīgā, līdz sākās deviņdesmito gadu skaudrie notikumi, kad nebija ne darba, ne cerību, ne drošības par rītdienu.

„Tagad, kamēr vēl ziema īsti nav sākusies, ir diezgan garlaicīgi, taču par darba trūkumu nevar sūdzēties. Laukos tas ir vienmēr – jāsagādā malka u. tml., savukārt pavasarī sākas dārza darbi,” saka sarunas biedrs.

Aleksandrs ir precējies, vecākais dēls Jevgeņijs dzīvo kopā ar deviņdesmit vienu gadu veco vecmāmiņu un rūpējas par viņu. Jaunākais dēls Mihails devies uz Angliju un tagad pelna naudu tur.