Ne visi mūsdienās var atļauties nopirkt tādu pārtiku, pie kuras esam pieraduši. Vairāku produktu cenas ir teju vai „uzlēkušas kosmosā”. Sliktākajā gadījumā, nopērkot sālītus gurķīšus un, ēdot tos ar vārītiem kartupeļiem un augu eļļu, sanāk gluži laba „ekonomiskās klases” maltīte. Taču arī šeit nāksies vilties, jo 1 kilograms šo dārzeņu tirgū maksā 3 eiro 50 centus, bet lielveikalos pat 5 eiro 30 centus kilogramā. Kāpēc šie mums tik ierastie tradicionālie sālītie dārzeņi ir tā sadārdzinājušies?
Dārgāki par delikatesēm
Interesantākais ir tas, ka sālīti gurķi nav iekļauti to pārtikas produktu skaitā, kuriem Daugavpils lielveikalos ir atlaides. Vai tie ir tik reti sastopama un eksotiska delikatese? Dārzeņi, vistas gaļa, zivis diezgan bieži tiek iekļautas akciju produktu sarakstā un nopērkamas ar atlaidēm. Nesen varavīksnes foreles fileju tirgoja gandrīz par siļķu cenu -- nepilni 5 eiro kilogramā, savukārt garneles maksāja nedaudz vairāk par 6 eiro. Ir ļoti daudz citu pārtikas produktu, ko bieži pārdod ar atlaidēm. Pat olīveļļai nereti ir ievērojamas atlaides. Toties sālīti gurķi, mūsu nacionālais produkts, ir tik „nesatricināmi”, ka uz tiem neattiecas nekādas atlaides.
Vienā no liela mazumtirdzniecības veikalu tīkla veikaliem, kas atrodas blakus tirgum, 300 gramu maisiņš ar trim tieviņiem sālītiem gurķīšiem bez jebkādām garšvielām maksā 1,59 eiro. Tas ir, 1 kilograms maksā vairāk nekā 5 eiro, kas ievērojami pārsniedz todien tajā pašā veikalā nopērkamās akcijas gaļas cenu (3,69 eiro kilogramā). Bet vai ir iespējams salīdzināt kaloriju daudzumu šajos divos produktos un sāta sajūtu, ko tie sniedz?
Turklāt veikalā nopērkamos sālītos dārzeņus nevar ne pasmaržot, ne nogaršot. Tādējādi nākas pirkt kaķi maisā jeb, šajā gadījumā -- gurķus plastmasā.
Tādējādi sālītu gurķu cena -- 3,50 eiro kilogramā – šķitīs gluži pieņemama. Tas ir salīdzinājumam, bet -- kāpēc gurķi, kas mūsu reģionā tik plaši izplatīti dārzeņi, ir tā sadārdzinājušies?
Tik daudz recepšu!
Internetā var atrast desmitiem, ja ne simtiem gurķu sālīšanas recepšu – no ierastām klasiskām līdz pat eksotiskām. Ja pirmajām vēl var pievērst uzmanību un izmantot, otrās vajadzētu ignorēt vai izmantot ļoti piesardzīgi. Pretējā gadījumā produkts tiks bojāts. Dažas receptes ir sagrābstītas no zila gaisa, ka tik vairāk interneta lietotāju atzīmētu ar „patīk”.
Katram kārtīgam gurķu sālīšanas speciālistam ir savi noslēpumi un smalkumi.
Irina savu lauksaimniecības produkciju pārdod tirgū „Ditton” un vienmēr piedāvā sālītus gurķus trīslitru burkās. Viņa sagatavo apmēram 50 burkas un uzglabā pagrabā. Šādos stikla traukos, pēc saimnieces domām, tie vislabāk saglabā savu garšu.
Irina dzīvo privātmājā Augšdaugavas novada Kalkūnes pagastā, viņai ir pushektārs zemes, kur aptuveni 5 ārus vienmēr aizņem gurķi: «Tiem vajag siltumu un mitrumu. Taču katra vasara ir citādāka. Dažreiz ir pārāk sauss, dažreiz -- pārāk lietains laiks. Tāpēc mainās ražas apjoms un līdz ar to arī mani ienākumi.” Irina audzē gurķus kopš 1990. gada un sāla tos pēc tradicionālas klasiskas receptes. Sālījuma pagatavošanai ņem 100 gramus sāls – trīs ēdamkarotes vienai burkai, dilles, ķiplokus, upeņu lapas, mārrutkus un pat ozollapas, lai gurķi būtu stingrāki, izmanto tikai akas ūdeni. Irina pastāstīja, ka daži gardēži burkā pievieno ēdamkaroti degvīna, taču viņa to nedara. Taču gurķus ar sinepēm ir sālījusi. Tomēr tie garšo ne visiem.
Nekas neiet zudumā
Reizēm gurķi pāraug, sasniedzot cukini lielumu, un šādu nestandarta un neestētisku produktu nevar laist pārdošanā. Taču arī šādās reizēs ir risinājums: “Gurķi jāsarīvē un ķiploki jāsagriež ripiņās. Ar šo putriņu piepildu apmēram pusi burkas, vertikāli lieku gurķu kārtu, pārkaisu ar ķiplokiem, tad atkal pievienoju rīvētus gurķus, vēlreiz ķiplokus un gurķus un virsū, kad burka gandrīz pilna, uzberu 100 gramus sāls. Tas izšķīdīs pats. Iztieku bez piedevām – nevajag ne dilles, ne lapas. Tie būs gurķi savā sulā. Lai gan noņemšanās ir liela, gurķīši sanāk ļoti garšīgi!”
Arī putra neiet zudumā. Pēc Irinas teiktā, tā lieliski noder rasoļņika pagatavošanai. Un rezultāts ir ražošana bez atkritumiem.
Lieliskas kvalitātes produkta cena ir 3,50 eiro kilogramā. Pakaulējoties, var nopirkt arī par 3 eiro. Un tomēr tā nav maza nauda... Taču par viena letes kvadrātmetra nomu Irinai dienā jāmaksā 4 eiro 50 centi, plus gurķu audzēšanas, sālīšanas izmaksas, kā arī izdevumi par produkcijas nogādāšanu tirgū: “Pērk dažādi. Kāds vien pāris gurķīšus, cits -- kilogramu, svētkos pircēju ir vairāk. Kā lai pagatavo salātus vai vinegretu bez sālītiem gurķiem?”
Gurķus tikai ar sinepēm sāla cietokšņa iedzīvotāja, gandrīz deviņdesmit gadus vecā Marija Kokina. Viņai ir tāda pati recepte kā Irinai, vienīgā atšķirība – sinepes tiek izšķīdinātas vārītā ūdenī un salietas trīslitru burkās. Marija neatzīst nekādus citus sālīšanas veidus.
Gurķu sālīšanas meistares
Augšdaugavas novada Tabores pagasta Tabores ciema iedzīvotāja Anna Krjučkova trešdaļu gadsimta nodarbojas ar gurķu audzēšanu, sālīšanu, kā arī skābētu kāpostu un citu dārzeņu tirdzniecību. Viņa teic, ka sākusi nodarboties ar to ne jau no labas dzīves: “Uz Tabori pārcēlāmies 1973. gadā un dzīvojām kā cilvēki. Mums bija pilnvērtīga saimniecība – mājlopi un dārzs. Tad pienāca deviņdesmitie gadi. Es strādāju pilsētā par pavāri, līdz radās problēmas ar darbu. Arī nokļūšana Daugavpilī bija ļoti neērta. Taču bija jādzīvo un jāuztur ģimene.”
Rezultātā Anna pēc pārdomām nolēma ķerties pie gurķu audzēšanas un sālīšanas, jo lauku sievietei dārza darbi un dažādu kultūru kopšana nebija nekas jauns.
Izrādījās, ka gurķu sālīšanai ir senas ģimenes tradīcijas, jo ar to nodarbojās arī Annas vīra vectēvs, kurš savulaik dzīvoja Nīderkūnos. Sencis izmantoja neparastu recepti. Viņš sālīja gurķus drīvētās ozolkoka mucās, kuras pēcāk iemērca dīķī un turēja tik ilgi, līdz gurķi sasniedza vēlamo kondīciju.
Arī Anna izmanto visvienkāršāko, bet uzticamāko recepti un garšvielas: sāli, dilles, ķiplokus, upeņu lapas, mārrutku saknes, bet virspusē gurķus pārklāj ar mārrutku lapām. Visas sastāvdaļas liek 80 litru mucās, virsū uzliek smagumu un uzglabā pagrabā.
Anna audzē gurķus vairāku āru platībā no gandrīz divdesmit saimniecībā pieejamajiem. Atlikušo dārza daļu aizņem kartupeļi, kāposti un citi dārzeņi. Ražīgos gados vasarā un rudenī viņa iesāla aptuveni tonnu gurķu, ko ziemā pārdod. Anna izmanto vienas un tās pašas šķirnes sēklas. Un tomēr -- 3 eiro 50 centi par kilogramu? Vai tas nav par daudz?
Tiesa, produkts ir lielisks – gurķītis pie gurķīša. "Nē, tā ir adekvāta cena. Parēķiniet! Augsnes sagatavošana, mēslojums, sēklu iegāde, un tās nav lētas, stādīšana, ravēšana trīsreiz sezonā, gurķu piegāde uz tirgu, nomas maksa par pusotru kvadrātmetru letes un citi izdevumi... Arī vasaras ir dažādas – gan lietainas, gan aukstas. Tad gurķi aug ļoti slikti. Savukārt citus gadus, piemēram, kā pērn, lielajā sausumā, gurķiem bija nepieciešama bieža laistīšana. Turklāt gurķi ir sezonāls produkts,” paskaidroja Anna.
Gurķu sālīšanas prasmes drīz būs pagātne
Taču tās vēl nav visas problēmas. Pārtikas un veterinārais dienests stingri un modri uzrauga sālītu gurķu ražošanu, regulāri pārbaudot sālījuma sterilitāti un produkta uzglabāšanas apstākļus -- pagrabu un traukus, kā arī izmantotā ūdens kvalitāti. Pie tik stingrām prasībām nevienam vien zudīs vēlme nodarboties ar gurķu sālīšanu, bet tikai ne Annai.
Viņai vienai būtu ļoti grūti tikt galā ar visām problēmām, un tāpēc lieti noder vīra Aleksandra palīdzība.
Trīs ar pusi eiro kilogramā maksā lieliskas kvalitātes -- gludi, stingri un atbilstoša lieluma – 10--12 cm -- gurķi. Var nopirkt arī nestandarta gurķus par 2 eiro un pat mīkstus -- par eiro.
Šķiet, kāda tur atšķirība? Gurķis ir un paliek gurķis: “Pircēji ir ļoti dažādi. Viens, pat nedomājot, nopirks līku un priecāsies par atlaidi, bet citam ir grūti izdabāt. Pērk dažādu daudzumu – no pāris gurķiem līdz kilogramam, reizēm vairāk. Nesen pircējs no Lietuvas iegādājās vairākus kilogramus uzreiz. Taču cilvēki nestāv rindā pēc dārzeņiem, viņi vispirms skaita naudu.
Daugavpils Centrāltirgus apmeklētāji labi pazīst gan Anna, gan ir iecienījuši viņas sālītos kraukšķīgos un ļoti garšīgos gurķus. Turklāt Anna specializējas arī kāpostu skābēšanā, kas kvalitātes un garšas ziņā neatpaliek no gurķiem. Taču šī ir cita tēma. Vēl Anna ved uz tirgu arī citus pašas izaudzētus dārzeņus.
Anna pasūkstījās, ka šķietami vienkāršā un labi zināmā zemnieku tradicionālā nodarbe -- gurķu audzēšana atklātā laukā un sālīšana, pamazām aiziet nebūtībā. Mūsdienās cilvēki arvien vairāk izmanto siltumnīcas – tā ir drošāk.
