Šīs publikācijas varonis Žans Vilmans tagad dzīvo Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta "Taurkalnos" -- tur, kur kādreiz pagāja viņa bērnība un jaunība. Blakus vecajam miteklim viņš ceļ skaistu un pamatīgu guļbaļķu māju, ierīko atbilstošu infrastruktūru, savu rīcību skaidrojot ar to, ka gan domās, gan sirdī vienmēr ilgojies pēc dzimtās vietas, lai kur arī būtu aizvedis liktenis.
Drosmīgi cilvēki
Pirms dažiem gadiem es nokļuvu šeit pavisam nejauši. Tolaik viensētā „Taurkalni” dzīvoja Žana tēvs Donats Vilmans. Kolhozu laikā viņš strādāja par mehanizatoru. Donatam jeb, kā cilvēki viņu sauca -- Doņam, bija saimniecība -- zirgs, govs, cūkas un citi mājlopi, iekopts dārzs. Toreiz Donatam vēl nebija septiņdesmit gadu, viņš bija stiprs un izturīgs, taču tad pēkšņi nomira.
Un nu reportiera gaitas mani atkal atveda šurp. Skatos un neticu savām acīm. Blakus vecajai mājai, kurā dzīvoja Donats, paceļas skaista savrupmāja, blakus -- darbnīcas un skaisti dīķi, visapkārt -- ainavu dizaina elementi. Viensētas īpašnieks stādījās priekšā kā Žans, Donata dēls.
Priecē, ka ir drosmīgi un apņēmīgi cilvēki, kuri nesēž dīkā, nesūdzas par dzīvi, bet strādā un padara to krāšņāku. Un ceļ mājas!
Izskatā Žans atsities tēvā -- gara auguma, slaids un stalts, viņam ir 52 gadi. Žanam ir jaunāks brālis Mareks, kurš dzīvo Slovākijā, kā arī dēls un divas meitas, kas dzīvo atsevišķi.
Savulaik Žans un Mareks mācījās Salienas vidusskolā, pēc tam 1989. gadā vecākais brālis dienēja armijā Kaļiņingradas apgabalā Čerņahovskas pilsētā. Pēc demobilizācijas 1991. gadā Žans strādāja visdažādākajos darbos dažādās Latvijas pilsētās, arī Rīgā: “Taču es nekad neaizmirsu savu dzimto pusi un vienmēr apciemoju tēvu, palīdzot, cik vien iespējams, jo kopš bērnības biju radināts pie lauku darbiem -- pratu gan apstrādāt zemi, gan rūpēties par mājlopiem. Taču tolaik man nebija domas pārcelties tuvāk mājām. Vajadzība pēc tā radās ar laiku. Domāju, ka pieķeršanās dzimtajai vietai vairāk raksturīga tiem, kas dzimuši laukos, nevis pilsētā.”
Dzīvoja turīgi
Žans pastāstīja savas dzimtas vēsturi, kas aizsākās vairāk nekā pirms 100 gadiem. Viņa senči toreiz dzīvoja Daugavas labajā krastā, tieši iepretī pēcnācēja tagadējai dzīvesvietai, starp citu, Vilmaņu ciemā: “Pēc tam, kad viņu māja nodega, mans vectēvs, arī Donats, un vecmāmiņa Aleksandrina pārcēlās uz šejieni. Šeit viņi nopirka 27 hektārus zemes un uzcēla māju, kurā dzīvoju kopā ar vecākiem, šeit aizritēja mana un brāļa bērnība. Vectēvs un vecmāmiņa bija turīgi. Viņiem bija stipra saimniecība, papildus tam aitu vilnas apstrādes darbnīca un graudu kulšanas vieta ar vējdzirnavām. Starp citu, manai vecmāmiņai bija deviņi bērni.”
Vēlāk mantotā zeme tika vienlīdzīgi sadalīta Žana radiniekiem, tās daļa tika arī viņam -- milzīgs lauks, kas atrodas blakus saimniecībai. Žans netur mājlopus, viņam nav arī dārza. Tiesa, viensētā ir sargs -- suns Tuziks, kurš nepavisam neizskatās pēc draudīga sargsuņa, tomēr, neskatoties uz savu vairāk nekā pieticīgo eksterjeru, Tuziks dedzīgi pilda savus pienākumus.
Dzimtā vieta silda sirdi
Žanu nav grūti saprast. Ir cilvēki, kuriem dzimtene un sirdij mīļas vietas, kur pagājusi bērnība un daļa dzīves, nav nekas vairāk kā tukša skaņa. Viņiem nav pieķeršanās vai jūtu pret to. Taču Žanam viss ir citādi: “Bez patētikas varu teikt, ka tā ir liela laime – pēc klejošanas pa pasauli un dažādām dzīves peripetijām atgriezties tēva mājās, lai arī tās ir vecas, kur joprojām palīdz sienas un sirdi silda atmiņas par šeit pavadīto dzīves posmu. Pat būt dzimto māju tuvumā jau ir prieks. Turklāt ir saglabājusies vecā pirtiņa. Pie tās izaudzis bērzs, tur vienmēr ir daudz sēņu.”
Vēlme atgriezties dzimtajā vietā Žanu īpaši pārņēma pēc tēva nāves 2016. gadā. Viņš sāka bažīties, ka māja vienkārši izzudīs, un tas nozīmē, ka tika zaudēts dzimtais pavards, kam, saskaņā ar plānu, nākotnē būs īpaša godājama loma -- savā ziņā kļūt par Vilmanu dzimtas vēstures un etnogrāfijas muzeju.
Risināt šo un citus viensētas labiekārtošanas jautājumus Žanam daudz palīdz viņa pašreizējā dzīvesbiedre Ināra. Viņa ir ne tikai savas otrās pusītes radošā iedvesmotāja, bet arī nodarbojas ar dizaina, kā arī renovācijas jautājumiem: “Cenšos Žanu it visā atbalstīt un palīdzēt. Iztīrījām vecos dīķus, kuru dibens klāts ar zilo mālu, savedām kārtībā aku, paveicām daudz citu vajadzīgu un noderīgu darbu. Es vācu arī ārstniecības augus.”
Daudzējādā ziņā tieši pateicoties Inārai sākās Vilmanu ģimenes ligzdas būvniecība. Ināra plāno, ka ar laiku šeit pulcēsies radi, tuvinieki un draugi, kuriem būs ko pastāstīt cits citam.
Tieši šī iemesla dēļ Žans jauno ēku sauc par viesu namu. Vēl jāpaveic milzīgs darba apjoms, tomēr tas virzās uz priekšu. Bet kāpēc tieši guļbūve? “Vai šajā dievišķajā skaistumā, kas ir visapkārt, var iedomāties keramzīta vai ķieģeļu māju, pat, piemēram, ar sarkanu jumtu? Tā ir pilnīga disharmonija ar apkārtējo brīnišķīgo dabu. Turklāt man ļoti patīk koks kā materiāls.”
Un plovs ir gatavs!
Žans pastāstīja, ka kopš bērnības radis pie galdniecības darbiem, pastāvīgi kaut ko meistarojis, tāpēc dažādu mēbeļu izgatavošana viņam nesagādā grūtības. Viņš taisa arī sadzīves piederumus, piemēram, koka karotes un kausus. Žans plāno iegādāties kokapstrādes darbgaldu, lai paplašinātu produkcijas klāstu. Jāpiebilst, ka mājā viss būs izgatavots no dabīgiem materiāliem.
Katru gadu Žanu apciemo viņa sens draugs Mariuss, kurš dzīvo Viļņā, lai atbrīvotos no stresa un atpūstos no pilsētas drudžainās kņadas un burzmas. Šajā skaistajā vietā, mierā un klusumā, viņam pietiek ar trim četrām dienām, lai uzkrātu spēkus, enerģiju un atkal turpinātu darbu Lietuvas galvaspilsētā.
Taču draugs ne tikai nododas pasīvai atpūtai, bet arī palīdz Žanam. Kopā viņi izbūvēja mājas pamatus.
Ciemojoties pie Žana, mēs ar Mariusu pārrunājām dzīvi Latvijā un Lietuvā. Viņu īpaši sajūsmina Daugavas tuvums – tā plūst tikai dažus simtus metru no viensētas.
…Žans pagatavoja plovu, ar ko mūs pacienāja. Ēdiens tiešām bija ļoti garšīgs! Saimnieks to skaidroja ar trauka, kurā tika gatavots plovs, īpatnību, taču tajā pašā laikā pateicās tadžikam, ar kuru kopā dienēja armijā un kurš iemācīja dienesta biedram no Latvijas austrumu nacionālā ēdiena pagatavošanas smalkumus.
Komentāri