„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 21. septembris
Sestdiena
Mariss, Matīss, Modris
+17.5 °C
daļēji mākoņains

Ar ko barot lopus ziemā?

Anatolijs Krilovs

Šogad ieilgušais saulainais un karstais laiks vietām zāli izkaltējis tiktāl, ka pat nav ko pļaut, nostādot zemniekus sarežģītā situācijā -- ar ko barot lopus ziemā? Pašlaik standarta siena ruļļa cena ir uzlēkusi līdz 35 eiro, lai gan pavisam nesen tas maksāja vairākas reizes lētāk. Un tā vēl nav augstākā robeža. Taču, neskatoties uz to, lopkopji meklē barību savam ganāmpulkam.

Gan daudz, gan maz

Siena sagādes problēma ir ļoti labi redzama, piemēram, braucot pa šoseju no Daugavpils uz Silenes pusi, kā arī pa citiem Latgales ceļiem. Dažviet nopļautie lauki ir kā nosēti ar siena ruļļiem, savukārt citviet pat vairāku hektāru platībā var saskaitīt labi ja desmit vai pāris desmitus ruļļu. Iespējams, tas ir tāpēc, ka daži lauksaimnieki nokaisījuši savus laukus ar mēslojumu vai arī šīm pļavām ticis vairāk lietus nekā citviet.

Cilvēkiem bija lielas cerības uz Līgo svētkiem, jo tie reti kad paiet bez lietus. Taču šogad pat Jāņos Augšdaugavas novadā no debesīm nenolija ne pilīte. Pēc tam gan uzlija, bet ne tik daudz, lai zāle sāktu strauji augt, jo tās veģetācijas aktīvākais periods bija beidzies. Taču, neskatoties uz nelabvēlīgajām siena sagatavošanas prognozēm, zemnieku saimniecību īpašnieki savu iespēju robežās gatavo barību saviem lopiem.

Situācija ir visai bēdīga ne tikai Latgalē un mūsu novadā, bet arī citos Latvijas reģionos.

Piemēram, zemnieku saimniecībā „Apsītes”, kas atrodas Limbažu novada Braslavas pagastā, govis ganībās atradās kopš maija vidus, kad bija svaiga un sulīga pavasara zāle -- garšīga un barojoša. Taču saule laukus izkaltējusi tiktāl, ka govis tagad tiek turētas kūtī un barotas ar vecajiem siena krājumiem. “Pašlaik izslaukumi var katastrofāli kristies, jo skābbarība ir beigusies, un lopi ganībās gandrīz nav bijuši, ēd tikai sienu, kamēr tas vēl ir pieejams,” stāsta saimniecības īpašnieks Dainis Kreicmanis. Viņš piebilst, ka, ja parastajos un ierastajos gados no 20 hektāriem sagatavojis 40--50 piekabes skābbarības, tad šogad tikai 12, tas ir, gandrīz četras reizes mazāk. Līdzīgas problēmas ar lopbarību ir ne tikai Dainim, bet arī daudziem zemnieku saimniecību īpašniekiem.

Cerības liek uz vasaras beigām

Līdzīgas problēmas piedzīvo arī „Zirgaudzētavā Kocēni”. Zirgi palaisti ganībās, bet zāle izdegusi. Zirgu ganāmpulka saimniece Dace Stūre teic, ka zirgiem jāsamierinās ar veco sienu: «Vedām to uz ganībām, jo ​​zāles nav. Tai vajadzēja ataugt, bet jau ir izdegusi. Sliktākais ir tas, ka pagājušajā gadā mēs sagatavojām maz siena, jo uzskatījām, ka tas būs lieks un mums nevajadzēs. Taču pašlaik ar pērnā gada sienu vairs nepietiek. Situācija ir biedējoša. Un vasara vēl tikai pa īstam sākusies, bet jau var iedomāties, kā būs ziemā un par cik pieaugs siena ruļļa cena.”

Vecās paaudzes ļaudis atceras laikus, kad, lai pabarotu mājlopus un tie nenobeigtos no bada, no māju un saimniecības ēku jumtiem tika noplēsti salmi un izbaroti lopiem.

Daces Stūres vienīgā cerība ir vasaras beigas, kad purvainajā apvidū, iespējams, būs saglabājusies zāle, kuru varēs nopļaut ziemas lopbarībai.

Ja tās nebūs, radīsies nopietnas bažas par piena lopkopības pastāvēšanu ne tikai atsevišķos valsts reģionos, bet arī visā Latvijā. Ar lauksaimniecību nodarbojos jau pusgadsimtu, bet neko tamlīdzīgu neatceros. Tā ir katastrofa!” saka zemniece.

Arī zirgi grib ēst

Arī mūsu reģionā situācija ir ļoti smaga. Īpaši tiem zemniekiem, kuriem ir vairāk nekā viena vai divas govis, pāris aitu vai zirgs, bet gan saimniekiem, kuriem ir desmitiem vai simtiem lopu. Kā lai tiem sagādā tūkstošiem siena ruļļu, no kuriem katrs tagad ir zelta vērtē?

Problēma ar lopbarības sagādi 40 slaucamām govīm ir arī ilggadējam lauksaimniekam, lauku uzņēmējdarbības aizsācējam, zemnieku saimniecības īpašniekam Josifam Gasjancam, kurš dzīvo Salienas pagastā. Viņš min uzskatāmu piemēru: “Ja pagājušajā gadā no septiņarpus hektāriem, ko nopļāvu, no viena hektāra sagatavoju desmit ruļļus, tad šogad nesanāca pat četri. Pērn no visām pļaušanai paredzētajām platībām sagatavoju ap 400 ruļļu, bet šovasar divas reizes mazāk. Labi, ka ir vecie siena krājumi, kurus varēju pārdot, bet, par laimi, to neizdarīju. Tāpēc es izgrozīšos. Taču ne visiem zemniekiem ir tāda iespēja.” Kā risinājumu krīzes situācijā, ja tāda izveidosies, Josifs savā saimniecībā redz tikai ganāmpulka samazināšanu.

Daugavpils dzīvnieku patversmes vadītāja un Augšdaugavas novada Naujenes pagasta zemnieku saimniecības „Viļuši” saimniece Oksana Bondare kopā ar vīru tur ap piecdesmit Kalmikijas zirgus. Kā zirgi nokļuva pie viņiem, tā ir atsevišķa saruna un ļoti interesants stāsts.

Ganāmpulkam ziemai nepieciešami apmēram 650--700 ruļļi siena un skābsiena, sanāk 12--13 ruļļi katram zirgam. Un, ja agrākajos gados lopbarības pietika un problēmu nebija, tad šosezon no tām pašām platībām tika sagatavoti tikai 450 ruļļi, proti, trūkst vienas trešdaļas no nepieciešamā lopbarības apjoma, tāpēc barība būs jāpērk: “Demenes pagastā atradām cilvēku, kurš mums pārdos trūkstošo sienu par 15 eiro par rulli. Paldies zemniekam, ka viņš, atšķirībā no citiem, neizmantoja pašreizējo situāciju un noteica mums pieņemamu cenu. Kaut gan kaimiņi piedāvāja par 25 eiro. Tāpat ceram kompensēt iztrūkstošo barību, nopļaujot atālu – gatavosim skābsienu.”

Oksana ir optimiste, lai gan, parēķinot, cik izmaksās siena iegāde, sanāk apaļa summa -- trīs tūkstoši eiro.

Ko darīt, ja ir simtiem govju?

Līksnas pagasta zemnieku saimniecības „Kļavas” īpašnieks Viktors Kalāns tur ap 700 liellopu, tostarp 450 slaucamas govis. Iespējamais lopbarības trūkums viņam var izmaksāt desmitiem tūkstošu eiro.

Arī Augšdaugavas novada Nīcgales pagasta zemnieku saimniecības "Dravnieki" īpašniece Inguna Spūle pauž bažas par barības sagādi savām 384 govīm un teļiem, no kurām 200 ir slaucamas govis. Viņa tās baro tikai ar skābbarību un skābsienu, savukārt jaunlopi ēd sienu, kura Ingunai vajadzētu pietikt, ko gan nevar teikt par barojošo zaļo masu: “Man izdevās sagatavot tikai pusi no pagājušā gada apjoma, bet es ceru, ka divreiz -- augustā un septembrī -- nopļaujot atālu, spēsim atrisināt barības problēmu. Turklāt es rēķinos ar 115 hektāriem kukurūzas, kas, neskatoties uz karstumu, aug raženi.”

Daudzas ar zālājiem apsētās zemes platības ir pilnībā izdegušas, nebija ko pļaut. Tagad Inguna lopu barošanai izmanto pirmo skābsiena partiju, kas gan ir paredzēta ziemas barošanai, taču saimniecei nav citas izvēles. Vislielākās bažas rada tas, ka govis apēdīs daļu skābsiena, un pēkšņi, pretēji Ingunas plāniem, neizdosies sagatavot jaunus skābsiena apjomus. Bet tomēr viņa cer, ka viss izvērtīsies labi un viņas lopi ziemā nepaliks izsalkuši.

Draud saimniecības likvidācija

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Daugavpils biroja vadītāja Anita Miltiņa, komentējot situāciju saistībā ar siena novākšanu, atzīmēja, ka tā joprojām ir ļoti sarežģīta un praktiski neatrisināma tāpēc, ka zāles augšanai tagad nelīdzēs pat spēcīgas lietusgāzes: “Pie mums ar šo jautājumu bieži vēršas zemnieki un citi iedzīvotāji, tostarp interesējas arī par valsts kompensāciju izmaksu. Faktiski atbilstoša daudzuma dzīvnieku barības trūkums ir krīzes situācija, kurā valdībai būtu jāpalīdz cilvēkiem. Mēs atbalstām zemniekus un virzīsim viņu iniciatīvu. Lopbarības sagādes problēmu saasina jau zināmā un joprojām neatrisināmā situācija ar zemajām piena iepirkuma cenām. Tas viss ir smags slogs zemniekiem.”

Anita Miltiņi norādīja, ka jautājums par naudas kompensācijas izmaksām zemniekiem būs atkarīgs no valdības lēmuma.

Daži zemnieki atbrīvojas no govīm, tās pārdodot, citi nodod lopkautuvēm. Taču tas vēl nav viss. Anita Miltiņa pavēstīja, ka pašlaik tiek aktualizēts jautājums par dažu nerentablu zemnieku saimniecību pastāvēšanu, jo citas izejas nav. Tām reāli draud likvidācija: “Ja saimniecība ir nerentabla, tad kāda jēga to uzturēt? Zemnieku problēmas ir ļoti labi saprotamas. Ne visi spēj iziet grūto ceļu. Un to mēs redzam šodien. Kāds knapi savelk galus, izmantojot vecos resursus un krājumus. Bet arī tie nav neierobežoti un reiz beidzas. Un ko tālāk?"

Diezin vai ir iespējams tā pa īstam iedomāties, kā zemnieks, kurš lauksaimniecībai veltījis lielu daļu savas dzīves – vairākus gadu desmitus, paliek bez govīm, kas bija ne tikai viņa dzīves jēga, bet arī materiāla labuma nesējas, pateicoties kurām zemnieks attīstīja saimniecību, uzturēja ģimeni un mājas un atrisināja daudzus sadzīves jautājumus. Daudziem lauku iedzīvotājiem pārorientēšanās uz citu lauksaimnieciskās ražošanas veidu ir neiespējama un pat postoša. Ko cilvēkam darīt šajā situācijā, ar ko nodarboties?

Nav noslēpums, ka ne visi zemnieki un mazo saimniecību īpašnieki spēj stingri ievērot daudzos noteikumus un visdažādākās prasības.

Taču siena sagatavošana nav vienīgais pārbaudījums, kas šogad piemeklējis lauksaimniekus. Priekšā vēl labības pļauja, un graudu raža sausuma dēļ nesolās būt augsta…