Latgalē ir tik daudz jauku un skaistu vietu -- mežu, lauku, ezeru, kur gribas atgriezties vēl un vēl. Neviens cits reģions nevar lepoties ar tik daudzām un dažādām ūdenstilpēm: upēm, strautiem, ezeriem un dīķiem. Šodien pastāstīsim par vēl vienu brīnišķīgu vietu -- Līksnas dīķi.
Rīts. Apmācies, smidzina silts lietutiņš. Sēžamies mašīnā, ņemot līdzi uzmundrinošas kafijas krūzi, un dodamies ceļā. No Daugavpils izbraucam uz šosejas Daugavpils–Rīga. Brauciens nav ilgs, vien 15--20 minūtes, un mēs nokļūstam brīnišķīgā vietā -- Līksnas pagastā.
Oficiālā informācija liecina, ka Līksnas pagasts ir viena no Augšdaugavas novada administratīvajām teritorijām tā ziemeļos Daugavas labajā krastā, novada Latgales daļā. Robežojas ar sava novada Nīcgales, Kalupes, Vaboles, Maļinovas, Naujenes, Sventes, Pilskalnes un Dvietes pagastu, kā arī Daugavpili.
Līksnas vārds pirmo reizi rakstos minēts 13. gadsimta sākumā, kad latgaļu valdnieks Visvaldis 1230. gadā dāvināja kādu Daugavas salu un zemi iepretī Līksnai Daugavgrīvas cisterciešu klosterim. Livonijas ordeņvalsts laikā šeit valdīja Dinaburgas komturi jeb bruņinieki. No 1677. gada Līksnas muiža ietilpa Inflantijas vaivadijas Daugavpils stārastijā, bet vēlāk tā pārgāja Zībergu īpašumā.
Pēc 1920. gada agrārās reformas Līksnas muižu sadalīja 254 jaunsaimniecībās 1391 ha kopplatībā, Nīcgales muižu 241 jaunsaimniecībā 2668 ha kopplatībā, Cīrupes muižu 220 jaunsaimniecībās 1198 ha kopplatībā, Vaboles muižu 251 jaunsaimniecībā 1988 ha kopplatībā.
1935. gadā Daugavpils apriņķa Līksnas pagasta platība ir 279 km² un tajā dzīvo 10 759 iedzīvotāji.
1945. gadā pagastā izveidoja Aužgulānu, Jaunošanu, Līksnas, Mukānu, Osagala (Vaboles), Patmaļu, Priežu un Ratnieku ciema padomi, bet pagastu 1949. gadā pagastu likvidēja. Pagasta daļas vairākkārt piedzīvoja dažādas reformas. Situācija stabilizējās pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. 2009. gadā Līksnas pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Daugavpils novadā. 2021. gadā Daugavpils novadu kopā ar Ilūkstes novadu iekļāva jaunajā Augšdaugavas novadā.
Tāda īsumā ir pagasta vēsture. Tā centrs ir Līksnas ciems. Šeit atrodas galvenās pagasta iestādes, tostarp pārvalde, bibliotēka, Kultūras nams un pasts. Ir arī veikals un ģimenes ārsta prakse -- viss, kas nepieciešams normālai dzīvošanai. Līksnā ir arī divi objekti, kas piesaista ne tikai novada, bet visas Latgales un Latvijas iedzīvotāju uzmanību, šurp brauc arī ārvalstu tūristi.
Pirmkārt, Līksnā ir liels un skaists parks. Patlaban šeit ir sakārtoti visi celiņi, pastaigas laikā redzēsiet daudzas interesantas koka vai metāla skulptūras. Tepat varēsiet uzzināt arī vietējās Žannas d'Arkas, Līksnas iedzīvotājas Emīlijas Plāteres dzīvesstāstu. Grāfiene, revolucionāre, kura 25 gadu vecumā saslima un nomira, taču ir atstājusi nozīmīgas pēdas vēsturē.
Emīlija Plātere -- poļu, lietuviešu un baltkrievu nacionālā varone vadījusi poļu-lietuviešu patriotu karaspēka vienību sacelšanās laikā 1830. gada novembrī, kad Polijā sākās sacelšanās pret tās pakļautību Krievijai. Emīlija sākumā vadīja nelielu vienību, bet vēlāk kļuva par 1. Lietuvas kājnieku pulka komandieri un tika paaugstināta par kapteini. Jāatzīmē, ka Ādams Mickevičs veltījis viņai savu dzejoli “Pulkveža nāve”.
Taču atgriezīsimies mūsdienās un turpināsim stāstu par Līksnu. Otrs objekts, kas ir pelnījis īpašu uzmanību, ir vietējā baznīca, kas celta neogotikas stilā. Pirmā baznīca šeit tika uzcelta 1798. gadā, taču līdz mūsdienām nav saglabājusies. Pašreizējais dievnams uzbūvēts 1913. gadā.
Šajā vietā, kur it visur jūtama vēstures elpa, atrodas gleznainais Līksnas dīķis. (Daudzi nezina, ka tam ir sirds forma.) Dīķa krastā atrodas slavenā Līksnas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīca. Ūdenskrātuves krasti ir labiekārtoti, ierīkoti celiņi, glīts tiltiņš, kas lieliski iekļaujas ainavā.
"Man patīk šurp atbraukt, pastaigāties, elpot šo gaisu. Šķiet, ka iegremdējos vēsturē, atgriežos laikos pirms 200--300 gadiem. Šī zeme ir daudz ko piedzīvojusi. Šeit dzīvoja grāfi Plāteri. Vēl agrāk krustnešu bruņinieki pārvietojās pa šiem mežiem un laukiem. Nezinu, vai šis dīķis te tolaik bija, bet gribētos cerēt, ka bija. Tam ir tik oriģināla forma,” sacīja Tatjana, kuru pirms dažiem gadiem uz vietējiem svētkiem atveda meita. Un viņa tik ļoti iemīlēja šo vietu, ka ierodas šeit, kad vien iespējams, bet Līksnas dīķi sauc par savu “Spēka vietu”.
„Te ir skaists parks, brīnišķīga baznīca, šeit dzīvo lieliski cilvēki, taču mani vienmēr visvairāk ir piesaistījis šis dīķis. Atnāku, pastaigājos gar tā krastiem, apsēžos uz tiltiņa, skatos, kā šļakstās ūdens... Un nav svarīgi, kāds ir gadalaiks: pavasaris, vasara, rudens vai ziema. Arī tagad smidzina lietus, bet paskatieties, cik te ir skaisti. Ne velti dīķim ir sirds forma. Tas ir radīts, lai nomierinātu mūsu sirdis,” turpina Tatjana.
Un nav pārsteidzoši, ka netālu atrodas viesu mājas "Mežmalas" un "Zvejnieki", kur brauc atpūsties gan pilsētnieki, gan tūristi no citām Latvijas vietām, kā arī no ārvalstīm.
Saprotama lieta, ka dīķis nav ezers. Tā platība ir neliela, turklāt pirms trīsdesmit gadiem tas bija visai bēdīgā stāvoklī -- aizaudzis, bija problēmas ar piekļuvi ūdenim. Bet, pateicoties vietējai, tolaik vēl Daugavpils novada pašvaldībai un Līksnas pagasta iedzīvotājiem, ūdenskrātuve tika sakopta. Tagad tas ir priekšzīmīgi uzturēts paraugdīķis, kura krastos plešas parks -- vieta, kur cilvēki labprāt pastaigājas, bet jaunlaulātie rīko fotosesijas.
Šoreiz, varbūt, laikapstākļu dēļ nebija daudz cilvēku. Tomēr vienu makšķernieku izdevās satikt. Viņš teica, ka zivju šeit ir gana, lai gan dažreiz loms nav tik bagātīgs kā gribētos.
“Es atbraucu no Daugavpils. Braucu pa šoseju, apstājos šeit, tad var doties tālāk, uz Koša ezeru. Taču šodien arī šeit mani viss apmierina, neskatoties uz lietaino laiku, zivis ķeras. Saulainē dienā ir sarežģītāk. Šeit vienmēr ir daudz cilvēku, ļoti trokšņains, bet zivīm nepatīk troksnis, tās aizpeld dziļumā un slēpjas. Līksnas dīķī var noķert asarus, karūsas, pat līņus, to gan stāstīja draugs, tiesa, pašam nav izdevies nomakšķerēt šo zivi,” pastāstīja aizrautīgais makšķernieks Staņislavs. Un viņa teiktais apstiprinās. Saskaņā ar oficiālo informāciju, kas pieejama mājaslapā www.ezeri.lv, Līksnas dīķī mīt līņi, karūsas, asari, līdakas, plauži un ruduļi.
Puse dienas pagāja, pastaigājoties gar Līksnas dīķa krastu. Lai gan bija mitrs, dvēselē iemājoja siltums un miers. Un tādos brīžos saproti -- šī patiešām ir “Spēka vieta”, kur gribas atgriezties atkal un atkal. Un mēs to noteikti darīsim, un, iespējams, paņemsim līdzi makšķeres. Ne velti Līksnas dīķi iecienījuši makšķernieki. Un, visbeidzot, gribam vērsties pie cilvēkiem, kuri atpūšas dabā.
Diemžēl ne visi pēc atpūtas savāc atkritumus, bet atstāj tos ūdenstilpes krastā vai iemet ūdenī. Tie bija redzami arī Līksnas dīķa krastā.
Cilvēki, nepalieciet par sušķiem, savāciet savus atkritumus, turklāt jums tie pat nav jāved līdzi, jo šeit ir uzstādītas atkritumu urnas!
