Ar Jersikys vuordu saistuos myusu seņuokī rokstu pīminekli. Jersikys vaļdinīku i juo piļsātu Livonejis hronikā aproksta Indrikis, kuru pošu daudzi skaita par latgali. Rumjanceva bibliotekā globojās Jersikys evangelejs, kuru sarakstejs kaids izgleituots jersikīts. Jersika kužynuojuse daudzu latgalīšu literatu – Francis Kemps, Marta Skuja, Osvalds Kravaļs, Elita Cimare i c. – rodūšū pruotu1. Vyss skaidrs – te i myusu diženums, te i myusu tragedeja, te i cereiba iz atdzimšonu!
Vysvolža laiki. 8.–12. godu symtus skaita par senejūs latgaļu leluokuo uzplaukuma godim. A par varonuokū i nūzeimeiguokū senejūs latgaļu vaļstiskū veidojumu skaita Jersiku. Juos vaļdinīku Vysvoldi (Vissewalde) Indriķa hronikā (saraksteita latiņu volūdā) apzeimej ar rex, tys ir – karaļs!
Vysvolda sīva beja lītaunīku kunigaiša Daugerūta meita. Elita Cimare sovā latvyski/latgaliskajā mitologiskajā romanā „Jersikas derība” roksta: „Daugerūts izjāja Visuvaldim pretī un taujāja Visuvalža tēva gribas. Visuvaldis teica savu tēvu mirušu. Daugerūts klusēja, Visuvaldis klusēja. Ozola galā sāka krauklis ķērkt. Pie tā viņi arī palika, Daugerūts deva savu meitu Visuvaldim.”2
Drūši viņ Jersikā pyrma Vysvolda beja i cyti, možiņ pat pruoteiguoki, taisneiguoki i rūseiguoki vaļdinīki par jū, tikai viesturis olūtūs nikaidu ziņu par jim nav. Ir tikai par Vysvaldi!
Livonejis Indriķa hronikā apraksteits, kai Jersika tyka zaudāta (kai vacī latgalīši saceitu – īveikta). Gona paglupā veidā, kur lela vaine kreit i iz Vysvoldu.
„Tā kā Jersika allaž bijusi cilpa un it kā liels velns visiem, kas dzīvoja šajā Daugavas pusē, kristītajiem un nekristītajiem, un Jersikas valdnieks allaž cēla naidu un karus pret rīdziniekiem un arī nevēlējās ar tiem slēgt miera līgumus, bīskaps savu karaspēku virzīja pret šo pilsētu. Krievi, pa gabalu ieraudzījuši karaspēku tuvojamies, devās tam pie pilsētas vārtiem pretī, bet, kad vācieši viņiem ar ieročiem rokās uzbruka un vairākus nogalināja, nespēja aizstāvēties un metās bēgt. Vācieši, viņus vajādami, kopā ar viņiem iebruka pa vārtiem pilsētā.”3
“A var byut tys apraksteitais hronikā ir izdūmuojums?” – maņ ir cylvāki sacejuši. Var byut, tik pietnīkim, verūtīs iz itū kontekstā, ruodīs, ka apmāram tai, kai hronikā raksteits, ari beja.
Indrikis roksta, ka tik nagaideiti dreiži īkaruotajā Jersikā beja bazneicys (daudzskaitlī!), daudz purpura, sudobra, lūpu i vysa kuo cyta. Tys nūtyka 1209. godā, ar itū Jersikys izpūsteišonu ari suocēs juos nūrīts.
Jersikys piļskolns ir 18 m augsts, juo ploskonais vierss ir apmāram myuslaiku futbola laukuma lelumā.
Jersikys piļskolns beja ideala vīta, kab kontrolēt Daugovys upi! Tekne te mat gondreiž 90 gradu leņki, iz obejom pusem plyudums tuoli puorradzams. Te zamaškā garuo Pluoņu sola, varātu byut, ka tei leluo sola te beja i Vysvalža laikūs. Jersikys piļskolnam preteimā upis krostā ir Dygnuojis piļskolns. Nu taidi vuorti, da kurim dasabireit naīraudzeitam ci izšmaukt napamaneitam nu nikai nasaīs!
Pādejī Ulmaņa pādi Latgolā. 1940. goda juņa suokumā Ministru prezidents izbrauce garā, vairuoku dīnu vizitē. Beja školu izlaidumu laiks, partū i tamā vizitē jis beja daudzuos školuos.
Beja iz Pleņču kolna, Sunākstis bazneicā i kopūs, Leivuona torfa fabrikā i c. Beja pi Augškūrzemis partizanu pulka pīminekļa Asarē. Beja Krystpiļs ceglu fabrikā, Modyunis radiostacejā, pi Aivīkstis HES i c. Beja ari Gārsenis, Okneista i Dygnuojis školuos.
„Sava brauciena pirmās dienas vakarā Prezidents uzkāpa seno latgaļu Jersikas pilskalnā, kur XII gadusimteņa sākumā dzīvojis un valdījis karalis Visvaldis.”4 Kārlis Ulmanis apsavēre piļskolnu i pasarunova ar arheologim, kluotyn asūšī jū saleidzynova ar Vysvaldi, a kai duovonys Vadūņs dabova sudobra pluoksneiti ar Veronikys Strēlertis dzejis vuorsmom i senejū latgaļu masivū karaveira aprūci.
Tei beja pādejuo reize, kod Kārlis Ulmanis kai reals Latvejis Republikys vadeituojs beja Latgolā.
1940. goda Latgolys Dzīšmu svātki. Gon tod, gon niu nūzeimeibys/viereibys centrā ir 16. juņa lelkoncerts Stropu estradē. Gon svātku organizatori tai tū beja īplanavuojuši, gon ari tragiskī viesturis nūtykumi tū svātdīnis piecpušdīni šaltī padareja par vysys vaļsts viesturis rūbežškirtni.
Nūsaukums “Dzīšmu svātki” akcentej golvonū, bet reizē ari moldynoj – oficialuo pasuokumu programa beja daudz plošuoka i daudzveideiguoka (kino izruodis, rakstnīku cielīni, glaznu, tautystārpu, gruomotu, amatnīku dorbu izstuodis i c.). Ar kū tod suocēs Latgolys Dzīšmu svātku pasuokumu programa? Tam tok juobyun zeimeigam, starta pištoleta suovīņam leidzeigam pasuokumam!
1940. goda 9. junī tyka atkluota Jersikys i Dygnuojis piļskolnūs atrostūs arheologiskū prīškmatu izstuode Vaļsts viesturiskuo muzeja Daugovpiļs nūdaļā (Saulis īlā 5/7)!
Nu bejušuo iz tānejū, nu senejūs latgaļu pyrmskrystnešu dyžonuma i vaļdinīka Vysvolda leidz atkal saimnieki savā zemē i Vodūņa – taida beja logika. Plus vēļ 1939. godā nūtyka vierīneigi izrokumi Jersikys piļskolnā, tū vysu gari i smekeigi apraksteja prese. Pats Aleksandrs Čaks beja iz Jersiku/Dygnuoju aizbraucs, apsaviers i sarakstejs rokstu5!
Koč kū nu tūs arheologa Franča Baloža (1882–1947) paveiktūs Jersikys izrokumu i tān var redzēt Daugovpiļs Nūvodpietnīceibys i muokslys muzeja ekspozicejā!
Uļmana laikūs par golvonajim seņlatvīšu breivis i bruņuotys pretuošonuos simbolim palyka legendarī Namejs i Viestarts.
Ari Kārlis Ulmanis beja nu Zemgalis, par tū beja i taidi, kas jū saleidzynova ar itim mīsuos varonajim, gorā styprajim viersaišim. Dīzyn voi senlatgaļu vaļdinīkam Vysvoldam 20. g. s. 20.–30. godūs beja šansis tapt par kūpnacionalū varūni. Na jau vydzemnīki voi zemgalīši guoja tymlaikūs rakt gruovus iz Latgolu, ni ari Vysvolds beja pruota i drūsmis simbols! Dreižuok taids žālobains naveiksminīks – tai maņ piec nūvadeitys ekskursejis pa Jersikys piļskolnu pasaceja kaids diasporys jauneklis.
Dzeļža bazneica. Leluo asfaļta ceļa Daugovpiļs–Reiga molā ir pravoslavu bazneica.
Vuords bazneica da myusu ir atguojs nu Polockys pusis, gon jau ka pa lelū Daugovys upi.
Ap bazneicu tān kūka bolku žūgs, kas imitej piļskolnu nūcītynuojumus. Pi žūga vuortim moza ustabeņa, jai durovys vysod valī. Tī īškā ikona, a tai zamaškā smiļkšu gaļdeņš, kurā kotrys var īspraust sūpluok nūlyktuos voska svecis – i aizdadzynuot ar kaidu nūdūmu! Vuords svece pi myusim ari atguojs nu polockīšu.
Tei bazneica nu metala, jei cīši lels ratums.
Par itū dīvnomu ir daudz legendu. Ka tys ir Katrinys II voi Pītera I puorvītojomais dīvnoms. Ituos legendys nav patīseiba, juos naiztur kritiku. Bet skaiškys legendys, lai jau dzeivoj!
Itū dīvnomu var nūsaukt par ceļojūšu. Parosti ar bazneicom beja tai – kur tuos izbyuvēja, tī tuos i beja. Itū tānejū Jersikys dīvnomu izbyuvēja Odesā, kuģu byuvis ryupneicā. Tei bazneica nu suoku beja Krimā, stuovēja vīnā garnizonā. Guoja cylvāki i lyudzēs. 1866. godā itū bazneicu izjauce i puorvede iz Daugovpili. Pastateja kolnā, kur niu Borisa i Gleba katedrale. Ari Daugovpilī tei bazneica beja deļ vītejuo garnizona. Tū vītu sauc Jaunbyuve, tymā laikā cylvāki tī suoce apsamest. Ar laiku tymā dzeļža bazneiceņā vysi vairs navarēja satiļpt.
Tod te beja Vitebskys guberņa, Latgolys pareizticeigū vierseibnīks beja Polockys veiskups. Tys beja ap 1903.–1904. godu, kod jersikīši ar vītejū muižineicu Aleksejevu prīškgolā lyudze konsistoreju, lai izbyuvej Jersikā bazneicu. A tymā pat laikā Daugovpilī ir bazneica, kurā navar satiļpt vysi dīvlyudzieji! Teik pījemts lāmums Daugovpilī izbyuvēt Borisa i Gleba bazneicu, a tū vacū dzeļža bazneiceņu ar veiskupa svieteibu izjauce, puorvede i pastateja Jersikā.
Padūmu godūs dīvnoms beja sadauzeits, izlaupeits. Vyss vaļā! Īaudzs kūkūs. Saryusiejs. Metals tok ryusej! Nazkas čupeit palyka nu ikonostasa. Bet ikonys beja sagraizeitys. Tuos beja nu auduma. Tys līcynoj, kaida tymūs laikūs beja attīksme pret dīvnomim, pret svātumu6.
Niule bazneica ir atjaunuota. Apleik jai taids kai mežs, par tū šoferi, kuri mudri brauc pi rulim, itū bazneicu eisti i naīrauga.
