Gajoka mikrorajonu Daugavpilī pelnīti var saukt par pilsētas unikālāko daļu, jo šeit nelielā teritorijā ir koncentrēts viss, kas veido veselas pilsētas infrastruktūru: dzīvojamās ēkas, valsts uzņēmumi, komercfirmas, kopmītne, viesnīca, sporta klubs, ir dievnams, alus darītava, termoelektrostacija un pat cietums, kā arī dzelzceļa atzars. Un vēl promenāde!
Ērts un mājīgs
Ņemot vērā notikumus, kas notiek Ukrainā un pasaulē, cilvēki Gajokā bija ļoti nerunīgi. Viņi, šķiet, ir pilnībā iegrimuši sevī, baidoties pateikt kaut ko lieku, kas neatbilst pašreizējās dzīves realitātēm, vadoties pēc principa „ka tik kaut kas nenotiek”.
Tā notika arī ar strādniekiem, kuri rosījās pie viesnīcas ieejas. Šie cilvēki vienkārši „atkratījās” no reportiera, bilstot, ka, varbūt, ar viņiem vēlas parunāties kāda izlūkdienesta aģents, tāpēc – neteikšot ne vārda.
Mana ekskursija pa Gajoku sākās pie Daugavgrīvas speciālās iestādes. Tiesa, šis objekts nebūt nevairoja jaukas un radošas iedvesmas sajūtas. Aiz tā pavērās vēl drūmāks skats: pārpildīta miskaste, kaķu ēdinātava, kuras „apmeklētāji” pēc sātīgām brokastīm acīmredzot bija devušies savās gaitās, veci šķūnīši, pamestība un netīrība. Toties pārsteidza neticami resnas, gluži kā baobabam, koka saknes.
Iespaidīgi izskatās lielveikals „Gigant”, intensīvā satiksme un daudzie cilvēki. Vārdu sakot, viss tāpat kā pilsētā.
Vienā no teritorijām, kur atrodas ražotnes un firmas, iepazinos ar kādu jaunekli, kurš tur strādāja. Divdesmit septiņus gadus vecais Raimonds Paradniks šeit strādā par noliktavas pārzini, šajā darbā iekārtojies nesen. Lai gan viņš dzīvo Jaunbūvē, viņam patīk Gajoks, jo īpaši tas, ka tuvumā ir upe. Raimonds stāsta, ka studējis sakaru un transporta tehnikumā, prot dažādus būvdarbus: «Gajokā valda īpaša gaisotne. Šeit ir komfortabli un mājīgi. Taču mans mikrorajons ir labāks, jo es esmu tā patriots.”
Emociju promenāde
Uz promenādes -- majestātiskas un diezgan skaistas būves, no Daugavas puses pūta ass vējš. Satiku retus gājējus, tostarp arī sievieti, kura nodarbojās ar nūjošanu. Kā izrādījās, enerģisko sporta entuziasti sauc Marija, viņai ir 75 gadi, latviete, dzimusi Krāslavā. Pērn 83 gadu vecumā no „kovida” nomira viņas vīrs, ar kuru kopā nodzīvoti 32 gadi.
Marija dzīvo pilsētas centrā, bet Gajokā viņa regulāri dodas pastaigā pa promenādi, tāpēc savā vecumā viņa izskatās lieliski. Turklāt Marija izrādījās jauka un saprotoša sarunas biedre.
Kādreiz viņa bija uzņēmuma personāla nodaļas vadītāja. Izrādījās, ka promenāde, kas Marijai tik ļoti patīk, ir daļa no viņas nūjošanas maršruta: “Viena lieta ir staigāt pa pelēku pilsētu, un pavisam kas cits – iet gar Daugavas krastu, apbrīnojot upi, kaijas un jūras kraukļus. Tiesa, šodien ir ļoti auksts laiks.”
Savukārt nākamais garāmgājējs -- Ruģeļu ciema iedzīvotājs, par promenādi ir citās domās: “Kas gan te labs? Vai esat bijis Zarasos? Lūk, tur ir promenāde! Viss pārdomāts. Bet pie mums uzbūvēja dārgu objektu – gandrīz vai Ņevas prospektu, bet kāda jēga? Kas te staigā? Jūs un es! Tas nav nekas cits kā naudas atmazgāšana.”
Tāds pats viedoklis ir arī Aleksandram Kumpiņam, kurš dzīvo vienā no vecajām mājām, kas atrodas blakus izdaudzinātajai promenādei. Aleksandrs ir PSRS sporta meistars brīvajā cīņā, tagad -- pensionārs un bērnudārza apsardzes darbinieks: “Mēs to saucam par promenādi… Lai man piedod projekta autori un celtnieki, bet tas ir cūku aizgalds. Nav ne iespējas nokāpt pie Daugavas, ne soliņu atpūtai, nekā cita! Viens vienīgs žogs un režģi! Es pats redzēju, kā cilvēki, riskējot saplēst bikses un svārkus, kāpa tam pāri, lai nokļūtu pie upes. Agrāk bija labāk un skaistāk. Celiņš, lai arī neasfaltēts, zaļumi, ērta nokāpšana līdz Daugavai.”
Aleksandrs dzīvo pieticīgi, vecā ēkā, tomēr ir apmierināts ar visu. Nesen iegādājās lietotu automašīnu, jo viņa vaļasprieks ir makšķerēšanas un medības, tāpēc bez sava transporta ir grūti iztikt. Un Gajoks, kur viņš dzīvo jau 15 gadus, Aleksandram ļoti patīk un viņš priecājas, ka šis mikrorajons ar katru gadu kļūst skaistāks un labiekārtotāks.
Fabrikas ielā ir ieklāts asfalts, top jauna moderna ēka, kas vēl nav pabeigta, darbojas sporta klubs „Sofia”, ir arī citas arhitektoniskas izmaiņas. Tiesa, Gajoka tukšās teritorijas un tajās samestie atkritumi rada nomācošu iespaidu. Turklāt vecās nekoptās mājas, sapuvušie koka un sagruvušie ķieģeļu žogi bojā kopskatu un asi kontrastē ar jauno promenādi.
Taču visi šie pozitīvie un negatīvie iespaidi un viedokļi par Gajoku uzreiz aizmirsās, kad skatienam pavērās Gajoka Marijas Pasludināšanas un Svētā Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nams ar zaigojošiem zeltītiem kupoliem, kas iesvētīts 1886. gada 29. martā. Tādā noskaņojumā arī pametu omulīgo un viesmīlīgo Gajoku.
Komentāri