Jaunbūvē Daugavpilī visvairāk iekrita acīs milzīgais automašīnu skaits, kas stāvēja nepārtrauktās rindās visu šī mikrorajona ielu abās pusēs. Te tev nu bija depresīvais reģions, kur automašīnu ir vairāk nekā cilvēku, kuriem augstā degvielas cena, šķiet, nav nekas vairāk kā tukša skaņa.
Ne bērni, bet brīnumbērni
Baznīcu kalnā, kur atrodas četru dažādu reliģisko konfesiju dievnami, kas ir ļoti reti sastopams apvienojums, ķermenim un dvēselei uzreiz kļuva vieglāk, it kā būtu parunājies ar Dievu. Uzlabojās garastāvoklis, tāpat kā visiem šī Daugavpils mikrorajona sabiedriskajiem un atvērtajiem iedzīvotājiem.
Pa vienu no ielām disciplinēti gāja skolēnu rinda ar mugursomām, kuru vadītāji, divi pieauguši jaunekļi, nokomandēja: “Smaidiet! Jūs fotografē!" Un bērni paklausīja. Kā vēlāk izrādījās, skolēni gatavojās doties uz divu nedēļu vasaras nometni, tāpēc soļoja uz 12. vidusskolu, lai no turienes dotos ceļā.
Pie šīs mācību iestādes teritoriju sakopa zēni enerģiskās skolas sētnieces Valentīnas Strinovičas vadībā. Viņa pastāstīja, ka par sētnieci strādā jau piecpadsmit gadus, darbs patīk, kolektīvs labs, par bērniem var teikt tikai vienu -- paklausīgi un strādīgi -- īsti brīnumbērni: “Tie ir 7. klases skolēni, rudenī ies 8. klasē. Tagad viņiem ir divu nedēļu prakse. Taču skolēni uzkopj teritoriju ne jau par pliku paldies, bet gan par samaksu. Paredzēts, ka jānostrādā četras stundas dienā, par vienu stundu maksā 3 eiro 50 centus. Tādējādi dienā katrs audzēknis nopelna 14 eiro. Tas ir gana labs ienākums!”
Jautāju zēniem, kam viņi grasās tērēt nopelnīto naudu? Izrādās, ka nevis nieciņiem un saldumiem, bet ļoti nopietnām un vajadzīgām lietām: telefonam, velosipēdam, skrejritenim... Skolēni pastāsta, ka viņi labi mācās, labi uzvedas, nesmēķē, meitenēm pāri nedara un pret alkohola lietošanu izturas ļoti negatīvi. Vārdu sakot, piekopj veselīgu dzīvesveidu.
Valentīna ir sajūsmā par Jaunbūvi un uzskata to par labāko Daugavpils mikrorajonu. Viņa dzīvo netālu no darbavietas – Ventspils ielā: “Man šeit patīk. Esmu savā vietā. Nostrādāšu līdz pensijai, taču būs žēl šķirties no skolas kolektīva un bērniem.”
Visiem vēl labklājību un mieru!
Sirsnīgi draugi, profesionālās izglītības kompetences centra "Rīgas Tehniskā koledža" Daugavpils filiāles 4. kursa studenti Deniss Saveļjevs un Sergejs Salaks, kuri apgūst automehāniķa profesiju, steidzās uz nodarbībām, bet tomēr atvēlēja pāris minūtes sarunai: “Mācāmies, „tusējam”, vārdu sakot, dzīve kūsāt kūsā, visam atrodam laiku. Jā, automašīnu ir ļoti daudz, lai gan pagalmos ir stāvvietas, acīmredzot, visiem auto tur nepietiek vietas. Un vēl daudzi sūkstās, ka dzīvojam slikti..."
Deniss dzīvo Jaunbūvē un ļoti lepojas ar to, savukārt viņa draugs Sergejs dzīvo Ķīmiķu mikrorajonā. Abi apgalvo -- ja ir vēlēšanās, šajos mikrorajonos var uzspēlēt futbolu vai trenēt muskuļus uz turniketa, jo tādas iespējas ir. Atvadoties, jaunieši novēlēja Daugavpilij uzplaukumu un visiem Zemes iedzīvotājiem -- mieru, un aizsteidzās uz nodarbībām.
Septiņdesmit divus gadus vecā Valentīna Grabļenova dzīvo Lielajā Dārza ielā. Jaunbūvē viņa dzīvo jau četrus gadu desmitus, precīzāk -- 41 gadu: “Ko lai saka par mikrorajonu? Kas ir, tāds ir. Ne jau bez problēmām un trūkumiem. Piemēram, privātpersona nopirka teritoriju mūsu mājas priekšā, kur agrāk bija bērnu rotaļu laukums un iedzīvotāju atpūtas vieta. Tagad iepretī mūsu mājai slejas necaurredzams žogs.”
Valentīnu kaitina bijušās mēbeļu rūpnīcas drupas, izraisot asociācijas ar karu.
Dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmuma 3. namu apsaimniekošanas iecirkņa sētnieks, četrdesmit divus gadus vecais Vasilijs Zvaričs, kurš Jaunbūvē dzīvo kopš dzimšanas, ir savā ziņā unikāls un nedaudz noslēpumains cilvēks. Jaunais, izskatīgais, izglītotais, pieklājīgais un komunikablais vīrietis jau septīto gadu vicina slotu. “Savulaik absolvēju 99. arodskolu, kur ieguvu galdnieka un namdara specialitāti. Šādi meistari ir pieprasīti visos laikos un vienmēr spēj nopelnīt sev iztiku. Taču, lai strādātu firmā, ir jābūt pietiekamai pieredzei, bet man tās nav! Taču man gana labs ir arī sētnieka darbs,” saka Vasilijs, kurš joprojām dzīvo viens. Par to viņam ir savs viedoklis: “Pagaidām vēl neesmu saticis savējo -- vienīgo. To, ar kuru varētu nodzīvot visu mūžu. Es ticu, ka viņa ir. Bet kur? Es gaidīšu un cerēšu."
Vasilijs aizraujas ar numismātiku, viņš kolekcionē dažādu valstu eiro jubilejas un piemiņas monētas.
Runājot par darbu, sētnieks pastāstīja, ka nereti nākas uzklausīt iedzīvotāju sūdzības par to, ka tuvumā darbojas betona ražotne, kura, pēc viņu teiktā, ir pārāk skaļa un putekļaina: “Bet tādi ir dzīvošanas noteikumi pilsētā, kur jāsamierinās un jāņem vērā daudzu intereses, nevis konkrētu ar kaut ko neapmierinātu cilvēku vēlmes.”
Agrāk Vasilijs strādāja Lokomotīvju remonta rūpnīcā, sākumā par stiklinieku, vēlāk -- veselībai kaitīgā ražošanā -- par formētāju liešanas cehā.
Un kā gan bez darvas karotes
Smaidīgā Jana Dubovska Lielajā Dārza ielā dzīvo jau 13 gadus, tagad viņai ir 16 gadi. Šogad viņa pārgāja desmitajā klasē: “Te ir labi. Cilvēki draudzīgi, ir visa sadzīves infrastruktūra -- veikali, skola, tramvaji un autobusi. Jaunbūve tiek labiekārtota. Piemēram, pie mājas, kurā dzīvoju, kādreiz bija putekļains ceļš, bet tagad uzklāts asfalts. Paldies!" Jāpiebilst, ka Jana šogad absolvēja „Saules skolu”, kur viņa mācījās sešus gadus.
Siguldas iela it kā šķir divas cilvēka eksistences realitātes: vienā ielas pusē tīrība, kārtība, glīti un sabiedriski cilvēki, otrā pusē -- bijušās mēbeļu fabrikas biedējošās drupas, kas tukšajām logu ailēm noraugās uz civilizēto dzīvi. Nodomāju – kad tad beidzot tiks noslaucīta no zemes virsas šī nejēdzība, kas bojā cilvēkiem garastāvokli un mikrorajona ainavu? Izrādās, ka tas notiks pavisam drīz. Teritorija jau norobežota ar žogu, un tuvākajā laikā, kā cer vietējie iedzīvotāji, drupu vietā taps jauna ražotne, kur strādās desmitiem daugavpiliešu.