Šēderes ciems Ilūkstes novadā piesaista uzmanību pirmām kārtām ar izcilu tīrību un kārtību – zemē nemētājas nobirušās koku lapas, nav ne dubļu, ne atkritumu. Savukārt sarunās ar iedzīvotājiem noskaidrojās, cik ļoti viņi mīl un tur godā savu dzīvesvietu.
Svarīgākā ir ģimene
Ciema iedzīvotājs, četrdesmit astoņus gadus vecais Sergejs Kostigovs, veic algotu pagaidu sabiedrisko darbu un ir viens no tiem, kurš uztur apdzīvoto vietu ideālā kārtībā. Viņš kopā ar pārinieku uzkopa teritoriju, strādāja centīgi, saskanīgi un, galvenais, ar „uguntiņu”. Pieticīgais cilvēks, kurš ir pateicīgs par iespēju nopelnīt iztiku un nenīkt bezdarbībā, pirmām kārtām palūdza „Latgales Laika” reportieri uzslavēt Šēderes pagasta sociālo dienesta darbiniekus, kuri par viņu nekad neaizmirst: „Vienu reizi gadā vairākus mēnešus es strādāju ciema, kur esmu dzimis un uzaudzis, labā. Jāveic dažādi darbi – jāzāģē koki un krūmi, jāuzkopj teritorija, vasarā jāpļauj zāle, vārdu sakot, darbs mums ir vienmēr.”
Apspriežot pašreizējās problēmas, Sergejs atceras laikus, kad toreizējā sovhozā „Cīņa” strādāja par traktoristu, saņēma stabilu algu un bija cienījams cilvēks: „Tolaik es biju drošs par savu nākotni. Cilvēki uzturēja draudzīgas attiecības, savstarpēji izpalīdzēja. Tagad ir pavisam citi – pretrunīgi laiki. Dzīvojam vienai dienai – no rīta līdz vakaram, bet, kā būs rīt, nezinām. Tiem, kuri palikuši bez darba, tādiem cilvēkiem kā es, pagastā palīdz kā vien spēj, lai mēs neaizietu postā un dotu savu artavu ciema dzīvē. Taču arī pagasta pārvaldes iespējas nav bezgalīgas.”
Sergejs nav vientuļš – viņam ir dzīvesbiedre un četrus gadus vecs dēls Maksims, kuru dēļ Sergejs ir gatavs darīt jebkuru darbu, jo svarīgākā vēlēšanās ir gaužām vienkārša: „Galvenais, lai man būtu iespēja pastāvīgi nopelnīt līdzekļus savai ģimenei, kura nedrīkst tikai eksistēt, -- sievai un dēlam jādzīvo pilnvērtīgi, bez bažām par savu nākotni. Tāpēc arī cenšos.”
Sētnieks ir ļoti svarīgs cilvēks
Mūsu sarunai negaidīti pievienojas šķietami kautrīgā, taču gana komunikablā pagasta sētniece Svetlana Raupa. Šajā darbā viņa strādā kopš 2007. gada. Pirms tam bija mājsaimniece, rūpējās par kārtību mājās un bērniem. Savukārt, kad Svetlanai uz vienu gadu piedāvāja sētnieces darbu, viņa labprāt piekrita, bet vēlāk sagadījās tā, ka pagaidu darbs uz ilgu laiku kļuva par pastāvīgu nodarbošanos: „Paldies Visaugstākajam, ka tā sanāca. Nekad nebiju domājusi, ka sētnieces darbs var būt tik interesants, bet ciema iedzīvotājiem – vajadzīgs. No malas šķiet – ko tur daudz domāt, vicini tik slotu vai darbojies ar lāpstu, taču patiesībā izpelnīties paziņu un kaimiņu cieņu nav nemaz tik viegli. Lai iedzīvotāji cienītu sētnieku, sevi ir jāparāda no vislabākās puses.” Labs sētnieks ir svarīgs un cienījams cilvēks, un tas nav nekāds pārspīlējums. Kurš gan cits ja ne sētnieks pirmais uzzina visus ciema jaunumus un notikumus, redz un likvidē nekārtību, turklāt, ja ir nepieciešams, var arī aizrādīt. Sētnieks ir gluži kā iecirkņa inspektors, tikai bez uzplečiem.
Svetlanas ģimenē ir trīs bērni -- divi vecākie dēli – Uldis un Aleksejs – studē Daugavpils Universitātē, jaunākā atvase ir meita Alīna.
Atbildot uz jautājumu, kas ir viņas optimisma un labā noskaņojuma pamatā, Svetlana pastāstīja, ka viņa dzimusi laukos un visas laucinieku dzīves plusus un mīnusus iepazinusi jau bērnībā, bet vēlāk pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi Šēderē: „Kāda jēga raukt pieri un uztraukties? Pasaulē jāraugās ar smaidu un prieku. Turklāt nav nekāda iemesla dusmoties! Dzīve ir skaista, cilvēki pret mani ir jauki un labestīgi. Ir darbs, lieliski un labi audzināti bērni.”
Ātri vien aizsākas saruna par daudzajām stārķu ligzdām, kuras savītas elektrības stabu galos. Kas gan šiem putniem tik ļoti patīk Šēderes ciemā, jo nekur citur šāda aina nav redzēta? Noskaidrojās, ka šķietami miermīlīgie putni ir īsti spārnoti diversanti, kuri, radot elektrotīkla īssavienojumus, sabojā elektrības sadales skapjus, bet dažkārt arī ielu apgaismojumu. „Elektriķi atbrauc, atjauno apgaismojumu, bet stārķi turpina šeit ligzdot. Mēdz teikt, ka stārķi neapmetas sliktu cilvēku tuvumā. Tāpēc mēs tos neaiztiekam, lai dzīvo. Viņi šeit jūtas labi, un arī mums priecīgāks prāts,” saka Sergejs un Svetlana.
Kopā gadsimta trešdaļu
Olgu Lāci var uzskatīt par ilggadēju ciema iedzīvotāju, jo viņa šeit ir kopš 1986. gada. Pirms tam dzīvoja pie vecākiem Naujenē, mācījās Višķu lauksaimniecības tehnikumā, kur ieguva agronomes diplomu. Strādāja šajā specialitātē, bija arī iecirkņa brigadiere – kopumā gandrīz divdesmit gadus: „Esmu rūpējusies par zemi un strādājusi ar cilvēkiem. Tā bija laba un noderīga pieredze, šķita, ka manā dzīvē viss ir pilnīgā kārtībā, taču tad pienāca deviņdesmitie gadi un sākās īsts juceklis. Dzīve apmeta kūleni – ne darba, ne ienākumu – viena vienīga bezcerība.”
Sākumā pagastā norīkoja Olgu kopt Šēderes ciema teritoriju, taču vēlāk viņai tika piešķirta trešā invaliditātes grupa, jo pasliktinājās redze. Tādējādi Olga palika bez darba, taču optimismu nav zaudējusi. Viņas dzīvesbiedrs Modris, ar kuru Olga iepazinās Šēderē, bet pēcāk sāka dzīvot kopā, ir traktorists un pašreizējos apstākļos nespēj atrast pastāvīgu darbu, tāpēc strādā dažādus darbus un neuzskata, ka tas būtu apkaunojoši, -- galvenais, lai ģimene varētu izdzīvot pašreizējos sarežģītajos apstākļos. Olga un Modris dzīvo kopā jau trešdaļu gadsimta, atbalstot viens otru itin visā.
Šēderē piesaista uzmanību neparasta akmens ēka ar savdabīgo arhitektūru – gluži kā miniatūra viduslaiku pils. Agrāk šeit atradās skola, bet tagad – Kultūras nams un bibliotēka. Sarunas biedri paskaidroja, ka šī būve, ar kuru viņi lepojas, uzcelta tā saucamajos Ulmaņlaikos.
Mūsu viesošanās laiks sakoptajā un mājīgajā Šēderes ciemā šajā dienā bija ierobežots. Un, goda vārds, it nemaz negribējās šķirties no sirsnīgajiem un komunikablajiem tā iedzīvotājiem.
Komentāri