„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 23. septembris
Pirmdiena
Vanda, Veneranda, Venija
+9.7 °C
daļēji mākoņains

"Mežciems" Mihaila Tkaliča dzīvē

Padomju laikos slavenās dziednīcas "Mežciems", kas atrodas Mežciemā, ziedu laiki un sabrukums notika tā iedzīvotāja, 79 gadus vecā Mihaila Tkaliča acu priekšā. Daudzus gadus cilvēks, kuram nebija vienaldzīgs sanatorijas liktenis, darīja visu, lai saglabātu vismaz to, kas bija palicis pāri.

Uz Ļeņingradu -- kājām

Mihails dzimis 1943. gadā Pleskavas apgabala Porhovas rajona Ņestrinas ciemā: “Mani vecāki, bēgļi no vāciešu aplenktās Ļeņingradas, bija vienkārši cilvēki. Mamma Praskovja strādāja ķieģeļu un flīžu rūpnīcā Lugā, bet tēvu es neatceros. Vēl ģimenē bija 1925. gadā dzimušais brālis Ivans un māsa Anna, kas piedzima pēc gada. Taču viņi ir dzimuši Kijevas apgabala Boguslavskas rajonā, kur tolaik plosījās „golodomors”. Tas bija 1933. gads, šīs briesmīgās traģēdijas vissmagākais posms.

Māte ar Ivanu un Annu devās kājām uz Pēterburgu. Uztūkusi no nepietiekama uztura, viņa ne reizi vien zaudēja samaņu, bet tomēr sasniedza galamērķi un izglāba bērnus.

Mihaila tēvu Georgiju un tēvabrāli Grigoriju ieskaitīja kulaku kārtā, jo viņi turēja zirgus, citus lopus, bija arī zeme. Kā sodu par to padomju vara viņus nosūtīja rakt „Belomorkanal”.

Kopš kara sākuma ģimene dzīvoja Pleskavas apgabalā. Ivanam Tkaličam tad bija 18 gadi, jauneklis pievienojās partizāniem, jo ​​vācieši varēja viņu nosūtīt uz Vāciju. Vēlāk Ivans nokļuva soda bataljonā un krita 1944. gada decembrī pie Tukuma kaujās ar nacistiem, kur arī tika apglabāts.

1944. gadā vācieši visus sadzina preču vagonos un aizveda uz Vāciju, bet Tkaliču ģimeni un citus Krievijas iedzīvotājus stacijā izsēdināja, aizveda uz Līksnas pagastu un norīkoja darbā pie saimniekiem.

Praskovja gatavoja malku sanatorijai „Mežciems”, Anna darīja citus darbus.

Mihails pastāstīja, ka par viņu ģimenes locekli kļuvis vēl viens zēns – 1940. gadā dzimušais Anatolijs Moisejevs. Viņu, slimu, kāds bija pametis vai arī puika bija pazudis. Praskovja apžēlojās par bērnu un, neskatoties uz grūtībām un smagajiem laikiem, audzināja viņu kā savu dēlu un pat reģistrēja ar savu uzvārdu.

Dzīve vācu laikā

Drīz visus līksniešus nosūtīja uz Mežciemu, lai apkalpotu vāciešus, kuri šeit ārstējās. Bija jākurina krāsnis, jāmazgā drēbes un jāveic citi darbi.

„Dziednīcai tolaik bija divas lielas ēkas, ko savulaik uzcēla grāfi Plāteri. Mamma stāstīja, ka 1943.--1944. gadā pēc lidojumiem un gaisa kaujām vācu piloti šeit uzlabojuši veselību un atpūtušies. Viņi karoja kreisajā krastā. Atkāpšanās laikā vācieši uzspridzināja vienu ēku, bet otra, mīnētā, tika izglābta, un tā ir saglabājusies līdz mūsdienām,” paskaidroja Mihails.

1944. gada 25. jūlijā vācieši, atkāpjoties, izsludināja trauksmi, Mežciema stacijā visus iesēdināja trīs vaļējos vagonos, bet dažus -- slēgtos, tostarp arī Tkaliču ģimeni, un veda uz Kurzemes katla pusi. "Es tikko biju iemācījies staigāt. Mamma stāstīja, ka vaļējos vagonos vācieši veda pieaugušos un bērnus, lai tādējādi pasargātu sevi no padomju lidmašīnām, kas lidoja ļoti zemu, bet vilcienu nebombardēja. Ir jāzina vācu kārtība -- mūs aizveda, lai mēs viņus apkalpotu. Vāciešiem tobrīd jau bija jāuztraucas par to, kā paglābt savu ādu, bet viņi domāja par ērtībām un komfortu. Līdz 1945. gada 11. maijam mēs bijām Kurzemē. Visu šo laiku vācieši mūs turēja pie sevis, nebaroja, jo noliktavas bija uzspridzinātas, viss nopostīts, visapkārt asinis un šausmas,” stāsta Mihails.

Pēc sagūstīšanas vācieši, saskaņā ar sarakstu, visus apkalpotājus nodeva padomju karaspēkam. Lielāko daļu cilvēku nosūtīja uz pirmskara dzīvesvietu, bet Tkaliču ģimenei, pateicoties Praskovjai, izdevās palikt Mežciemā, kur viņa strādāja sanatorijas virtuvē par trauku mazgātāju. Galvenais bija pabarot ģimeni. Toreiz kūrortā ārstēja atklāto tuberkulozes formu, taču vietējie iedzīvotāji sāka protestēt, jo daudzi, komunicējot ar slimajiem, inficējās. Tāpēc tuberkulozes slimnieki tika pārvesti uz Rāznu.

Tik tikko izglābās

Mihails pabeidza Daugavpils Dzelzceļnieku skolu, pēc tam tehnikumu tajā pašā specialitātē, paātrināti -- Liepājas jūrskolu, pēc tam četrus gadus dienēja Baltijas jūras kara flotē uz zemūdenēm, bija motorists elektriķis torpēdkuteru brigādē, apguva ūdenslīdēja profesiju, bet pēc demobilizācijas strādāja lokomotīvju depo un Lokomotīvju remonta rūpnīcā, kādu laiku bija mašīnista palīgs un mašīnists, brauca jūrā zvejot, vārdu sakot, M. Tkaliča kopējais darba stāžs ir 42 gadi, kuros viņš apguvis ne vienu vien profesiju un specialitāti.

Kad pienācām pie Mihaila mājas, viņš pastāstīja par baisu atgadījumu, kas notika pēc kara tieši iepretī vietai, kur Mihails vēlāk uzcēla savu mājokli.

Bērnībā viņš, viņa pusbrālis Anatolijs, māsasmeita un vēl viens draugs atrada ierakumos granātu, kuras skavā nebija drošinātāja, tā bija sasieta ar diegu: “Tas notika pēc kara. Draugs pārgrieza diegu ar stiklu, kronšteins pēkšņi atlēca, atskanēja klikšķis, un mēs acumirklī metāmies uz visām pusēm. Taču sprāgstošās granātas lauskas mūs tomēr sasniedza.”

Meitene tika cauri sveikā. Anatolijam šķemba savainoja kāju, Mihailam sprādziena vilnis norāvis bikses un savainoja ar šķembām vietu zem jostasvietas, bet tas neapdraudēja dzīvību, bet draugam nāvi nesošais metāla gabals iedūrās rīklē, no rētas sāka šļākties asinis. Zēnu steidzami ar lidmašīnu veda uz slimnīcu Rīgā, taču nepaspēja, viņš nomira, vēl esot gaisā.

Sanatorijas sargi

Mihaila acu priekšā sanatorija “Mežciems” uzplauka, sabruka un piedzīvoja nenoteiktības un pieprasījuma trūkuma periodu: “Tās ir manas sirds un dvēseles sāpes. Es nespēju uz to vienaldzīgi noskatīties. Par teritoriju neviens nopietni nerūpējās. Objekts tika pirkts un pārdots tālāk, tādējādi pelnot naudu. Vieni īpašnieki nozuda, citi nāca vietā. Daudz ko es, droši vien. nezinu. Jau ir pagājuši 30 gadi, bet vezums tā arī nav izkustējies.”

Kad sanatorija tika pamesta novārtā un kļuva par patvērumu zagļiem un bezpajumtniekiem, Mihails Tkaličs organizēja objekta aizsardzību. Kopā ar kaimiņiem apsargāja tukšo skolas ēku, dziednīcas teritoriju un aizstāvēja cilvēkus, lai tie nekļūtu par huligānu upuriem.

90. gadu sākumā šeit tika nogalināti cilvēki, notika izrēķināšanās, piemēram, vietējo autoritāšu apšaudē tika nogalināti seši cilvēki.

Ciema centrā, gandrīz pie Mihaila Tkaliča mājas, autobusu pieturā, kur nebija apgaismojuma, huligāni piekāva, aplaupīja un izģērba cilvēkus. “Toreiz mūsu ieroči bija tikai nūjas. Es izsekoju ļaundarus -- tie bija 10--15 cilvēki. Viņi „tusējās” kādas vecas sievietes mājā, kura dzīvoja Daugavas kreisajā krastā aiz Sventes tilta. Mēs ieradāmies un pieprasījām visu atdot, kas arī tika izdarīts. Starp bandītiem un mums notika kautiņi, bet huligānisms pamazām iznīka un cilvēki sāka dzīvot mierā,” saka sarunas biedrs.

Cietoksnis kā paraugs

Mihails Tkaličs dzīvo saskaņā ar kristiešu likumiem. Viņam nav sveša neviena nelaime, sāpes un problēma. Viņš cenšas palīdzēt visiem un nekad nepaies garām gadījumā, ja ir nepieciešama viņa iejaukšanās. Tieši Mihails aizsāka daudzus labus darbus ciemā. Pēc viņa ierosinājuma paziņas un kaimiņi piedalījās avota Daugavas krastā, laivu piestātnes un pludmales ierīkošanā, kur pasmelties tīru ūdeni un atpūsties ierodas daudzi iedzīvotāji.

Protams, šie projekti tika īstenoti ar Daugavpils pilsētas domes atbildīgo amatpersonu palīdzību, taču, lai atrisinātu šķietami vienkāršus jautājumus, Mihailam Tkaličam nācās virināt daudzu kabinetu durvis un pārliecināt amatpersonas par nepieciešamību īstenot to vai citu ideju: "Paldies, ka palīdzēja! Bet, piemēram, mēs paši taisījām koka pakāpienus par saviem līdzekļiem un no saviem būvmateriāliem, kopā strādājām arī pie betona kāpņu uzstādīšanas. Ziemā tika izcirsti krūmi no ledus, sakopta teritorija, notīrīts sniegs topošās piestātnes vietā, vārdu sakot, darba pietika.”

Mihails zina ciemā katru koku. Un par bērzu, ko ieskauj sešas liepas, viņš pavēstīja ticējumu: „Ja kāda meitene šeit nofotografēsies, viņa noteikti apprecēsies. Pagaidām viss piepildās."

Tagad Mihailam nav iespēju izdarīt kaut ko grandiozu bijušās sanatorijas labā. Bet ir liela vēlēšanās piedzīvot laiku, kad pamestā teritorija, kas tagad raisa vien skumjas un bezcerību, sāks atplaukt un priecēt skatienu, sagādājot prieku ne tikai ciema un pilsētas iedzīvotājiem, bet arī tūristiem un viesiem no visas pasaules: “Bet vai tas ir reāli? Īpaši pašreizējos apstākļos? Neesmu pārliecināts... Gribu, lai šeit iekārtotu atpūtas un atrakciju parku, varētu atjaunot dažas ēkas ar vēsturisku un arhitektonisku vērtību. Kāpēc lai kā paraugs nevarētu kalpot kādreiz novārtā pamestais cietoksnis? Tagad tur notiek vērienīgi svētki un masu svinības. Ar ko Mežciems ir sliktāks? Bet vai būs kāds, kurš uzņemsies tā atjaunošanu?”