Avīzes „Latgales Laiks” reportiere jautāja Daugavpils pensionāriem, vai viņiem pietiek pensijas, vai saņem kādu valsts vai pašvaldības sociālo palīdzību un ar kādām materiālām grūtībām viņi pašlaik saskaras.
Dmitrijs: „Sociālo palīdzību nesaņemu. Ja jau esmu dzīvs, tātad var secināt, ka esmu kaut kā iemācījies iztikt ar savu pensiju. Dažkārt pietrūkst naudas, taču pie tā jau ir pierasts. Dzīvojam divatā ar sievu, kopā ir vieglāk, materiālajām grūtībām nu jau nepievēršam īpašu uzmanību. Kā ir, tā ir, ko padarīsi – mēs jau esam veci cilvēki, neviens mūsos neklausīsies, bet kaut ko mainīt pašiem vairs nav spēku. Mainīt vajadzēja tad, kad bijām jauni, kad bija spēks, taču tolaik par vecumdienām nedomājām. Protams, ja valsts mums palīdzētu, mēs priecātos un no atbalsta neatteiktos.”
Antonija: „No valsts nesaņemu neko. Vasarā piepelnos. Nopirku ziemai zābakus un mēteli. Kā būs šogad, nezinu, daudz kas ir atkarīgs no veselības, bet, kamēr veselība turas, izgrozos, kā varu. Arī Dievs palīdz – tā arī dzīvoju. Cenšos domāt par labo. Uz Sociālo dienestu neeju, uzskatu, ka pašai jācenšas sev palīdzēt, nevis jāgaida palīdzība, kuru var arī nesagaidīt.”
Viktors: „Esmu pensijā, dzīvoju viens. Pensija maza, man palīdz arī Sociālais dienests. Saņemu pārtikas pakas, tur ir arī dažādi mazgāšanas līdzekļi. Man trūkst siltumu un gaismas. Tur, kur es dzīvoju, kāpņutelpā nekad nav apgaismojuma, bet dzīvoklī ir auksti. Taču kopumā esmu kaut kā pielāgojies šai dzīvei.”
Klaudija: „Dzīvoju Kalkūnos, un pie mums nav tā kā pilsētā. Nekādu palīdzību nesaņemu, lai gan pēc aprēķiniem esmu maznodrošinātā. Sociālajā dienestā biju pirms vairākiem gadiem – nekas nesanāca. Vasarā kopju mazdārziņu – dažas dobes, iepirkties cenšos braukt uz pilsētu, jo tur ir lētāk. Braucu reizi nedēļā, visu sapērkos un – uz mājām. Savukārt no dārza veltēm vienmēr gatavoju krājumus ziemai, parasti visa pietiek. Varas pārstāvji mums pievērš maz uzmanības, vairāk tik runā. Pie mums bija problēma, savā ziņā – arī sociāla, -- savairojās kaķi un suņi. Piedzima vietējie, daudzus atveda un izmeta. Dzīvniekus vedām kastrēt par savu naudu, bet pēcāk atbrauca brīvprātīgie no dzīvnieku patversmes un daudzus kaķus un suņus sterilizēja, tā bija liela palīdzība mūsu rajonam. Gribas, lai arī mums ieviestu bezmaksas braukšanu sabiedriskajā transportā, vai vismaz noteiktu pusi no brauciena maksas. Kādreiz tika rīkotas diskusijas, vakari, kuros varēja uzdot jautājumus novada domes pārstāvjiem, bet tagad tā visa vairs nav. Jāpiebilst, ka pie mums ir sliktas autobusu pieturas, -- gaidot tajās autobusu, negribas samirkt.”
Antons: „Mēs ar sievu iztiekam tikai ar pensiju un tā, ko izaudzējam savā mazdārziņā. Uz palīdzību neceram. Reiz man uzlika 10 eiro sodu par to, ka autoostas telpās atrados bez sejas maskas, -- tagad valkāju to visu laiku. Ar „kovidu” saistītie ierobežojumi man rada lielas problēmas, traucē mierīgi dzīvot. Mums ir sunītis, kaķi un kazas – rūpējamies par tiem, nesēžam klēpī saliktām rokām. Es teikšu tā – nevajag meklēt problēmas, viss var atrisināt, rīkojoties pakāpeniski un bez panikas. Un jāpiekopj veselīgs dzīvesveids – tas ir svarīgi!”
