Vecās Forštates iedzīvotāji Aleksandra un Ļevs Trošini šī gada aprīlī nosvinēja dimanta kāzas. No sešdesmit kopdzīves gadiem vairāk nekā divdesmit ģimenes galva vagoja pasaules jūras un okeānus uz zvejas tralera, velkot lielos lomus, bet uzticīgā sieva vienmēr gaidīja jūras vilku krastā. Tagad bijušais zvejnieks astoņdesmit četru gadu vecumā, par spīti nopietnai slimībai, aizraujas ar klūgu pīšanu un šajā jomā jau ir sasniedzis izcilus rezultātus.
Apceļoja visu pasauli
„Mans vectēvs no tēva puses Semjons, kurš nodzīvoja 105 gadus, kalpoja pie ģenerāļa par dieninieku, izdomāja man šo vārdu -- Ļevs,” skaidro pensionārs un stāsta, ka dzimis Arteļnijas ciemā Isovskas rajonā (atrodas netālu no Ņižņijtagilas) Sverdlovskas apgabalā. Ģimenē bija vēl divi brāļi un māsa: Valērijs, Jevgeņijs un Eleonora. “Mūsu tēvs Mihails vēl pirms 1941. gada kara paspēja absolvēt Zeltrūpniecības institūtu, pēc tam strādāja par pasniedzēju Isovskas ģeoloģiskās izpētes tehnikumā. Māte Aleksandra strādāja par pavāri. Mūsu rajonu dēvēja par zelta Klondaiku, jo tur tika iegūts visvairāk šī dārgmetāla visā PSRS. Starp citu, mūsu reģionā tika atrasts arī lielākais zelta tīrradnis, kura kopija glabājas Ņižņijtagilas muzejā,” stāsta Ļevs Trošins. Un tas nav pārsteigums, jo tieši Urālos, nodarbojoties ar zelta ieguvi, cara laikos saimniekoja slaveno Demidovu dzimta.
Pēc Ņižņijtagilas tehnikuma absolvēšanas 1958. gadā Ļevu nosūtīja uz trīs mēnešiem uz Kostanaju Kazahstānā, uz neskartajām zemēm, kur viņš redzēja, kā īstenībā tiek novākta labība: „Plašsaziņas līdzekļos ziņoja, ka ražas novākšana rit triecientempā -- tā bija taisnība, bet mēs bieži vien nepaspējām pārstrādāt šos labības kalnus, un graudi puva zem klajām debesīm.”
Tajā pašā gadā Ļevu iesauca armijā, viņš dienēja Čukotkā, tankistos. Tieši šeit dienesta biedrs, kurš bija strādājis par radistu uz zvejas kuģa, saaģitēja Ļevu pēc demobilizācijas doties jūrā.
1961. gadā Ļevs kā matrozis nokļuva Rīgas traļu flotes bāzē un sāka vagot jūras plašumus uz liela zvejas tralera “Eduards Veidenbaums”. Sākumā Ļevs bija motorists, pēc tam viņu paaugstināja par mehāniķi -- iekārtu regulētāju.
Ļevs dzīvoja Rīgā. Vairāk nekā divdesmit gadus braucot jūrā, Ļevs pabija divdesmit piecās valstīs: Anglijā, Francijā, Spānijā, Kanādā, Panamā, Urugvajā, Peru un daudzās citās. Ļeva Trošina kuģa apkalpei pietrūka pavisam maz, lai apbrauktu apkārt pasaulei: “Reiz mēs apbraucām Horna ragu, Dienvidamerikas galējo dienvidu punktu. Spēcīgo vētru dēļ šī ir ļoti draudīga un nelāga vieta jūras kuģiem. Arī mūs toreiz pamatīgi papluinīja. Knapi izsprukām. Tāljūras zvejas ekspedīcijas dažkārt ilga līdz sešiem mēnešiem. Bija nepieciešams stiprs raksturs, lai nezaudētu kontroli pār sevi ierobežotā telpā. Jo kuģim taču ir robežas -- borti, un aiz tiem -- bezgalīgs okeāns..." Uz kuģa strādāja ap 100 dažādu speciālistu, tostarp aptuveni desmit sievietes -- pavāres un oficiantes.
Zivis – skumbrijas, stavridas, siļķes un dažādas citas zvejojām galvenokārt Atlantijas okeānā, tostarp Ziemeļatlantijā un pat pie Antarktīdas krastiem. Zvejojot ziemeļu rajonos, apkalpes ēdienkartē bija sausais vīns – t.s. „graņonka”. Ļevs Trošins atceras, ka zvejnieki ar vīna glāzēm neniekojās, -- atsakoties no alkohola ēdienreižu laikā, viņi to krāja, lai vēlāk saņemtu pilnu apjomu, piemēram, pudeli.
Mīlestību satika Gajokā
Sagadījās tā, ka Ļevs dienesta laikā Čukotkā draudzējās ar karavīru no Daugavpils rajona Salienas ciema. Atbraucis uz Daugavpili ciemos pie viņa, Ļevs Gajokā iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedri Aleksandru: “Mēs vairākas reizes tikāmies un sarakstījāmies. Man tolaik bija 22 gadi. Iemīlējāmies un pēcāk reģistrējām laulību Daugavpils dzimtsarakstu nodaļā. Nav viegli gaidīt jūrnieku no reisa, dažkārt pat vairākus mēnešus. Bet, kad Ļevs divus gadus bija Kubā, mēs tikāmies tikai pāris reizes. Nekurnēju, jo zināju, ar ko precos. Toties Ļevs man veda labas dāvanas, kādas tolaik pie mums nebija iespējams nopirkt. Bet, protams, ne jau tas mani saistīja ar viņu, bet gan jūtas.”
Ļevam Trošinam visvairāk palikusi atmiņā Kuba, kur viņš nokļuva, pateicoties vienam no kuģa mehāniķiem, kurš palīdzēja atrast darbu. “Es braucu uz Kubas kuģiem, un kubieši, gluži pretēji, uz padomju kuģiem. Dzīvoju Havanā, draudzējos ar kubieti un viņa tautiešiem. Kopā nodarbojāmies ar zemūdens medībām, atpūtāmies un runājāmies. Brīvības salas iedzīvotāji ir brīnišķīgi un dzīvespriecīgi cilvēki. Esmu bijis ciemos pie sava drauga. Uzzinājuši, ka pie viņa atnāks krievs, sapulcējās ap trīsdesmit kubiešu,” stāsta Ļevs Trošins. Divos gados viņš iemācījās spāņu valodu, šo to atceras līdz pat šim laikam.
Zvejnieks Kubā sabija divus gadus. Par darbu maksāja bonās, atsevišķi arī rubļos. Toreiz tā bija liela nauda – ap 1000 mēnesī. Pateicoties tam, Ļevs iegādājās automašīnu „Žiguļi”, kooperatīvo dzīvokli Ķīmiķu mikrorajonā un visu, kas nepieciešams mājokļa iekārtošanai.
Arī citās valstīs Ļevs nokāpa krastā: “Daži apkalpes locekļi devās uz restorānu, lai izklaidētos, daži apmeklēja tirgus, citi apskatīja ievērojamākās vietas. Atpūtāmies atbilstoši naudas līdzekļiem.” Nokāpjot krastā, varēja atpūsties no kuģa šaurības, apkalpes pastāvīgās klātbūtnes un vienveidīgās dzīves, kur atpūtai nebija gandrīz nekā. Bet Ļevam bija hobijs -- viņš pastāvīgi meistaroja dažādu laiku buru kuģu modeļus.
Nācās beigt jūrnieka gaitas
Ļevam Trošinam patika jūras vilka dzīve – tā bija viņa stihija. Taču arī domas par sievu un ģimeni neatlaidās. Nav zināms, cik ilgi zvejnieks būtu šūpojies viļņos uz sava tralera, ja nebūtu noticis dramatisks incidents. Reiz, veicot remontdarbus, Ļevs guva smagu galvas traumu un zaudēja redzi vienā acī. Ārēji tas nav manāms, bet nācās šķirties no jūras. Pēcāk Ļevs pielāgojās dzīvei ar vienu aci, turklāt tā, ka profesionāli vadīja automašīnu, darīja jebkuru darbu, vārdu sakot, dzīvoja parasta cilvēka dzīvi.
Pēc jūras Ļevs strādāja dažādās vietās Daugavpilī, pēdējā laikā -- par atslēdznieku Daugavpils ūdensapgādes uzņēmumā. 2008. gadā viņš aizgāja pensijā.
Ļeva sieva Aleksandra četrdesmit vienu gadu nostrādāja Sadzīves pakalpojumu kombinātā -- tieši līdz pensijai. Tagad viņai ir laiks visu atcerēties un pastāstīt, ka piedzima 1941. gadā, astoņas dienas pirms kara sākuma. Tolaik ģimene dzīvoja Gajokā: “Mamma dzemdēja mani dārzā, vagā. Ģimenē bija vienpadsmit bērni. Visi izdzīvoja, uzauga un atrada savu vietu dzīvē, bet tagad starp dzīvajiem esmu palikusi vienīgā. Mamma Viktorija rūpējās par bērniem un dārziem, bet tēvs Pjotrs -- par saimniecību, bija ļoti stingrs un prasīgs.”
Aleksandra un Ļevs Trošini nodzīvojuši kopā sešdesmit gadus. Pirms desmit gadiem, 13. aprīlī, svinot savas zelta kāzas, viņi salaulājās, un tieši pēc nedēļas Ļevs pārcieta insultu. Viņš zaudēja runas spējas, nevarēja kustināt kājas un rokas, jo īpaši pirkstus. Lai tos vingrinātu, Ļevs trīs gadus cītīgi nodarbojās ar klūgu pīšanu slavenā meistara Viktoru Kuhaļska vadībā. Kopš tā laika pensionārs šajā hobijā ieguvis otro elpu un jaunu – radošu dzīvi. Atgriezās runas spējas un arī pirkstu kustīgums: “Šis dekoratīvās mākslas veids prasa lielu dinamiku un sagatavošanās darbu, tāpēc nav laika sēdēt uz vietas. Klūgu sagatavošana vien ir ko vērta! Nemaz nerunājot par piņķerīgo un nogurdinošo darbošanos, pinot dažādus priekšmetus.”
Vēlas mieru uz Zemes
Tagad Ļevs Trošins, kurš daudz ko smeļas internetā, pats var mācīt klūgu pīšanu citiem. Un tas 84 gadu vecumā! Meistars ir sagatavojis klūgas vairākiem gadiem uz priekšu -- ar tām pilnas saimniecības ēkas. Viņam ir apjomīgs reklāmas buklets ar gatavo darbu attēliem -- tas ir jāredz! Ļeva Trošina arsenālā ir dažādas tehnikas visu veidu izstrādājumu pīšanai gan no plakanām, gan apaļām klūgām un pat no papīra kociņiem.
Arī saimniece nesēž dīkā. Viņas rūpējas par gaumīgo pagalmu, puķēm un sakņu dārzu, bet rudenī gatavo dažnedažādus gardumus ziemai -- sāla, marinē, vāra ievārījumus.
Pārim ir 57 gadus vecs dēls Oļegs, kurš dzīvo Daugavpilī un strādā uzņēmumā „Daugavpils ūdens”. Brīvajā laikā izgatavo no betona dažādas figūras un priekšmetus, ar kuriem var izrotāt jebko. Oļega dēls Vjačeslavs -- Trošinu pāra mazdēls, pastrādājis Anglijā, atgriezās dzimtajā pusē un gūst panākumus radošajā jomā -- strādā uzņēmumā, kas izgatavo dažādas reklāmas izkārtnes u. tml., visu nemaz nav iespējams uzskaitīt.
Un, visbeidzot, Aleksandras un Ļeva prieks, mierinājums un lepnums ir viņu mazmazbērni -- trīsgadīgais Nikolass un piecgadīgā Alisija. “Mēs dzīvojam un elpojam viņu dēļ. Viņi paildzina un padara košāku mūsu dzīvi, bet citādi -- mums ir viss. Globāli mēs novēlam visiem mieru uz Zemes, kas pašlaik kļuvis ļoti trausls un nestabils…”
