Pavasaris rit pilnā sparā -- ir laiks lauksaimniecības darbiem. Pārmērīgajam pārtikas cenu pieaugumam vajadzētu likt daudziem lauku un pilsētu iedzīvotājiem, kuriem ir sakņu dārzi un vasarnīcas, sarosīties un pārskatīt savu pārtikas nodrošinājuma programmu, proti, palielināt tās vai citas nepieciešamās lauksaimniecības produkcijas ražošanu. Tomēr, dīvainā kārtā, cilvēki šajā ziņā nesteidzas kaut ko mainīt. Turklāt daži uzskata, ka dārza kopšana ir vien lieka nopūlēšanās.
Bez zemes neiztikt
Augšdaugavas novada Salienas pagasta Šlapaku ciema iedzīvotāja Verai Gorkinai, pēc viņas teikā, pats Dievs ir vēlējis nodarboties ar dārzkopību, jo tam ir visi nosacījumi: “Mums ar vīru Fjodoru, kurš pašlaik atrodas Čehijā, nav nemaz tik daudz zemes, lai nodarbotos ar mājražošanu, piemēram, ražotu maizi, saulespuķu eļļu vai citus pirmās nepieciešamības produktus. Tam ir nepieciešami vismaz 3 hektāri zemes, pretējā gadījumā būs zaudējumi. Bet, ja Fjodors būtu šeit, mājās, mēs noteikti iestādītu pushektāru kartupeļu, jo tā ir mūsu otrā maize. Manu sievietes spēku pietiek labi ja piecām simtdaļām. Taču es audzēšu visas tradicionālās kultūras – daru to katru gadu. Nesen sāku audzēt zemenes, ceru, ka izdosies.”
Vecās Forštates (Kalupes iela 4) iedzīvotāji, dzīvesbiedri Tatjana Daņa-Novoslavska un Pāvels Novoslavskis cik vien dzīvo šajā vietā, tik ilgi arī nodarbojas dārzkopību un puķkopību. Viņiem ir 16 simtdaļas zemes, no kuriem piecas ir atvēlētas lauksaimniecībai. Agrāk lielākā platība bija atvēlēta kartupeļiem, tagad nolemts dažādot ēdienkarti ar dažādiem dārzeņiem: „Šogad uzstādījām divas siltumnīcas, kurās stādīsim gurķus un tomātus, kā arī salātus un sīpolus. Dēstus audzēju pati – esmu to iemācījusies. Šogad iegādājāmies vēl papildu 20 vistas. Šī mūsu darbošanās nav saistīta ar pašreizējo cenu krīzi. Mēs arī agrāk neesam sēdējuši dīkā.”
Jāpiebilst, ka šie cilvēki domā ne tikai par dienišķo maizi, bet arī par dvēseli. Viņi vēlas dzīvot komfortabli un priecāties par savas dzimtās vietas skaistumu, tāpēc stāda puķes, nodarbojas ar ainavu dizainu un, lai gan ģimenes budžets ir visai ierobežots, pagalmā veido dažādas dekoratīvas konstrukcijas, dažas arī pasūta.
Pašā Šūņu ezera krastā, gandrīz vai meldrāja biezoknī, savā mazajā dārziņā darbojās astoņdesmit gadus vecā Marija (Vidzemes iela 52) -- stādīja vasaras ķiplokus.
Marija 38 gadus nostrādāja gaļas kombinātā, arī viņas vīrs ilgus gadus veltīja mūsu valsts ekonomikas attīstībai. Sarunas biedre pēkšņi pārgāja no dārzkopības tēmas uz sociālo: «Bezmaksas braukšana sabiedriskajā transportā ir atcelta, arī mazgāšanās pirtī tiem, kam 80 gadi, nu jau ir par maksu. Tāpat noskopojās un neizmaksāja 50 un 60 eiro dāvanas naudas, ko agrāk saņēma tie, kuri tikpat ilgus gadus nodzīvojuši laulībā. Atņemiet mums visu! Mēs izdzīvosim! Malka un ogles ir dārgas, kilograms sāls veikalā maksā 2 eiro. Padomā tik! Sankcionēja vienkāršus cilvēkus, bet ne pie varas esošos, kam algas tūkstošos un desmitos tūkstošu eiro? Viņi jau nebūs cietēji!”
Marija būtu iestādījusi kartupeļus, bet nav kur -- zemes gabals par mazu. Arī pagalmā nav vietas, te augs gurķi un tomāti.
Kāda jēga liekt muguru
Mājā, kas atrodas Šūņu ezera krastā Odu ielā 6, Nadežda Auguceviča dzīvo jau gandrīz divus gadu desmitus. Nadeždas vīrs, ar kuru kopā nodzīvoti 38 gadi, ir miris. Kopš tā laika viņa ir viena.
Kopdzīves laikā kopā ar vīru Nadežda izaudzināja un palaida patstāvīgā dzīvē sešus bērnus, un tagad viņa priecājas par saviem desmit mazdēliem un mazmeitām. Nadeždas dēls Jurijs dzīvo un strādā Anglijā, Andrejs -- Čehijā, pārējie bērni palikuši dzimtenē, kur atraduši savu laimi un vietu dzīvē. Visi rūpējas par mammu, apciemo un palīdz, lai gan viņa atzīst, ka finansiālu palīdzību no bērniem neprasa.
Savulaik Nadežda strādāja veikalā, pēc tam dzelzsbetona gulšņu rūpnīcā, vēlāk -- pastā.
Runājot par zemi, sarunas biedrene bilst, ka neredz jēgu liekt muguru dārzā, kas atrodas turpat blakus: “Man pensijas pietiek. Akciju laikā visu var nopirkt lielveikalos, turklāt ļoti lēti. Ko gan es varu izaudzēt savā dārzā? Burkānus un bietes, kas veikalā maksā centus? Ja man kaut ko vajag, tad varu paņemt to visu no meitas, kura dzīvo Poguļankā, vai no vecākās māsas, kura dzīvo laukos. Turklāt man nevajag daudz." Nadežda uzskata, ka labāk sakopt pagalmu, nevis tērēt laiku sakņu dārziem. Tieši to viņa arī darīja sarunas laikā.
Tik daudz kas piedzīvots
Tādās pašās domās – nav vērts tērēt enerģiju, laiku un naudu lauksaimniecības kultūru audzēšanai, ir Jānis Kreipāns, kurš pirms pāris nedēļām no Eiropas valstīm atgriezies dzimtajā pusē uz visiem laikiem. Arī viņa vecāki arī dzīvo Šūņu ezera tuvumā: “Esmu pabijis daudzās valstīs, strādājis daudzus un dažādus darbus, saņēmis lielu naudu, piemēram, Skandināvijā – trīs tūkstošus eiro mēnesī, un man tagad vajag šo dārzu?! Priekš kam? Tas ir blakus, mamma varētu tajā darboties, bet problēma ir tāda, ka zeme ir galīgi neauglīga -- kapu smiltis – tajās nekas neaug.”
Mēs ar Jāni no sakņu dārzu tēmas pārgājām uz viņa notikumiem un piedzīvojumiem bagāto dzīvi, kā arī interesantajiem radu rakstiem, kurus viņš labi pārzina, pateicoties savai vecmāmiņai, kura savulaik izstāstīja mazdēlam visus viņu ciltskoka smalkumus.
Nesen Jānis nojauca senu – 300 gadus vecu senču māju Locikos, kur dzīvojušas daudzas Kreipānu dzimtas paaudzes. No dažiem vēl stipriem baļķiem Jānis grib uzcelt pirti: "Mūsu dzimtas mājas sijas sildīs gan dvēseli, gan miesu." Savukārt par savu aizraujošo dzīvi Jānis solījis tuvākajā laikā pastāstīt laikraksta "Latgales Laiks" lasītājiem.
