Krāslavas iedzīvotājs, 62 gadus vecais vācietis Helmuts Beringers ir pašnodarbināta persona un nodarbojas ar šķietami eksotisku un ļoti retu mazā biznesa veidu -- govju nagu kopšanu un ārstēšanu. Kāpēc viņš izvēlējās tik neparastu nodarbošanos un, vispār, kā no bagātās un turīgās Vācijas, bet pēcāk – no neprognozējamās Krievijas, Helmuts nokļuva mūsu skaistajā novadā?
Govis ne tikai slauc
Tas, ko Helmuts dara, būtībā ir govju pedikīrs -- apkopjot to nagus, kas, tāpat kā daudzām citām dzīvām radībām, laika gaitā mēdz zaudēt savas dabiskās īpašības: sāk plaisāt, nodilst un pat nolūzt „līdz asinīm”, un tas var veicināt infekcijas iekļūšanu dzīvnieka organismā, izraisot diskomfortu, sāpes un pat nāvi. Tā ir ļoti nopietna problēma, un nebūt nav pārspīlējums. Bet, stāstot par Helmutu kā par govju nagu apgriezēju un dziedinātāju, ir jāpavēsta, kā viņš nonācis līdz tādai dzīvei šī teiciena labā nozīmē.
Helmuts dzimis apdzīvotā vietā, kas atrodas 30 km attālumā no Štutgartes, Vācijā. Beringeru ģimenē, izņemot Helmutu, ir vēl divas māsas un brālis. Helmuts atceras: “Jau agrā bērnībā es uzzināju, ka govis ne tikai slauc, baro, aprūpē, bet, izrādās, tām arī apgriež nagus. Bieži atceros, kā vecāki teica: “Pie mums brauc nagu apgriezējs -- mūsu apkaimē ļoti cienījams cilvēks. Jāsagatavo mūsu gotiņas vizītei! Nav laika, visiem jāpasteidzas!”
Helmuta vecāki turēja četras govis, turklāt ģimene apstrādāja laukus – sēja labību un audzēja vīnogas. Bērni strādāja kopā ar vecākiem. Vēlāk, kad sabūvēja lielās govju fermas, ģimenes uzņēmuma nerentabluma dēļ Beringeriem nācās no tā atteikties un govis likvidēt, tāpēc viņi pilnībā pievērsās graudaugu un vīnogu audzēšanai.
Helmuts absolvēja vidusskolu, lauksaimniecības tehnikumu, pēc tam 15 mēnešus dienēja Bundesvērā (Vācijas Federatīvās Republikas Aizsardzības ministrija – aut. piez.), pēc tam turpināja strādāt savā pamatspecialitātē -- par mehanizatoru un lauksaimniecības tehnikas remonta vecāko meistaru.
Tad straujš likteņa pavērsiens jaunekli aizveda uz Šveici, kur viņš četrus gadus studēja teoloģiju seminārā.
No Vācijas – uz Urāliem
1994. gadā Helmuts ieradās Krievijā humānās misijas ietvaros, kas atveda zāles, apģērbu un daudz ko citu, kas cilvēkiem vajadzīgs: “Tā es nokļuvu Urālos, nelielajā Tavdas pilsētiņā Sverdlovskas apgabalā. Tur apmetos uz dzīvi un satiku savu nākamo dzīvesbiedri, brīnišķīgu meiteni Elzu. Mēs apprecējāmies, piedzima un auga mūsu četri bērni. Diemžēl pirmdzimtais nomira.”
Abi ar sievu sāka saimniekot, turēja divas govis, kopa dārzu, vārdu sakot, dzīvoja lauku dzīvi, kas Helmutam jau bija pazīstama kopš bērnības.
Govīm bija nepieciešama nagu apstrāde, tāpēc bija vajadzīgs speciālists šajā jomā, bet Tavdā tāds nebija atrodams. Šķiet jau, ka nagu apgriešana un apstrāde nemaz nav tik sarežģīta, bet, ņemot vērā, ka pedikīrs jātaisa pustonnu smagam dzīvniekam, pirms stāties pie darba, rūpīgi jāapsver drošības pasākumi, lai neiedzīvotos smagās traumās. Tomēr Helmuts, neskatoties uz risku, pilnveidoja šīs prasmes: “Reiz kāds labs draugs man ieteica govs kāju, kuras nags jāapstrādā ar kaltu un citiem instrumentiem, pacelt uz augšu un nofiksēt ar virvi. Jo dzīvnieks spēs stingri turēties arī uz trim kājām. Sākumā es tā arī darīju, taču tas radīja zināmas neērtības un izskatījās pēc ņirgāšanās par dzīvnieku.”
Tad Helmuts no metāla caurulēm sametināja tādu kā būdiņu -- paša izdomātu konstrukciju, kurā ieveda govi, piesēja, ar vinčas palīdzību uzmanīgi pacēla ekstremitāti un tad lēnām, akurāti un droši apstrādāja nagus. Šajā laikā abas Helmuta meitas ar zariem atgaiņāja kukaiņus no dzīvnieka. No malas tas izskatījās visai amizanti.
Helmuts Krievijā nodzīvoja ceturtdaļgadsimtu. Savukārt par to, kāpēc viņš pārcēlās uz Latviju, ir jāpastāsta atsevišķi. Ja īsumā, tad tas nav saistīts nedz ar kriminālu, nedz kādu citu „nesmukumu”, bet ar reliģiju, kuras dēļ Helmuts nonāca konfrontācijā ar Krievijas tiesībsargājošajām un varas iestādēm. Nav grūti uzminēt, kurš uzvarēja šajā nevienlīdzīgajā cīņā. Rezultāts bija izraidīšana no valsts: “Visgrūtāk man bija šķirties no ģimenes, kuru nu jau neesmu redzējis gandrīz četrus gadus. Ceru, ka atkal satikšu, bet pagaidām dzīvoju tikai ar cerību. Man ļoti pietrūkst cilvēku, kas man ir dārgi,” saka Helmuts. Un tas ir pašsaprotami, jo Urālos palika Helmuta sieva Elza un trīs meitas: divas studē universitātē, lai kļūtu par ārsti un arhitekti, bet jaunākā mācās vidusskolas 11. klasē.
No Krievijas – uz Latgali
Kāpēc viņš devās uz mūsu novadu? Pirms izraidīšanas no Krievijas 2019. gada decembrī H. Beringeram kļuva aktuāls jautājums: kurp doties? No Vācijas, Helmuta dzimtenes, kur palika viņa ģimene un tuvinieki, līdz Urāliem ir ļoti tālu. Viņš grasījās doties pie tautiešiem uz Kirgizstānu, taču dažu iemeslu dēļ no šī varianta nācās atteikties: «Galvenais faktors, izvēloties Latviju, bija attālums līdz manai ģimenei. Tāpēc nolēmu, ka šī valsts un Latgale, kas robežojas ar Krieviju, būtu vispiemērotākā, lai arī līdz Sibīrijai nav tuvu, tomēr nekļūdījos. Krāslavā jūtos labi, šeit dzīvo labestīgi un atsaucīgi cilvēki. Šeit ir skaistas un gleznainas vietas, lieliski piemērotas atpūtai un makšķerēšanai. Starp citu, es mācos latviešu valodu.”
Atšķirtība no ģimenes nav salauzusi dzīves rūdīto un raksturā stipro vācieti. Krāslavā Helmuts apmetās pieticīgā privātmājā, ko iegādājās kopā ar zemes gabalu 10 āru platībā. Viņš viens pats tiek galā ar savu saimniecību: stāda, ravē un novāc ražu, remontē māju un labiekārto tās apkārtni, kā pašnodarbinātais uz līguma pamata strādā par palīgstrādnieku lielā lopkopības kompleksā, vārdu sakot, dara gandrīz to pašu, ar ko nodarbojās Urālos. Un lūdz Dievu.
Helmuts savā darba vietā, pildot dažādas funkcijas (tostarp veicot traktorista darbu), apkopj arī govju nagus. Dažkārt dienā desmit un pat vairāk brūnaļām. Šis darbs ir ļoti bīstams. Nesen Helmuts par mata tiesu izvairījās no smagām traumām – viņš paslīdēja un nokrita, bet pāri aulekšiem metās govis.
Helmuts pamazām iegādājas arī tehniku savai saimniecībai, jau ir nopircis motobloku un citu lauksaimniecības inventāru. Var teikt, ka cilvēks, kurš no tālās Sibīrijas nesen pārcēlies uz mūsu novadu, ir darba varonis.
Turklāt Helmuts palīdz kaimiņiem un citiem cilvēkiem. Viņš nevienam netraucē, ar visiem atrod kopīgu valodu, ir draudzīgs, sabiedrisks un vienmēr ir gatavs atbalstīt.
Kāpēc gan ne?
Helmuts nav zaudējis agrāk iegūtās nagu apgriešanas un kopšanas prasmes, gluži pretēji, viņš nolēmis tās ne tikai pilnveidot, bet arī tehniski uzlabot.
Tāpēc šeit, Krāslavā, Helmuts uzbūvēja jaunu konstrukciju, līdzīgu tai, kas palika Urālos. Turklāt šī sanāca modernāka. Viņš iegādājās jaunas detaļas hidraulikai un 220 voltu elektromotoru, arī dažas citas daļas, pārējais -- inženiertehniskie aprēķini un Helmuta prasmīgās rokas. Viņš ir atslēdznieks, metinātājs, mehāniķis, galdnieks un namdaris vienā personā.
Šis agregāts ir ļoti ērts gan viņam pašam, jo vienkārši vadāms ar svirām, gan govīm, turklāt tām pat nav jāstāv. Hidraulika akurāti novieto govis horizontāli uz mīkstiem pakaišiem, un, kamēr tās rāmi guļ, meistars apkopj dzīvnieku nagus -- apgriež, iztīra un nolīdzina ar dažādiem instrumentiem. Viss tiek darīts ar mērķi, lai lopiņi pēc iespējas mazāk tiktu traumēti psiholoģiski.
Šo konstrukciju var izmantot gan stacionārajā, gan mobilajā variantā. Ja kaut kur jābrauc, Helmuts ieceļ to piekabē, nostiprina un dodas ceļā turp, no kurienes saņemts pasūtījums: "Man nav savas govs, bet Krāslavas novadā un Latgalē to ir ļoti daudz, tāpēc darba ir pilnas rokas, jo jāraugās, lai dzīvnieku nagi un līdz ar to arī kājas vienmēr būtu veselas.”
Tomēr ne viss ir tik vienkārši. Ņemot vērā pašreizējās augstās degvielas cenas, auto ekspluatāciju un visu pārējo, Helmutam ir pagalam neizdevīgi vienas govs dēļ braukt desmitiem kilometru tālu. Tāpēc viņš cenšas nodrošināt, lai vienuviet varētu apkalpot vairākas govis vienā braucienā.
Atbildot uz jautājumu, vai Helmuts neplāno paplašināt piedāvāto pakalpojumu klāstu, viņš saka: “Kāpēc gan ne? Nevar stāvēt uz vietas un ņemties tikai ap nagiem, jo govīm ir arī ragi, kas mēdz bojāties un lūzt. Bet, lai ar to nodarbotos, ir jāapgūst speciālas tehnoloģijas un jābūt zināšanām veterinārijā. Pretējā gadījumā darba kvalitāte būs slikta, un man tas nav pieņemami. Es nekopju arī zirgu nagus. Tur ir savi smalkumi. Jo pīrāgi ir jācep maizniekam, bet zābaki jālabo kurpniekam.”
Taču Helmuts neizslēdz iespēju, ka ar laiku tiks gan pie govju ragiem, gan zirgu nagiem. Lai tev veicas, Helmut!
Tiem, kas vēlēsies izmantot Helmuta pakalpojumus: tālrunis +371 27095882. E-pasts: helmut61@inbox.lv. Nagu apstrādes tehnoloģija skatāma vietnē „YouTube” -- “Krāslava Helmuts govs apgriešana”.
