„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 24. decembris
Otrdiena
Ādams, Ieva
+1.6 °C
apmācies

Katram sava ziema

Anatolijs Krilovs

Latgales lauku iedzīvotāji tradicionāli piekopj ierasto, bet saspringto, ikdienas rūpju piepildīto dzīvesveidu. Tomēr zemniekiem lielākie darbi ir no agra pavasara līdz vēlam rudenim, bet ko viņi dara tagad, tā sauktajā starpsezonā, kad līdz kalendārā pavasara sākumam atlicis vien mēnesis?

Unikāla ģimene

Lauku iedzīvotājus var iedalīt divās grupās: pensionāri, sīkzemnieki un sīksaimnieki, kuri tur pāris mājlopus, un lielie zemnieki, kuriem ir desmitiem vai pat simtiem liellopu un citu lauksaimniecības dzīvnieku, lielas zemes platības, daudz tehnikas, algoti strādnieki, problēmas un jautājumi, kas jārisina, vadot lielu saimniecību, un nenogurstoši jāstrādā, lai paplašinātu rocību un noturētos virs ūdens.

Dažādu dokumentu, atskaites veidlapu aizpildīšana un citu formalitāšu kārtošana vien ir ko vērta! Pazīstams Kalkūnes pagasta lauksaimnieks, kurš gadu desmitiem ir specializējies piena ražošanā (ganāmpulkā ir 50 govis), sacīja, ka atliek kaut uz vienu dienu atlikt malā "visu šo makulatūru", kuras lielākā daļa ir nevajadzīga un bezjēdzīga, un tad nākamajā dienā šai birokrātiskajai procedūrai būs jāveltī gandrīz 24 stundas: "Un kad tad lai rūpējas par saimniecību?"

Cik sarežģītas un akūtas pašlaik ir lauksaimniecības problēmas ne tikai Eiropā, bet arī pie mums, Latvijā un Latgalē, liecina pašreizējie zemnieku masveida protesti.

Augšdaugavas novada Laucesas pagasta viensētas „Ausmas” iedzīvotājs Jānis Rasnačs, lai arī dziļi ticīgs cilvēks, tomēr uzskata, ka laukos jādzīvo saskaņā ar teicienu „Uz Dievu ceri, bet pats neslinko!”: „Var lūgties daudz un ilgi, bet darbs tādēļ vien uz priekšu nekustēsies. Mēs ar sievu Liliju vispirms godinām Visvareno un tad stājamies pie darba.”

Dzīvesbiedriem ir seši bērni -- četri dēli un divas meitas, kopā ar vecākiem pašlaik dzīvo četri mantinieki, divi jau pametuši dzimtās mājas.

Visi ir aizņemti: vecākais dēls Jakovs rūpējas par savu padzīvojušo vecmāmiņu, kas dzīvo Grīvā, Josifs strādā elektriķu brigādē, Ariels, kurš nesen pabeidza maģistrantūru, strādā par sporta skolotāju Daugavpils 11. pamatskolā, Nataniels -- mūzikas skolas 4. kursa students, vecākā meita Sulamīte ir Daugavpils Universitātes Filoloģijas fakultātes 2. kursa studente un Simona -- 12. klases skolniece. Tādējādi Rasnaču saimē ir strādnieku šķiras, inteliģences un mākslas pasaules pārstāvji, kas padara šo ģimeni unikālu.

Gan strādā, gan dzied

Rasnači netur mājlopus, viensētu un apkārtni apsargā divi suņi, taču ģimenei ir zeme sakņu dārzam un trīs siltumnīcām.

Pēc mēneša dzīvesbiedri sāks gatavoties pavasara darbiem: “Stādus siltumnīcām un sakņu dārzam nepērkam, bet audzējam paši. Rūpju ir daudz – laistīšana un kontrole, pēcāk jaunie stādi jāpiķē un tā tālāk, līdz tie sasniedz nepieciešamo kondīciju un mēs tos pārstādām augiem paredzētajās vietās.”

Pašlaik Jānis gatavo malku ģimenes divstāvu mājai ar kombinēto apkuri: ir tvaika katls, plīts, krāsnis un pat kamīns: “Ir ļoti ērti un izdevīgi, kad mājoklī ir dažādi. siltuma avoti, – tas samazina izmaksas. Mēs izmantojam ogles un malku. Ja māju apkurina ar oglēm taupīgi, tad apkures sezonai nepieciešamas aptuveni divas tonnas ogļu un ap desmit kubikmetri malkas.»

Taču Rasnaču ģimene aizņemta ne tikai mājas darbos, viņi atlicina laiku arī dvēselei un fiziskās formas uzturēšanai. Kad sniegs nokusīs un zeme apžūs, ģimenes locekļi kāps uz velosipēdiem un dosies braucienā pa pagasta un novada teritoriju. Vecākiem ir senlolots sapnis – apmeklēt vismaz vienu Eiropas valsti.

Turklāt Jānis pastāvīgi dzied divos vokālajos kolektīvos -- Daugavpils ebreju kopienā un Naujenes mūzikas skolā.

Dabas taka

Un, visbeidzot, uz Rasnaču dzimtas zemes ir unikāla, kā viņi to sauc, Viņas Augstības Dabas taka. Tā ir aptuveni puskilometru gara, ejot pa šo taku, var „satikt” milzīgu ozolu, kura apkārtmērs ir seši metri, gobu audzi, skaistu strautu, baudīt gleznainus dabas skatus un pat apskatīt purvainu apvidu. Šo taku Jānis pastāvīgi uztur kārtībā: pļauj zāli, izcērt krūmus, saved kārtībā celiņu un veic dažādus citus darbus. Ir iecere uzbūvēt gar taku etnogrāfiskas mājiņas, kas tiks apsildītas kā dūmistabas: “Rasnači šeit apmetās apmēram pirms 100 gadiem. Tāpēc ir jāizveido sava veida dabas piemineklis par godu mūsu senajai dzimtai, ko mēs arī darām.”

Jānis pastāstīja, ka reiz kopā ar paziņu, izmantojot metāla detektoru, 100 metrus no varenā ozola atraduši senlietas, kas apstiprināja senču nostāstus par to, ka kādreiz te atradies bijušā apkaimes zemju īpašnieka barona Engelharda medību nams: “Mēs toreiz izcēlām no akas daudz dakstiņu gabalu, savvaļas dzīvnieku kaulus, dažādus interesantus artefaktus un, visvērtīgāko, -- divas metāla blašķes, uz vienas no tām bija uzraksts vācu valodā. Izrādās, es dzīvoju vēsturiskā vietā, un tā nav ne jāmeklē, ne jāizdomā.”

...Svētkos un ģimenes godos Rasnaču dzimtas mājā sapulcējas ciemiņi – radi un tuvinieki. Šiem cilvēkiem ir par ko parunāt un ko atcerēties.

Pieradis būt viens

Viensētas „Lozovka” saimnieks Nikolajs Slabkovskis (Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta Tartaka ciema) dzīvo viens. Tāpēc viņam nav tik daudz rūpju kā, piemēram, citiem saimniekiem: Nikolajs netur mājlopus, nekopj dārzu, negatavo malku, jo iegādājas jau gatavu, bet citādi Nikolaja dzīve ir vienkārša un pat skarba: “Ko gan man vajag? Gandrīz neko! Izkurināt krāsni, aiziet pēc ūdens, pagatavot ēdienu, pabarot suni, tas arī viss.”

Tartaka ciemā, atšķirībā no pilsētas burzmas, valda miers. Tikai šad tad pārlido kāds putns vai aizskrien meža zvērs. Klusums…

Nikolajs dzīvo atmiņās, kad viņa dzimtajā ciemā valdīja rosība, šeit atradās daudzas iestādes un struktūras: pieklājīga lauku slimnīca, kurā ārstējās visas apkārtnes ļaudis, gaļas un zivju pārdotava, veikals, pasts, bērnu bija tik daudz, ka varēja izveidot divas futbola komandas. Tagad palikusi vien pareizticīgo baznīca, tukšas ​​mājas, kuras pamazām grauž laika zobs, un tukšums.

Nikolajs gandrīz neiziet no mājām, jo nav vajadzības. Lasa grāmatas, paretam skatās televizoru, jo nav labu raidījumu, kontaktus ar ārpasauli uztur, izmantojot datoru. Ciemos pie Nikolaja neviens nenāk – nav vairs agrākie laiki, vien reizēm iegriežas brālis Ivans.

Reizi nedēļā “Lozovkas” saimnieks dodas uz autoveikalu un kurina melno pirti, katru mēnesi brauc pēc pensijas uz Daugavpili un reizēm uz poliklīniku. Nikolajs teic, ka šāds šķietami vientuļnieka dzīvesveids nerada nekādu diskomfortu vai neērtības – viņš pie tā ir pieradis. Taču Nikolajs, tāpat kā mēs visi, nevar vien sagaidīt pavasari: “Tā ir cerība uz jaunu dzīvi un atdzimšanu. Varbūt kaut kas mainīsies uz labo pusi."

Uz ziemu -- pie meitas

Anna Koržeņevska dzīvo viensētā ar skaistu nosaukumu “Jabloņka”, kas atrodas Augšdaugavas novada Salienas pagasta Faļtopos, pareizāk sakot, kopš pagājušā gada decembra viņa dzimtajā pusē turpmāk uzturēsies sezonāli: ziemu pavadīs pie meitas Valentīnas, kurai ir dzīvoklis Jaunajā Forštatē, un pavasarī atgriezīsies savās mājās -- pie ierastā darba un rūpēm.

Nesen Anna Koržeņevska pabija Faļtopos: “Nomazgājos pirtī un nopēros ar slotu, uzkrāju enerģiju un uzlaboju veselību, apskatīju viensētu, vai viss ir vietā -- stūri, sienas un jumts, un mierīgu sirdi atkal devos uz Daugavpili.”

Neskatoties uz cienījamo vecumu, „Jabloņkas” saimniece joprojām ir moža un gana stipra, tomēr, pēc viņas teiktā, dzīvot ciemā ir kļuvis neomulīgi un garlaicīgi: “Daudzi paziņas ir miruši -- Faļtopi paliek aizvien tukšāki. Turklāt vecāka gadagājuma ļaudis, tāpat kā es, pārcēlušies pie bērniem uz pilsētu. Daži no maniem ciema kaimiņiem dzīvo blakus Jaunajā Forštatē, tāpēc mums nav garlaicīgi un ir par ko parunāt. Tiklīdz pienāks pavasaris un saule sasildīs zemi, es uzreiz došos uz sirdij mīļajām mājām.”

90 gadu vecumā uzstāda rekordus!

Ja daudziem cilvēkiem ziema ir ļoti neomulīgs gadalaiks, tad 90 gadus vecajam Augšdaugavas novada Vaboles pagasta Vaboles ciema iedzīvotājam Romānam Saušam bargais sals un stindzinošais vējš ir ideāli apstākļi dzīvei un stimuls nodarboties ar sportu -- slēpot un skriet. Ilgdzīvotājs ir fenomenāls cilvēks un fanātiski uzticīgs sportam. Romāna Sauša sporta balvas, titulus un rekordus nevar ne saskaitīt.

Mājsaimniecības, tāpat kā agrāk, viņam nav, tāpēc R. Saušs ir pilnībā nodevies sportam: “Tagad gatavojos Latvijas čempionātam senioriem distanču slēpošanā 2 kilometru distancē, kas drīzumā notiks Madonā. Savukārt Latvijas čempionāts trīs distanču skriešanā tas notiks Kuldīgā 3. martā.”

Saprotams, ka sportists startēs savā vecuma grupā, par ko jokojot teic, ka viņam nav konkurentu pēc nodzīvoto gadu skaita un, vēl jo vairāk, nopelnu ziņā. Jebkurā gadījumā ilgdzīvotājs, kurš gatavojas pārvarēt 100 gadu slieksni, būs pirmais.