Zemnieku dzīves tēlojumi Edvartam Virzam ir epopejiski. Poēmas “Lauku darbi” epizodē “Sējas laikā” vārsmas plūst nesteidzīgi un majestātiski, bet sezonālie darbi tēloti teju kā rituāls svētnīcā:
„Zeme kad paliekas silta un apklājas rūsganiem asniem,
Saimniece apaug ar rūpēm kā birztala apauga lapām.
Vakara mielastu baudot ar saimi pie atvērtā loga,
Runā par derīgām saknēm tā ilgi, kas stādāmas dārzā –
Tomātiem, smaržīgam lapām un kāpostiem, zirņiem un pupām,
Burkāniem, salatiem, gurķiem un lopiņiem tīkamām bietēm,
Piesaulē klusā aiz kūts, gar sienmalas sveķainiem baļķiem,
Redzami sulīgi stādi jau soļojam lecekļos treknos.”1
Šis teksts sacerēts 20. gadsimta 20. gados, kā pirmos šajā uzskaitījumā autors min tomātus. Vai tajā laikā piemājas dārziņos tomāti ir ikdienišķa, masveidīga kultūra? Un Latgalē?
„Tomatus Latgolā sōka kultivēt tikai Latvijas naatkareibas laikā. Daudzi cylvāki sādžōs tomatus leidz tam nabeja ni redzējuši, ni dzērdējuši. Un tomatu audzēšona īsavīse nu piļsātom.”2
Tomāti mūsu Lielo Garanču mājās bija visvērtīgākais, kas auga dārzā. Ja no augļu kokiem un krūmiem karalienes bija antonovkas (viena pie betona celiņa, līdzās tūjām, otra pirms bišu mājiņām), tad sīpolu un kartupeļu, gurķu un pupu valstībā karaļi bija tomāti.
Bija mums metāla karkasa īstu stiklu siltumnīca, tur mita gurķi, kāda paprika, bet visvairāk bija tomātu. Siltumnīcas jumtā dažus paneļus varēja atbīdīt un, kad lija silts, lēns mazlāšu lietus, debesu veldze pa taisno nokļuva līdz mūsu tomātiem. Ja lietus ilgāku laiku nebija, tad vajadzēja iet līdz dīķim, smelt ūdeni, pie siltumnīcas pārliet lejkannā un laistīt.
Kad ienāci siltumnīcā, bija kā pirtī, kur smaržo ne bērzu, bet tomātu lapas. Vēlāk mums bija polietilēna plēves siltumnīca, tur iekšā gaiss bija mazliet citāds, ne tik patīkams.
Audzējām tomātus arī zem klajas debess, taču maz kas tur nobrieda. Vai nu šķirnes tajos laikos tam īsti nebija pielāgotas, vai arī trūka prasmju un iemaņu, kā pareizi izaudzēt.
Rēzeknē netālu no Tirgus bija Augļu un dārzeņu kombināts, kur ražoja visādus konservus. Tētim tur strādāja paziņas, mājās parasti brīnījāmies – kur tik daudz dārzeņu, it īpaši tomātu, var sadabūt?
Bija apkārtnē kolhozi/sovhozi, kuru specializācija bija arī dārzeņu audzēšana. Viļānu rajons tika izveidots 1949. gada nogalē. 1962. gadā, pāris mēnešus pirms rajona likvidācijas, avīzē rakstīts, ka Viļānu rajona „kolhozā „Dzirkstele” dārzkopības posmā, kuru vada Pēteris Sprūdžs, šī gada pavasarī izstādīja atklātā augsnē 25 tūkstošus tomātu stādus. Pirmajās augusta dienās dārzkopji novāc jau pirmo tomātu ražu”3.
Kur tā raža palika, grūti teikt. Svaigus tomātus veikalā redzēja maz, konservi kaut nedaudz bija, bet visvairāk – tomātu sula trīslitrenēs.
Lielajās pilsētās augļu/dārzeņu sulas varēja nopirkt izlejamas no tādiem lieliem, caurspīdīgiem konusiem. Atceros, kā Rīgā gāju dzert vīnogu, granātābolu, bērzu, ābolu vai tomātu sulas kioskā pretī „Saktai”, pie 1. autobusa pieturas.
Droši vien tajos pusmetrīgajos konusos salēja sulas no tām pašām trīslitrenēm, taču no neierastajiem traukiem ietecināts dzēriens, šķita, ka garšo daudz labāk. Psiholoģiskiem faktoriem ir milzīga ietekme uz dzēriena/ēdiena garšu, smaržu, sātīgumu u. c.! Ja ir pierādīts placebo efekts, tad kaut kādā mērā to var attiecināt arī uz pārtiku.
Ar pašiedvesmu var izdarīt daudzi ko. Manu vidusskolas gadu izskaņā sērijā „Veselības bibliotēka” iznāca H. Lindemaņa grāmata „Autogēnais treniņš”. Lēnām to lasīju un mēģināju praktizēt: ar pašiedvesmu ietekmēt aizmigšanu un izgulēšanos, ķermeņa temperatūru, sāta sajūtu utt. Kaut kādā brīdī sāku apzināties šī ceļa riskantumu, bet varu no savas pieredzes apgalvot, ka mentāli ietekmēt savu ķermeni ir iespējams.
Ēdienam4 piemīt arī individuālā pagātnes pieredzē balstītas emocionālas dimensijas, kuras var būt gan nepatīkamas, gan arī pozitīvas.
Atceros, ka kaut kur 5.–7. klasē lasīju kādu grieķu rakstnieka grāmatu. No tās palika atmiņā tikai tas, ka trūcīgs silto zemju puika sapņo par gardumu – baltmaizi, uz kuras uzsmērēts sviests, bet virsū ir tomāta šķēle.
Teksta iespaidots, es sev pagatavoju šo ēdienu. Grāmata bija manas rīcības ierosinātājs, kā arī piešķīra šim ēdienam tādu kā literāru papildus vērtību. Līdzīgi, cik atceros, mani iekurbulēja Jāņa Akuratera „Kalpa zēna vasara”, Rūdolfa Blaumaņa noveles, Vladzimira Karatkēviča „Karaļa Staha baismā karadraudze”.
Arī šobrīd man nostalģisku baudījumu un emocionālu gandarījumu sagādā tomātmaize.
Paņemu kvalitatīvas tostermaizes šķēli, nozieķelēju to ar „Preiļu siera” biosviestu. Tad ņemu lielu – ne apaļu, bet garenisku – tomātu. Ar maizes nazi no tā vidus izgriežu garu šķēli, kura uzliekas baltmaizei virsū visā garumā.
Dažviet caur tomāta šķēli redzas sviests. Var redzēt tomāta faktūru. Augšā un apakšā mizas nav, tā ir tikai pa perimetru. Kā gleznai rāmītis. Kā logam apmale, kā baseinam borti utt. Iztēle man katru reizi atrod citus, jaunus salīdzinājumus.
Tomāta šķēlei virsū lēnītēm uzkaisu rupjas sāls gabaliņus. Skatos, kā baltumi lēnītēm izzūd, tad ņemu tomātmaizi un tajā iekožos.
Vasaras otrās puses ēdiens gan mūsu Lielo Garanču, gan citu mājās bija tomātu-gurķu salāti. Emaljētā dzelzs bļodiņā bija sagriezti tomāti un gurķi, sīpolgalvu sloksnītes, tas viss papildināts ar sāli un maltiem pipariem, samaisīts ar krējumu.
Māju krējums bija tik biezs, ka tajā varēja iespraust karoti – tā stāvēja kā iebetonēta! Veikala krējumu mazajās stikla burciņās lauku iedzīvotāji pirka reti, varēja iztikt ar lauku piena augšējās kārtiņas nosmelšanu.
Vēl tagad atceros šo bērnības/jaunības tomātu garšu. Tādi ieskābeni, īsti tomātīgi. Miziņa cieta, iekšā sulīgi. Daugavpils tirgū speciāli pērku Višķu z/s „Kārkliņi” tomātus, jo tie ir ar šo, man tik tīkamo bērnu dienu garšu.
Atceros – tomātus mamma novāca pusgatavus, tad salika uz saulainās puses palodzēm, kur tie nogatavojās. Dažreiz apakšā palika sedziņu vai vati, ik pēc pāris dienām tos apgrozīja. Nu īsti karaļi!
Man bija izbrīns – it kā miruši, bet dzīvo!
Tie sliktākie aizceļoja uz lečo burciņām, bet labākie – „marinētajos tomātos” un „tomātos želejā”. Pēdējie bija pagraba lielais dārgums, jo tika uz māju atnesti un atvākoti manā dzimšanas dienā, Jaunajā gadā un citos svinīgos brīžos.
Marinētu sēņu bļodiņa, tomāti želejā, karbonādes, rasols, siļķe kažokā, sautēti kāposti ar sardelēm, galerts – nu šiki5!
Nostalģisku apsvērumu dēļ dažreiz pagatavoju „tomātus želejā”.
Ir cilvēki, kuri ēd tomātus daudz un regulāri (svaigus, marinētus, saulē kaltētus, tomātu pastas veidā utt.), jo, viņuprāt, tie ir garšīgi un veselīgi.
Viņus priecē tas, ka 100 gramos tomātu ir tikai 20 kilokalorijas, ka tajos ir veselīgā viela likopēns6, viņi uzskata – jo tumšāks ir tomāts, jo lielāks no tā labums.
Zinu arī cilvēkus, kuri tomātus neēd nemaz, jo uzskata tos par jauno laiku ienācējiem no tālām zemēm, kuru lietošanai mūsu organisms nav ģenētiski sagatavots, kā arī tādēļ, ka tomāti pieder pie aizdomīgās7 Nakteņu dzimtas.
Lai galīgi kādu iedzīt strupceļā ar botāniskiem terminiem, varu piebilst – tomātu augļi biologu izpratnē ir ogas.
Asprāši par to ir sacerējuši anekdoti: „Ja tomāti patiesībā ir ogas, vai būtu pareizi kečupu nosaukt par ievārījumu?”8
1 Virza E. Sējas laikā // “Daugava”, 1929., Nr. 8.
2 Latgaļu anekdoti // „Latgolas Bolss”, 14.05.1966.
3 Zemīte A. Tas notika Latgalē 5. augustā // „Latgales Laiks”, 05.08.2022.
4 Ēdienu daudzveidība ir ļoti liela, dzērienu - ne tuvu tik.
5 Ja bija sezona – tomāti, pildīti ar vārītu, sasmalcinātu un ar majonēzi aizdarītu olu, virsū izgreznoti ar kādu zaļumu lapiņu.
6 Antioksidants, ekstrahētā vai sintētiskā veidā zināms kā pārtikas piedeva E160d.
7 Dažus atbaida par indīgu uzskatītā viela solanīns, kura ir negatavos, saules apstarotos u.c. Nakteņu dzimtas augos.
8 Anekdotes // „Vietējā Latgales Avīze”, 27.09.2019.
