Ir Latgalē pēdējos gados parādījušās šiltes ar ielu nosaukumiem latgaliski, bet ir viena tāda iela, kura, lai arī rakstīta kopnacionālā valodā, ir mana latgalisko ielu favorīte numur viens – Sauču kalna iela!
Latgaliski saučs (arī saucs, saušs) ir kurpnieks. Iespējams, ka šī kalna virsotnē kādreiz dzīvoja kāds visā apkārtnē pazīstams zuobacnīks (tā arī latgaliski sauca kurpniekus!). Agrāk sauči bija cienījami rokpeļņi, kuri ne tikai remontēja noplīsušus zābakus vai kurpes, bet arī apavus šuva – katra klienta kājai savus.
Sauču kalns ir Veczosnas centrs – te atrodas ēka, kuru mēs nosacīti nosauksim par Sanatoriju. Jo lielāko daļu savas vairāk nekā simts gadus garās vēstures šī ēka dzīvoja ar šo nosaukumu.
Inženieris, ģenerālis Staņislavs Kerbedzs nodzīvoja garu mūžu – nomira 1899. gadā 89 gadu vecumā. Kaut arī dzīvoja ar ģimeni pārsvarā Sanktpēterburgā un Varšavā, bija sapircis dažādus īpašumus Latgalē. Viens no tiem bija Veczosnā.
Parasti norāda, ka Lūznavas un Veczosnas muižas būvētas pēc Staņislava Kerbedza projektiem. Nezinu, vai tiltu inženieris bija tik talantīgs un tik daudzpusīgs, ka varēja sirmā vecumā izprojektēt tik modernas un komplicētas ēkas. Jebkurā gadījumā cienījamais inženieris nomira daudz agrāk par šo ēku būves sākumu. Ļoti iespējams, ka sieva, bērni un citi radinieki vienkārši īstenoja viņa ieceres.
Kerbedzi uzturēja mākslas salonus, viņiem patika ap sevi pulcēt gleznotājus, tēlniekus, mūziķus. Dzejnieki un rakstnieki viņus interesēja mazāk. Ģenerāļa sieva, kura bija daudz jaunāka par vīru, bija labi zināma mecenāte. Viņa pirka un sponsorēja, rekomendēja un noteica kritērijus.
Ēka Veczosnā tika iecerēta kā mākslinieku viesnīca, kur tie varētu dzīvot pilnā pansijā un netraucēti nodoties savstarpējai komunicēšanai un radošam procesam. Arī daba apkārt bija izcila – lejā Zosnas ezers, var peldēties un vizināties ar laivām, apkārt priedes, smilšaini uzkalniņi! Nav tālu līdz dzelzceļa stacijai Antonopolē, no kurienes atveras vārti uz visu plašo pasauli.
Mākslinieku viesnīcu sāka būvēt pirms Pirmā pasaules kara1. „Ēku cēla vietējie spaciālisti, kuriem bija jāiziet ļoti stingra atlase, jo īpaši ilgi un rūpīgi tika meklēts akmeņkalis. „Visbeidzot tika atrasts Latgales vecticībnieks, kurš ar akmeņiem veica īpašu rituālu – „klausījās" katru akmeni, lēja tiem virsū vārošu ūdeni utt.", stāsta D. Gavare-Karpova"2.
Ja skatās šobrīd uz šo ēku, acis piesaista tās pamati un pirmie stāvi. Tajos laikos būvēja augstus cokolstāvus, tādēļ tagad grūti pateikt, vai šī ēka ir triju vai četru stāvu.
Līdz Pirmajam pasaules karam mākslinieku rezidence jau gandrīz tika uzbūvēta, bet karš visas ieceres apstādināja un vēlāk ēka ilgi stāvēja nesakopta.
Agrāk te līdzās bijusi muiža. „Muižas ēkas esot nodegušas un palikusi tikai kāda īpatnā stilā celta muižas saimniecības ēka, kas mākslinieku pils celšanas laikā kalpojusi sarga vajadzībām”3. Ir arī versijas, ka uz šī kalna kādreiz bija seno latgaļu apdzīvota vieta vai kāds nocietinājums.
Sanatorija ir cieši saistīta ar diviem latgaliešu literātiem – Meikulu Apeli un Jāni Regžu4. Pirmais ļoti daudz enerģijas ieguldīja, lai šī ēka tiktu sakopta un 20. gs. 30. gadu beigās šeit sāktu darboties Latgales skolotāju, valsts, pašvaldību u.c. darbinieku sanatorija5. Dzejnieks, 1927. gadā iznākušā dzejoļu krājuma „Nōkūtnes skaņas" autors Jānis Regža slimoja ar tuberkulozi, šajā Sanatorijā ārstējās un šeit arī nomira.
Ēkas sakārtošanas un pārbūves darbus pirms Otrā pasaules kara veica pēc arhitekta G. Klinklava izstrādātas skices un arhitekta P. Vītola būvprojekta. Tika izbūvēts ceturtais stāvs, kur tika iekārtotas sauļošanās telpas u.c.
Pēc Otrā pasaules kara Sanatorija atkal tika atjaunota. Tās specializācija bija plaušu slimību ārstēšana, apkārt medicīnas iestādei izauga ar šo iestādi saistīts liels ciems6.
Pretī Vezsosnai, otrā pusē Zosnas ezeram, pleķītī starp to un Rāznas ezeru ir Zosna. Ja šajā ciemā iebrauc no dienvidu puses, labajā pusē var redzēt zemu akmens žogu un tumši dzelteni krāsotu vecu katoļu baznīcu7. Labajā pusē aiz baznīcas dārzā ieejas vārtiem ir zvanenīca. Tas vien jau ir šīs baznīcas senuma apliecinājums – mazās koka baznīcas nebija tā konstruētas, lai to sijas un pārsegumi izturētu zvanu lielo smagumu.
Pretī baznīcai, ceļam pāri ir bijušās Zosnas muižas alejas, apstādījumi, saimniecības ēkas utt. Bieži vien varēja tā būt, ka saimniecības ēkas ir no akmeņiem un ķieģeļiem, bet pati kungu māja ir no koka.
Virs logiem ir dekors, kuru vieni sauc par Gliemežvāku, bet citi par Sauli vai Jūras zvaigzni. Tā bija tāda 20. gs. sākuma mode, Daugavpilī uz daudzām glaunām mūra mājām virs logiem vai frontonos var redzēt tieši tādus pašus dekorus.
Daudzu paaudžu garumā Zosnas muiža piederēja kņazu Goļicinu dzimtai.
20. gs. 20. gadu sākumā Zosnas muižā tika ierīkota skola. Te strādāja daudzi entuziastiski skolotāji, bija izveidots pat tāds kā vēstures muzejs. „Rozentovas pagastā, Rāznas ezera tuvumā, zemnieki rokot kartupeļu bedri, nejauši uzdūrušies uz senlietām. Par laimi tuvumā gadījies Zosnas pagastskolas skolotājs Jozans, kurš izrakumus pievācis un novietojis skolā. Izrādījies, ka zemnieki atrakuši senlatviešu kareivja kapu no 9. gadu simteņa. Kapā atrasta bruņu cepure, bronzas josta, goda zīmes, bronzas aproces, 8 gredzeni pirkstos, zobens ar maksti, šķēps un dunča fragmenti. Laikam neizrakts kapā palicis cirvis un šautras. Apmeklējot šopavasar Zosnas pagasta skolu, Kara muzejs veda sarunas ar Jozana kungu pārvest izrakumus uz Rīgu un, ar Izglītības ministrijas piekrišanu, tie tika pārvesti un ievietoti Kara muzejā”8. Šai 1924. gada marta publikācijai klāt pievienots zīmējums, kuru redzam arī uz tajā pašā gadā Jezupa Soikāna izdotās grāmatas „Senejō Latgola" vāka.
Skola jau kādu laiciņu ir likvidēta. Vēl var redzēt karoga mastu priekšā un sporta laukuma paliekas Rāznas ezera pusē. Ja man būtu laika mašīna, es atgrieztos bērnībā un labprāt pamācītos šajā skolā. Skaista, mīlīga skola.
Man kaut kā pat šķiet, ka tā, kas Zosna, ir vecāka par Veczosnu. Latgalē ir Vārkava un Vecvārkava, Aglona un Jaunaglona, Jaunrikava un Rikava utt. Sēlijā pat Jaunborne, Vecborne un Lielborne. Auces Latvijā ir kādas astoņas – sākot no Kroņauces un beidzot ar Jaunauci. Ir kaut kāds noslēpums, kaut kāds vēstures dziļums šajos vietu nosaukumos. Arī abās Zosnās.
1 Pie ēkas šobrīd ir plāksne, kur norādīts, ka te ir Latgales novada Rehabilitācijas centrs „Rāzna", bet pati ēka celta 1909. gadā.
2 Čursina J. Latgales sanatorijas gadsimtu ilgā vēsture // „Latgales Laiks", 02.08.2019.
3 Latkovskis D. Top Rēznas jaunā sanatorija // „Daugavas Vēstnesis”, 05.10.1939.
4 Seiksts O. Juoņs Regža. Vīngruomotys dzīsminīcisms // Pagrauda. – Rēzekne: LKC, 1999., 130.–132. lpp.
5 Latkovskis D. Top Rēznas jaunā sanatorija // „Daugavas Vēstnesis”, 05.10.1939.
6 Te lieli nopelni ir Nopelniem bagātajai ārstei, sanatorijas direktorei Marijai Karpovai.
7 Zosnas baznīcai ir veltīta pat grāmatiņa (1997), kuru, sagaidot dievnama 200 gadu jubileju, sagatavoja skolotāja E. Astiče.
8 Senlatviešu kareivis // „Ilustrets Žurnals", 14.03.1924.
Komentāri