Baumas, ka gaidāma valdības maiņa, paklīda tūlīt pēc Valsts prezidenta vēlēšanām, maija beigās. Sākumā par to runāja piesardzīgi, bet jūlijā sāka atklāti apspriest jauna Ministru kabineta izveidi. Nu jau ir augusta vidus. Pirms nedēļas, 11. augustā, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš publiski paziņoja par jaunas valdības veidošanu. Un tad sākās "īstā jautrība".
14. Saeimas vēlēšanas notika pagājušā gada 2. oktobrī, un tās mums sagādāja daudz pārsteigumu. Pēc tam, kad kļuva skaidrs, kurš ir ievēlēts un kurš palicis "aiz borta", sākās jaunās valdības veidošana. Šķiet, Latvijā jau par tradīciju kļuvušas ilgstošas sarunas, ilgstoša ministru portfeļu dalīšana. Šoreiz iedzīvotāji jauno Ministru kabineta sastāvu uzzināja decembrī. Neskatoties uz Kariņa centieniem pārliecināt, ka jāveido plaša koalīcija, partneri ("Apvienotais saraksts" (AS) un Nacionālā apvienība (NA)) kategoriski atteicās uzņemt savā kompānijā citus. Tieši tad politologi pirmo reizi ierunājās par to, ka šī valdība būs ļoti nestabila. Un šī biedru cīņa savu kulmināciju sasniedza maija beigās, kad bija jānotiek Valsts prezidenta vēlēšanām.
Sākotnēji šķita, ka viss rit labi. Premjers paziņoja, ka ir gatavs atbalstīt Egila Levita kandidatūru. Taču tad kļuva zināms, ka "Apvienotais saraksts" virza savu kandidātu -- Uldi Pīlēnu, kurš varēja iegūt balsu vairākumu. Un tas bija pirmais trieciens koalīcijai. Kļuva skaidrs, ka Levits, visticamāk, nesaņems atbalstu Saeimā. Turklāt viņu nevar saukt par tautā populāru prezidentu, jo reitingi liecināja pretējo. Kariņam bija steidzami jāmeklē problēmas risinājumi. Rezultātā pēc neilgām diskusijām „Jaunā Vienotība” izvirzīja prezidenta amatam savu kandidātu -- tautā populāru (ņemot vērā, ka Saeimas vēlēšanās viņš saņēma visvairāk „plusu”) diplomātu, ilggadējo ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. Un tiek baumots, ka tajā pašā laikā sākās sarunas ar opozīcijas partijām par šī kandidāta atbalstīšanu. Tiesa, oficiāli šīs baumas tika noliegtas.
Lai ievēlētu jaunu valsts vadītāju, bija nepieciešamas trīs kārtas. Uz amatu pretendēja trīs kandidāti, tostarp "Progresīvo" pārstāve Elīna Pinto, taču, godīgi sakot, diez vai kāds viņas kandidatūru uztvēra nopietni. Pēc divām kārtām rezultāti bija vienādi: Edgars Rinkēvičs saņēma 42 deputātu atbalstu, par viņu nobalsoja savējie un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) deputāti. Par Uldi Pīlēnu nobalsoja 25 deputāti, par Elīnu Pinto – 10. Jau bija gaidāms, ka politiskā partija “Stabilitātei!” nebalsos, jo tās līderis Rosļikovs jau sen bija teicis, ka piedāvātos kandidātus neatbalstīs. Taču Nacionālās apvienības rīcību daudzi uztvēra kā nodevību. Prezidenta amata kandidātam Rinkēvičam pietrūka tieši desmit balsu. No trešās kārtas diezgan paredzami izstājās „Progresīvo” pārstāve. Un galarezultātā, visiem par pārsteigumu, tieši šī partija atbalstīja nu jau bijušo ārlietu ministru. Tādējādi Edgars Rinkēvičs kļuva par Latvijas Valsts prezidentu un 8. jūlijā deva uzticības zvērestu savai valstij un tautai. Un tagad var teikt, ka viņš patiešām kļuva par tautas prezidentu. E. Rinkēvičs regulāri dodas vizītēs uz valsts reģioniem, lai iepazītos ar katra Latvijas nostūra dzīvi un problēmām. Un savā pirmajā reģionālajā vizītē prezidents apmeklēja vissarežģītāko reģionu – Latgali, uzsverot, ka viņa mērķis ir saliedēt Latvijas tautu. E. Rinkēvičs guva atbalstu arī daudzu krievvalodīgo iedzīvotāju vidū, paziņojot, ka nepieciešamības gadījumā runās krieviski. Turklāt viņš izvirza visaktuālākos jautājumus, cenšas, cik vien parlamentāras republikas prezidentam ir iespēju, risināt problēmas. Kā piemēru var minēt "Sadales tīkla" augstos tarifus. Savukārt nākamajā dienā pēc šausmīgās vētras viņš devās uz dabas stihijas postošā spēka visvairāk skarto reģionu – Dobeles novadu, kur nevis sēdēja pašvaldības priekšsēdētāja kabinetā, bet vairākas stundas runāja ar cilvēkiem laukumā, uzklausoties viņu stāstus. Pēc šīs sarunas viņš no valdības pieprasīja ātru rīcību un risinājumus par kompensāciju izmaksu cietušajiem. E. Rinkēvičs pats pārvalda savus sociālos tīklus, komunicē, fotografējas ar cilvēkiem un sarunas laikā uzzina par sasāpējušām tēmām.
Un tagad viņš aktīvi darbojas arī saistībā ar būtībā jau sabrukušo valdību, norādot, ka pēc iespējas ātrāk jāveido jauna, jo priekšā ir darbs pie nākamā gada budžeta.
11. augustā kļuva zināms, ka Ministru prezidents nav panācis vienošanos ar koalīcijas partneriem, tāpēc veidos jaunu valdību. Viņš plānoja aicināt uz tikšanos gan esošos partnerus, gan jaunus sabiedrotos – ZZS un „Progresīvo” pārstāvjus. Vienlaikus valdības vadītājs norādīja, ka negrasās demisionēt. Taču jau pirmdienas pēcpusdienā kā “zibens spēriens no skaidrām debesīm” pārsteidza ziņa, ka Kariņš atkāpjas no Latvijas Ministru prezidenta amata, turklāt viņš negrasās izvirzīt savu kandidatūru pārvēlēšanai. Un tad sākās “jautrība”…
Partiju līderi paziņoja, ar ko viņi ir gatavi draudzēties un ar ko -- ne. Izrādās, ka Nacionālā apvienība jau ir gatava sadarboties ar ZZS, taču ir kategoriski pret "Progresīvajiem", kas ar dažiem saviem lēmumiem arī darbojusies kā prokremliska partija. "Progresīvie" nepalika atbildi parādā un pēcāk paziņoja par nevēlēšanos sadarboties ar Nacionālo apvienību, taču tajā pašā laikā bija gatavi izrādīt pretimnākšanu "Apvienotajam sarakstam", „lai arī AS kopā ar NA spēlēja politisko sabloķēšanos”.
Ne mazāk asa ir cīņa starp AS un ZZS. Edgars Tavars (AS) norādīja, ka "kāds, makšķerējot Puzes ezera krastā, nevar piezvanīt un diktēt, kā uzvesties gan koalīcijas sanāksmēs, gan Ministru kabinetā", netieši norādot uz Aivara Lembera ietekmi ZZS.
Savukārt ZZS valdes priekšsēdētājs Viktors Valainis sacīja, ka esošās koalīcijas partijām ir kritiski jāpaskatās uz savu sniegumu.
Trešdien, 16. augustā, „Jaunā Vienotība” izvirzīja jaunu kandidāti -- jauno un veiksmīgo politiķi Eviku Siliņu. Viņai ir 48 gadi, ieguvusi juristes izglītību, šobrīd ir labklājības ministres amatā.
Par valdībā notiekošo pastāstīja pazīstamais politologs Ivars Ijabs, kurš, kā vienmēr, rūpīgi seko līdzi visam, kas notiek Latvijas politikā.
– Kā jūs jau prognozējāt, augustā notiek valdības maiņa. Kāpēc, jūsuprāt, „Apvienotais saraksts” un Nacionālā apvienība neatbalstīja Kariņa ierosinājumu samainīt ministru portfeļus? Vai arī pašreizējais premjerministrs to darīja ar nolūku, lai iekustinātu jaunu valdības veidošanas procesu?
– Kariņa centieni iekļaut valdībā Zaļo un zemnieku savienību un "Progresīvos" ir samaksa par nopelniem – šo partiju pārstāvji nobalsoja par Kariņa vadīto "Jauno Vienotību" un viņu prezidenta amata kandidātu Rinkēviču. Tās ir Kariņa un viņa partijas saistības, par kurām "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība nekad nav grasījusies maksāt.
-- Kāpēc Kariņš atkāpjas? Vai viņam tiešām nebija iespējas saglabāt savu amatu?
– Tāpēc, ka Kariņš esošajā valdībā nevarēja izpildīt saistības pret Zaļo un zemnieku savienību. Lai koalīcijā iekļautos jaunas partijas, Kariņam bija jāatkāpjas. Visticamāk, viņa lēmums vairs nepretendēt uz premjera amatu saistīts ar vēlmi saglabāt „Apvienoto sarakstu” koalīcijā.
– Vai Kariņa demisija dos iespēju veidot plašāku koalīciju?
– Koalīciju, kas sastāvētu tikai no "Jaunās Vienotības", Zaļo un zemnieku savienības un "Progresīvajiem", Saeimā pārstāvētu tikai 52 deputāti, kas ir par maz stabilam vairākumam. Kariņa aiziešana dod lielākas manevrēšanas iespējas, rada iespēju veidot četru politisko spēku koalīciju, iekļaujot jaunajā koalīcijā arī veco partneri – „Apvienoto sarakstu”.
– Kad, jūsuprāt, tiks izveidota jaunā valdība? Un kurš to vadīs?
– Jaunā valdība tiks izveidota jau septembrī, valdību vadīs “Jaunās Vienotības” pārstāvis. Sākotnēji neoficiāli tika nosaukti divi iespējamie kandidāti -- labklājības ministre Evika Siliņa un finanšu ministrs Arvils Ašeradens. Taču, kā zināms, „Jaunā Vienotība” valdības veidošanai izvirzīja tieši Siliņu.
-- Paldies par interviju.
Tagad mēs visi gaidīsim jauno valdību. Pagaidām ir grūti prognozēt, kas veidos koalīciju un kā tiks sadalīti ministru portfeļi. Taču jāvienojas ļoti ātri, jo drīz būs klāt rudens un laiks veidot valsts nākamā gada budžetu. Un tas nav viegls uzdevums.
