Jī ir tiuļuok muokulim i zvaigznem. Nu jim var braukt ar slēpem. Traktorim jī napateik. Na vysim, bet daudzim ir nūsaukumi.
Kolni. Ka mežā var apsamaļdeit trejuos prīdēs, to ite ir apsamaļdeišona trejūs kolnūs.
Izreiz pasaceišu, kai tys niu ir nūstyprynuots kartēs. Lelais Līpu kolns (koordinatis 56,271042; 27,654441) ir 289 metri viers jiurys leidzīņa augsts1, nu Dubuļu da jam ir nūruodis, kai dabraukt.
Cyti diveji kolni ir iz vokoru nu juo. Nu Leluo Līpu kolna viersyunis aiz iudiņs plančkys aptyvai 400 metru tuoļumā ir Dzerkaļu kolna2 viersyune, kura ir 286 metri viers jiurys leidzīņa. A kaidu 150 metru aiz Dzerkaļa iz zīmeļvokoru pusi ir Kromonu kolns – 271 m viers jiurys leidzīņa3.
Niule ar nūsaukumim ir kai ba parāds, bet viesturiski beja miļzeiga putra.
20. g. s. 20. godu vydā itamā apleicīnē dorbuojās Ernests Brastiņš (1892–1942). „Pārmeklējot kalnaino Raznas augstieni, vadīdamies no ļaužu nostāstiem, atradām šo nelielo pilskalniņu. Viņš atrodas 8 km austr.-dienvidos Raznas ezeram. [..] „Liepu kalnu” krievu iedzīvotāji saukā arī par „Lipušku”. Kādreiz to sajauc ar 1 km austrumos esošo trigonometrisko punktu 135,5 saž. uz kura atrodas bāka. Īstais pilskalns nezinātājam grūti uzmeklējams. Pēc sava ārējā izskata „Liepu kalns” ir kraujš kalna stūris, kas ar lēzenu ieleju atdalīts no plašākas augstienes ziem.-rietumos. [..] Pilskalnam trijstūraini apaļš plakums ap 45 metri garš un 25 metri plats.”4 Piec kartis, fotografejis i aproksta izaver, ka Ernests Brastiņš roksta par kolnu, kuru mes niule saucom par Kromonu.
Puora godu piec Brasteņa te ar ekskursantim beja Zelmārs Lancmanis (1883–1935) – tymūs laikūs ni mozuok par īprīškejū populars i talanteigs cylvāks (turisma ceļvežu i vuiceibu gruomotu autors, geologs, etnografs i c.).
Tikū jī beja Muokūņkolnā. „Labiem gājējiem var ieteikt doties uz dienvidiem, uz Kromoņu ciemam tuvo Liepu kalnu, Latgales augstāko virsotni (289,4 m virs jūras spoguļa). Pēc asist. Ģ. Ramana atzinuma ar savu stāvumu, skatu bagātību pārspēj Gaiziņkalnu. Pilskalnu cienītājiem der ceļot uz 8 kilom. WSW no Rāznas pie Dzirkaļiem (uz kartes Škrabu tuvumā) esošo Liepu kalnu, kas bez pavadoņa gan grūti sameklējams. Nojaušams ciešs sakars starp dabiskiem stāvumiem un uzbedumiem. Turisma cienītājiem labs spēku vingrinājums, kāpjot pa stāvākajām 40 m augstajām nogāzēm. Tālas izredzes uz Latgales gala morēnu un viļņoto pamatmorēnu paugurainēm.”5
Raksteja, ka pats augšuokais nu jūs ir Lelais Līpu kolns, a sūpluok drupeit mozuokais – vīnkuorši Līpu kolns. Vīni saceja, ka tys ir kolns ar divejom voi pat trejom viersyunem. Cyti sauce, tik navar saprast, kurū, par Dzerkaļu kolnu.
Par itū putru var raksteit bez gola. Ari par fotografeju parokstim, kur eisti ari navar saprast, kurs konkreti kolns nūfotografāts.
Mozais? Ka ir Lelais Līpu kolns, tod laikam ir juobyun ari Mozajam Līpu kolnam? Nui. Tys Mozais Līpu kolns ir vēļ vaira nūsaglobuojs nu cylvāku, viņ rešais tī ir bejs.
Nu Leluo Līpu kolna leidz Mozajam Līpu kolnam pa taisnū ir aptyvai 9 km.
Eša azara reitu molā ir agruokuo Bukmuiža, bet azara vokoru golā ir Andzeli. Aptyvai 4 km pa taisnū nu Andzeļu iz zīmelim, mežā aiz Rokolu i Arla azaru ir 250 m viers jiurys leidzīņa augstais Mozais Līpu kolns (koordinatis 56,204521; 27,559107).
Asmu tī vīnu reizi aptyvai pyrma 20 godu bejs – ar zynūšu paleigu i lelom pyulem kolnu atrodom! Beja izciertums, apleik meži, normala ceļa nikaida.
Bet možiņ es beju cytur – itam kolnam sūpluok aptyvai 800 m iz zīmeļvokorim asūšajā Greizajā kolnā, kurs piec jiurys leidzīņa skalys ir vēļ augstuoks – 264 metri?
Vītejī tūs kolnus sauc kotrys pa sovam, naatbiļsteigi tam, kas nūruodeits oficialuos kartēs. Tai es i da gola nasaprotu, kurs ir tys eistynais Mozais Līpu kolns.
Tūrni. 20. g. s. 30. godūs, ari ilgu laiku piec kara iz Leluo Līpu kolna beja skotu tūrņs. Kai turistim, tai vēļ vaira deļ guņs nadorbu īraudzeišonys. Runoj, ka tys beja triangulacejis tūrņs, vēļ cyti soka, ka tū tūrni izmontuoja karaveiri.
Interneta, videokameru i dronu laikā ruodīs paliks viņ diveju veidu tūrni, kurus apvīnuot nu nikai navar – vīni mobilajim sakarim, ūtri ocu paprīcynuošonai.
20. g. s. beiguos – 21. g. s. suokūs beja vairuoki dažaidu religiskūs kūpīnu i uorzemu biznesmenu projekti, kū i kai dareit ar Lelū Līpu kolnu i tuo apleicīni, bet, dīvamprīc, itī projekti nasaeistynuoja.
Pīmiņu laikus, kod iz Leluo Līpu kolna viersyuni cylvāki brauce ar mašynom. Beja iz kolna aušku ceļš, pa vydu taida kai kabateņa, kur mašynom izamaineit. A pošā auškā varēja redzēt inciresnus akmiņus, a kolna viersyunē apleik pa riņči beja īstateiti kūki – kai ba 12, atbiļsteigi druidu horoskopam.
Tūrņa tī nabeja, i nikaidys palīkys nalīcynuoja, ka taids ite kodta byutu bejs.
2011. godā Leluo Līpu kolna viersyunē tyka izbyuvāts skotu tūrņs nu kūka6. Tys ir 34 m augsts, tam ir 10 platformys.
Tei ir augstuokuo vīta Latvejā, kur tu vari stuovēt iz sovu kuoju.
Mīlesteiba. Andris Vējāns sovus pyrmūs daildorbus parakstēja ar eistū vuordu i uzvuordu – Donats Kalnačs. Pyrmajā klasē jis guoja Dubuļu školā, tai kai tymā laikā dzeivuoja tī pi sovys babys. Saprūtama līta, ka jis beja, i ni reizi, nu Dubuļu natuolajā Lelajā Līpu kolnā. Jam ir pat taids stuosts – „Liepu kalns”.
Stuosts ir kūpnacionalā volūdā, koč ari nagars, bet nu treju daļu. Vyss nūteik iz Leluo Līpu kolna, stuosta golvonī varūni ir škoļnīks Patmaļnīks i školuotuojs Vējāns. Nu Latgolys auškuokuo kolna redz tuoli tāvuzemi, školuotuojs Vējāns stuosta par senū latgaļu drūsmi aizstuovēt sovu zemi i vajadzeibu tū dareit ari niu, 1943. godā.
„Un viņš tagad par tiem domāja. Par tiem, kas bija klausījuši tēvzemes kvēlajam aicinājumam.
Bet no pārdomām Patmalnieku iztraucēja kāda spēcīga balss:
– Stājies arī tu savas tēvzemes sargu rindās!
Likās, it kā tā bija pazīstama balss. Nezkur jau dzirdēta. Sen, sen jau... Jā, tā varēja runāt tikai viņa bijušais skolotājs Salimons Vējāns.”7
Školuotuojs Vējāns kai cylvāks, piečuok kai gors runoj par tāvuzemis mīlesteibu. Kas tu esi bez dzimtinis, bez itūs mežu i kolnu, bez cylvāku, kuri te dzeivoj nu paaudzis paaudzē?
Kas jū zyna – mož nu poša izdūmuota, itymā stuostā īdzeivynuota literara varūņa ari aizajēme Donats Kalnačs sovu pseidonimu?
1995. godā beja zeimeigs nūtykums – izguoja latgalīšu literaturā pyrmais erotiskuos dzejis kruojums.
Teksti saraksteiti nu 1991. leidz 1995. godam. Laikā, kod apleik pylns ar videosalonim, kur ruoda pornikus, itei dzeja ir kasta dabisks i teirs.
Atmūdys i piecatmūdys godūs beja mūde, ka poezejis i c. gruomotys beja kai lelys gruomotzeimis8. Ka ir sātā kaids foliants, ituos meikstuos i nabīzuos gruomotys kai reize der par gruomotzeimem. Skaiški – poezejis gruomota kai gruomotzeime kaidā enciklopedejā!
Maņ ir itei 1995. goda gruomateņa, kurys autors ir Ontons Kūkojs. Varēja jis i pats nūilustrēt sovu gruomateņu – tai jis ari cytur dareja! – tok itamā gruomotā vizualū smukumu sataiseja Inga Laganovska.
Iz vuoka zīdūņs i sirsnenis, vyss divejuos kruosuos – pavasareigi zaļajā i tamā sorkonajā, kū tymūs laikūs sauce par lyupkruosys kruosu.
Tei ir gruomota par veirīša i sīvītis mīlesteibu. Nūsaukums gruomotai cīši lobs – „Mīlesteiba, Lelais Līpu kolns”.
Kruojums aizasuok ar dzejūli „Nu mozas sōļa škipsneņas..”. Nu ituo dzejūļa grupai „Dabasu Durovys” izaveiduoja dzīsme „Reits”. Arņs Slobožanins 2020. godā beja Rogovkā Pīterdīnā, ituo pasuokuma īspaidā ūtrā dīnā sovā dzeivūklī Kraujā sacerēja itū dzīsmi.
Ir Ontona Kūkoja dzejūļu kruojumā teksti, kurūs kai fons ci simbols pasaruoda Latgolys augšuokais kolns9. Pīmāram, dzejūļs „Tys na Gaizeņš..”, kurs nūsaslādz itai:
„Lelajā Līpu kolnā,
kod beju es pats,
zīdēja papardes dimanta zīdim;
i vajadzēja jō vērsyunī pasaceltīs,
kai guņkurs jēme un uzlīsmōja –
i gribējās dzīdōt, pusnakts rūtalī skrīt,
i aizadegt pošam kai jōņtōrpeņam.
Speidēt azarim, mežim,
speidēt sylovom, apvōršnim pōri,
leidz tovam naktī atvārtam lūgam,
leidz tovai laimes slōpstūšai
sirdei,
leidz atskōrsteibai, –
Gaisma un Mīlesteiba,
vysvīns, kai augstōkais
Latgolas kolns!”10
1 Relativais augstums aba attuolums nu pakuojis leidz viersyunei – 86 m.
2 Augstuokais Latgolā i vysā Latvejā piec ūtra parametra – relativuo augstuma. Dzerkaļu kolnam tys ir 89 m.
3 A mežā aiz Dubulim ir Dubuļu kolns (274 m v.j.l.) i c.
4 Brastiņš E. Latvijas pilskalni. Latgale – Rīga: Pieminekļu valde, 1928., 135. lpp.
5 Lancmanis Z. Apceļojiet skaisto Latgali! // „Atpuhta”, 21.06.1929.
6 Indriķe R. Remontē Lielā Liepukalna skatu torni // „Rēzeknes Vēstis”, 28.03.2019.
7 Kalnačs D. Liepu kalns // „Rēzeknes Ziņas”, 20.11.1943.
8 Tai veiduots beja, deļ pīvaduma, Valda Ķikāna dzejūļu kruojums „Tāds, māte Latvija, tavs pavasaris” (1991).
9 Kai reminiscence iz itū ir Viļa Dzērvinīka Ontonam Kūkojam veļteitais dzejūļs „Dīna kai dīnnakts byušona..”.
10 Kūkojs O. Mīlesteiba, Lelais Līpu kolns – Daugavpils: SAB, 1995., 24. lpp.
