Ilonas Bageles vārds zināms, iespējams, teju katram Latvijas iedzīvotājam, pat tiem, kurus mūzika ne pārāk interesē. Viņa ir Latvijā un ārzemēs slavena operas skatuves zvaigzne, bet dzīvē -- vienkāršs cilvēks, ar brīnišķīgu humora izjūtu, cilvēks, kam vīrs un bērni vienmēr ir bijuši un būs pirmajā vietā. Brīvajā laikā Ilona Bagele atnāca uz avīzes „Latgales Laiks” redakciju, lai pastāstītu par sevi, bērnību, darbu un vaļaspriekiem.
-- Ilona, pastāstiet, lūdzu, par savu bērnību.
– Esmu dzimusi un uzaugusi Daugavpilī. Es gāju 24. bērnudārzā, kuru pēcāk apmeklēja arī mani dēli. Mana vecmāmiņa Valda Voitoviča bija 1. vidusskolas direktore. Un, kad es piedzimu, viņa aizgāja pensijā, lai mani audzinātu. Es savai mammai piedzimu ļoti agri, viņai bija astoņpadsmit gadi. Mamma turpināja studijas RTU, bet par manu audzināšanu rūpējās vecmāmiņa. Bērnudārzā biju ļoti dziedošs bērns, vienmēr biju galvenā Sniegbaltīte, jo dziedāju, dejoju, spēlēju, un tad vecmāmiņa mani aizveda uz mūzikas skolu, kur arī bija pārsteigti par manu balsi, jo es toreiz dziedāju skaļāk par visiem. Un, kad jau mācījos gan mūzikas, gan vispārizglītojošās skolas trešajā klasē, mani uzaicināja uz ansambli “Daugaviņa”, kuru vadīja Aleksandrs Rudzs. Šis ansamblis bija ļoti populārs. Izbraukājām visu Padomju Savienību, „Arteks” mums jau bija ikdiena, Maskavu zināju labāk nekā Rīgu. Mēs bijām Centrālajā televīzijā, man pat ir fotogrāfija ar Juriju Nikolajevu. Mūs nepabrīdināja, ka būs jāpastāsta par to, ko dziedam. Un nu viņš piesaka mūsu kolektīvu un jautā, kādu dziesmu mēs dziedam. Visi stāv, bet es iznācu un pateicu, ka izpildīsim tādu un tādu dziesmu. Un tajā brīdī tika uzņemta fotogrāfija. Tagad es, godīgi sakot, pat neatceros, kādu dziesmu mēs toreiz dziedājām (smejas). Taču varu teikt, ka visas mūsu dziesmas bija oriģinālas, tās sarakstīja Aleksandrs Rudzs. Tas bija patiešām interesants laiks, es jau biju kļuvusi gana patstāvīga, sāku pierast pie skatuves. Pēc vidusskolas beigšanas sāku dziedāt operā, ne jau tāpēc, ka par to sapņoju, vienkārši tajā laikā nebija estrādes nodaļas. Studēju Mūzikas akadēmijā vokālajā nodaļā.
Tiesa, šajā stāstījumā esmu izlaidusi vienu gadu. To gadu es nomācījos tagadējā Daugavpils Universitātē katedrā, kurā tagad esmu profesore. Lieta tāda, ka toreiz es nenokārtoju vācu valodas eksāmenu. Godīgi sakot, man ne visai patika mācīties, un pēc pirmās vai otrās sesijas es izkritu. Mēģināju atkārtoti nokārtot šo eksāmenu, centos visādi, vērsos pie pasniedzēja profesora Ausekļa, bet viņš ne par ko negribēja man ielikt ieskaiti. Un tad, pēc gadiem, es piegāju pie viņa un pateicos no visas sirds, jo, ja toreiz es būtu izturējusi pārbaudījumu, es nekad nebūtu kļuvusi par operdziedātāju. Es vienkārši strādātu skolā, protams, tur nav nekā slikta, es mīlu bērnus, man patīk strādāt ar viņiem. Un tad mani paņēma savā klasē Regīna Petkeviča, viņa mācīja mūzikas skolā. Viņai ir ļoti daudz slavenu audzēkņu, piemēram, Rihards Mačanovskis, Armands Siliņš, operas teātra vadošais solists. Ņemot vērā, ka tolaik es jau biju beigusi vidusskolu, mācījos tikai mūzikas priekšmetus. Regīna Petkeviča ir visgudrākais cilvēks, gada beigās viņa lika man dziedāt kopā ar meiteni no ceturtā kursa. Uz eksāmeniem pie viņiem brauc Mūzikas akadēmijas pārstāvji. Un viņa zināja, ka duetā ar šo meiteni viņi mani ievēros. Tā arī notika. Pēc uzstāšanās mani uzrunāja vokālās nodaļas vadītājs Grigorijs Antipovs un teica, ka gaida mani akadēmijā. Tā es tur nokļuvu.
– Kā veicās mācībās?
-- Es nokļuvu Regīnas Frīnbergas kursā. Viņa ir no Daugavpils, bija Latvijas Akadēmiskās operas prīma. Es mācījos pie viņas visus četrus gadus. Man vienmēr ļoti patika vokālie priekšmeti, apgūt jaunu vokālu, kas man bija pilnīgi nezināms. Man no dabas ir skaista balss, ar kuru gribēja strādāt, turklāt es biju arī ļoti artistiska. Studiju beigās mums bija eksāmens operas mākslā, un visus četrus gadus es šo priekšmetu būtībā neapmeklēju, man kaut kā lika atzīmes, bet mācību beigās mēs iestudējām izrādi. Un es atceros, ka man ielika visaugstāko vērtējumu. Komisijas vadītājs Imants Resnis teica, ka Bagelei būs desmit balles. Vēlāk, kad runājos ar viņu, Imants Resnis man atzinās, ka uzreiz sapratis, uz ko esmu spējīga, sak, tiklīdz uzkāpju uz skatuves, pārējie var iet atpūsties.
– Un kā ar studentu dzīvi ārpus mācībām?
– Protams, bija iecienītas vietas, kuras apmeklēju, bet tas mani īpaši neinteresēja, jo, studējot akadēmijā, strādāju arī par dziedātāju uz kuģiem. Bija kuģis Rīga--Stokholma. Un tā mana grupa “Lardo”, kas toreiz bija populāra Daugavpilī, kurā muzicēja arī mans vīrs, strādāja uz šī kuģa. Pēc mācībām es kāpu uz kuģa un strādāju, bet pēc atgriešanās atkal studēju. Un mana dzīve ir tikpat saspringta līdz pat šai dienai.
-- Kas bija pēc tam?
-- Pēc tam bija maģistrantūra un pēc tās absolvēšanas es varēju kļūt par Daugavpils Universitātes profesori. Toreiz mani uzaicināja uz pirmo kursu, pirmo reizi tika atvērta aktiermākslas nodaļa, kurā iestājās tagad pazīstamais aktieris Egīls Viļums un citi mums pašlaik jau labi zināmi aktieri. Viņi ir mani pirmie studenti.
-- Un kā veicās?
-- Ak, jūs nevarat iedomāties, cik satraukta es biju pirmo reizi. Anita Garanča jau strādāja par vokālo pedagoģi daudzos teātros, un viņa man teica: neuztraucies, es tev visu izstāstīšu. Tā arī bija. Pirmajā nodarbībā es atnācu un lūdzu, lai dzied. Atceros, ka viņu pulkā bija Māris Susejs, un viņš man saka: „Drīkst, es nodziedāšu dziesmu "На поле танки грохотали"? Brīnišķīgi jaunieši, mums viss uzreiz izdevās, mēs daudz ko darījām kopā.
– Gribējāt būt estrādes dziedātāja, bet kļuvām par operdziedātāju. Kāpēc?
– Patiesībā es varu dziedāt gan vienu, gan otru. Es daudz strādāju kopā ar maestro Raimondu Paulu. Viņš mani ieraudzīja operteātrī. Mūsu direktoram nelaiķim Andrejam Žagaram bija daudz dažādu ideju. Un viena no tām bija Jaungada koncerti ar maestro. Es tolaik tikko biju sākusi strādāt operteātrī. Un pirms pirmā koncerta maestro uzaicināja visus koncerta dalībniekus pie sevis. Es viņam nodziedāju džeza kompozīciju. Pauls toreiz atzīmēja, ka pirmo reizi dzird operdziedātāju dziedam šādu kompozīciju. Tagad tas vairs nav nekas pārsteidzošs, bet agrāk -- gan. Ir tik daudz atmiņu par šiem koncertiem, kā meklējām un kombinējām tērpus, kā uzstājāmies, kā dziedājām. Tas bija ļoti interesanti. Pēcāk maestro uzaicināja mani uz savas 69. dzimšanas dienas svinībām Dailes teātrī. Savu programmu dziedāju kopā ar grupu “Time After Time”, kurā tagad dzied Intars Busulis. Pēc šīs uzstāšanās mani uzrunāja slavenā aktrise Lilita Ozoliņa. Viņa teica, ka dzirdējusi mani pirmo reizi un ka mani apbrīno, ka nekad nav dzirdējusi tik dziļu izpildījumu. Savukārt pastāvīgi paralēli man bija arī operdziedātājas karjera.
– Kā ir strādāt ar maestro?
-- Vai esat ievērojusi, ka spēlējot viņš skatās, piemiedzis acis? Viņš tā klausās katru dziedātāju. Maestro ieklausās tavā mūzikas interpretācijā un cenšas tev palīdzēt. Raimonds Pauls ir ļoti dvēselisks, sirsnīgs cilvēks. Viņš vienmēr atbalstīs, vienmēr palīdzēs. Mums jābūt lepniem, ka mums ir tik brīnišķīgs cilvēks. Pirms trīspadsmit gadiem mēs ar viņu atbraucām uz Daugavpili, lai sniegtu koncertu. Visas biļetes bija izpārdotas. Raimonds Pauls ļoti mīl mūsu pilsētu, vienmēr ar labestību un sirsnību stāsta par Latgali un Daugavpili.
– Kā jums izdodas visam atrast laiku? Darbs, ģimene, pasniedzējas pienākumi...
-- Varu jums parādīt to, bez kā es noteikti nevarētu dzīvot -- savu plānotāju. Tā ir dzelžaina plānošana. Tagad, par laimi, ir „WhatsApp” un „Zoom”, kas man palīdz. Cilvēks spēj visu, ja vien viņš to patiešām vēlas.
-- Cik bieži jūs redz ģimene?
-- Man ir divi dēli. Jaunākais dēls, viņam ir deviņi gadi, mani redz visu laiku. Esmu neizsakāmi pateicīga savam vīram, kurš man aktīvi palīdz un nodarbojas ar dēla audzināšanu. Cenšos katru rītu vest dēlu uz skolu, vakarā kopā ar viņu pildām mājasdarbus, vēl paspējam kaut ko veidot un darīt. Jaunākais dēls ir nosaukts par godu maestro -- viņu sauc Raimonds. Un, kad Raimondi svin vārda dienu, mēs vienmēr sazvanāmies ar maestro un viens otru apsveicam. Vecākais dēls absolvē Kembridžu, maģistrantūru. Maniem zēniem ir liela vecuma starpība. Un, esot kopā ar jaunāko, sāku saprast vecmāmiņas. Tās ir pavisam citas sajūtas, bet tajā pašā laikā tu mīli visus vienādi. Un jaunākais vienmēr mani uztur formā: "Mammu, iesim uz kalniņu, iesim peldēties!" Tagad, ja nebūtu viņa, es droši vien pēc koncerta sēdētu mājās savā gultā kā klimpa, bet nu mēs vienmēr kaut kur braucam, visu laiku kaut ko darām.
-- Tagad ir Ziemassvētku laiks, drīz svinēsim Jauno gadu. Ko jūs gribētu novēlēt mūsu lasītājiem?
– Katrai ģimenei gribu novēlēt labestību, visiem veselību un mieru, kas šobrīd ir svarīgāk nekā jebkad agrāk. Saudzējiet cits citu!
Komentāri