Manas attiecības ar Subates senpilsētiņu vienmēr ir bijušas īpašas. Tā ir manas dzimtas un mana personīgā attieksme pret šo vietu. Tas, ka šī pilsēta ir kinematogrāfistu iemīļota, arī ir fakts.
Subate ir pateicīga arī teātru eksperimentiem, par to pārliecinājāmies izgājušajā sestdienā amatierteātru saietā „Spēlējam kopā”, kad Augšdaugavas novada Daugavas kreisajā krastā saspēlējās Augšdaugavas novada Kultūras centra “Vārpa” teātra trupa “Trešais variants”, Dvietes amatierteātris “Nebēdnieki”, Bauskas novada Codes pagasta amatierteātris “Spēlētprieks”, Nīcgales pagasta amatierteātris “Kvēlošās sirdis”, Dubnas pagasta amatierteātris “Mulda”, Līksnas pagasta amatierteātris “Maskas”. Savukārt vakarā visi kolektīvi satikās Ilūkstē, kur spēlēja ciemiņi: aktieris Jēkabs Reinis un Rēzeknes Tautas teātris.
Viss sākās ar Subati un Subatē, kur Augšdaugavas novada Kultūras centra “Vārpa” teātra trupa “Trešais variants” rādīja Imanta Ziedoņa “Epifānijas”. Varbūt tā bija tikai sagadīšanās, varbūt speciāli tas tika mērķēts, ka šīs “Epifānijas“ tika rādītas Subatē. Pilsētas domes pārvaldniece Sofija Glūmāne izrādes izskaņā stāstīja, ka tieši viņa kopā ar Imantu Ziedoni izstaigāja Subates Leišmali tajā laikā, kad dzejnieks kopā ar domubiedru grupu pētīja šīs vietas un vāca materiālu, kas vēlāk tapa par grāmatu. Manā uztverē „Epifānijas” ir robežšķirtne starp dzeju un prozu, prozai to tuvina nesaistīta valoda un telpiskums, dzejai – dziļi intīmā uztvere liriskā varoņa skatījumā. „Epifānijās” vērojama tieksme iet dziļumā, atsedzot dzīves parādību negaidītākās, apslēptākās šķautnes, ejot pa neparastiem, ar savu neparastību pat dažbrīd paradoksāliem ceļiem, atsedzot negaidīto, vēl neatklāto un neapzināto.
Dzejnieks aicina, ceļot jauno, nesapostīt un nepalaist pa vējam senatnes pozitīvo mantojumu, visu to, kas šodien bagātina mūsu dvēseli un kam jābagātina mūsu bērni un mazbērni. I. Ziedoņa „Epifānijās” ir saskatāma tieksme uz pilnību gan laimē, gan darbā, gan mīlestībā. Cik svarīgi ir nepieciešamība apstāties – apzināties sevi un savu vietu šajā skrējienā.
Manuprāt, uzveduma režisore Inta Uškāne un viņas aktieri to visu ir perfekti panākuši. Pirmkārt, jau ar spēles vietu -- klaju lauku starp pilsētas mazdārziņiem, ceļu un pamestu māju. Spēju pierādīt, ka katrai paaudzei ir savs Ziedonis -- šodienas jauniešiem, darbos un ikdienā norūpējušai vidējai paaudzei un cilvēkiem brieduma gados. Darām, it kā ikdienišķas lietas, bet ar rūpi, kas katram no mums ir sirdī. Katram savs -- bet ZIEDONIS. Dzeja? Es to nelasu daudz, tāpēc reizēm eju tur, kur kāds dzeju lasa priekšā, vai arī dzirdu kādās dziesmās. Varbūt man šis nav dzejas laiks. Man ir divas īpaši tuvas dziesmas – Dziesmu svētku pamats “Gaismas pils” un otra -- ļoti saldsērīgā “Upē naktī pīles kliedz”. Tās manī kaut ko ļoti sakustina. Arī šajā izrādes finālā. Lai piedod man pārējie saieta dalībnieki, esmu pārliecināts, ka arī pārējo amatierteātru sniegums atrada savu skatītāju un tika attiecīgi apbalvots ar aplausu vētru.
Atliek vien ticēt, ka viss, kas eksistē ap mums, vismaz uz cilvēces lielāko kultūras vērtību un mūžības fona, ir mazs, tomēr tas ir atspoguļojums visam lielajam. Imants Ziedonis to lieliski pratis ierādīt savos darbos – gan epifānijās, gan dzejā, gan pierakstītajās sarunās un intervijās. Viņš ir cilvēks, kas prot ikdienišķas un vienkāršas lietas un situācijas pārvērst tādos kā maģiskos sapņos ar daudz lielāku nozīmi. Zinu vienu -- Augšdaugavas novadā vēl ir daudz vietu, kuras gribētu, lai Dzejnieka rakstītais vārds uzrunātu arī tur. Atliek tikai rakt.
